“Kā jūs vispār iesaistījāties šajā Harizmātiskajā Atjaunotnē?” cilvēki, jo īpaši mani draugi priesteri, satriekti no pārsteiguma, man nemainīgi vaicājuši. “Kas jums lika izvēlēties specializācijai tieši šo kustību?” Man nav bijis ne prātā specializēties kādā īpašā Baznīcas kustībā, kā to pirms daudziem gadiem ieteica mans semināra biedrs monsinjors Entonijs Kordeiro, ņemot vērā brāļa Ostina Sereho paraugu, kurš specializējās YCW. Es labāk gribēju būt vispārīgs praktiķis nekā kļūt par speciālistu.

Turklāt es biju pats pēdējais, kuram būtu bijis jebkāds sakars ar Harizmātisko Atjaunotni. Pirmkārt, jau kopš mācību laika mani pazina kā intelektuāli. Jau semināra gados mans mērķis bija sarakstīt grāmatu par metafiziku. Mans arhibīskaps, kardināls Graciass, mani pa jokam norāja: “Rufus, jūs allaž ar pieri stumjat mākoņus; labāk gan nolaidieties uz zemes” – to ievērojot, Atjaunotne bija pārāk emocionāla, lai man patiktu. Otrkārt, pēc rakstura mani pazina kā atturīgu. Uz visiem semināristiem attiecās stingrs klusēšanas likums, bet man, kā šķiet, piederēja izņēmuma tiesības uz runāšanu. Brālis Lamolla, SJ, rektors, no kura baidījāmies, bieži pasauca mani savā kabinetā, lai uzdotu tikai vienu jautājumu: “Rufus, vai esat šodien pateicis kaut vienu teikumu?” – savukārt Atjaunotne mani piespiedu kārtā būtu novedusi ciešā kontaktā ar eksaltētiem ļaudīm, kamēr es labprātāk būtu palicis viens pats, lai lūgtos, domātu un rakstītu. Ticu, ka tas bija Kungs, kurš mani ieveda Harizmātiskajā Atjaunotnē – lielā mērā pret maniem nodomiem un gribu. Kā tas notika?

Blakus sv. Andreja vidusskolai Bandrā, kurā es trīs gadus kopš 1969. gada biju direktors, atradās Svētās Ģimenes slimnīca, ko vadīja Medicīniskās Misijas māsas, kuras – dīvaini to sacīt – es nekad vēl personiski nebiju saticis. Pirmo reizi es pa īstam šīs māsas ieraudzīju viņu mītnē, kad biju aizgājis pats personiski atvainoties priekšniecei, māsai Andreai, kura pa telefonu bija dusmīgi sūdzējusies, ka manas skolas zēni lec pāri žogam un čiepj viņu kokosriekstus.

Neilgi pēc tam māsa Bernadīne, kura tagad mani pazina tuvāk, uzrunāja mani sv. Andreja baznīcas pagalmā pēc Vasarsvētku svētdienas Mises 1972. gada 21. maijā. Viņa šķita Gara aizdedzināta un sacīja man – es to uztvēru kā pārākuma pilnu attieksmi –, ka viņas, tas ir, māsas, tagad ir kristītas Garā. Šis atklājums man lika izbrīnīties, vai tad tiešām viņas agrāk bijušas hinduistes. Tad viņa paziņoja “labo vēsti”, ka tagad viņas “runājot mēlēs”. Man gandrīz gribējās atcirst: “Māsa, es īsti nezinu, ko jūs saprotat ar runāšanu mēlēs. Bet vienu gan zinu – jums pašai ir gara mēle.” Tomēr mīļā miera labad es to noklusēju. Tad viņa mani, pieticīgu diecēzes priesteri, kaut arī ar zināmu maigu pierunāšanu, visžēlīgi uzaicināja atnākt uz lūgšanu sapulci, kas viņām notika katru otrdienu viņu klosterī sv. Leo ielā, pretī sv. Andreja skolai.

Vārdu sakot, tā es nākamajā otrdienā nonācu viņu sapulcē divu bērnu kora korāļu dziedātāju pavadībā – papildu atbalstam un iespējamai palīdzībai. Tur bija visas septiņas Medicīniskās Misijas māsas, divi ārzemju Vasarsvētku mācītāji ar sievām, piecas pensionāres, ko māsas bija spējušas sapulcināt no kaimiņmājām, un mūsu necilās personas. Pēc iepazīšanās citam ar citu mēs, tas ir, viņi sāka slavēt Dievu – tā māsas pavēstīja visiem bez izņēmuma – un, lūk, kā tas notika: dziedot (ar to viss bija kārtībā), kliedzot, plaukšķinot, lēkājot un dejojot (jūs nekļūdāties: dejojot).

Pats es sēdēju uz dīvāna, iespiests starp minētajām divām ārzemniecēm. Kā biju tur nokļuvis – nezinu līdz šai dienai. Bet šad un tad kundze kreisajā pusē iekliedza man ausī: “Vai Jēzus nav brīnišķīgs?” Es gribēju atbildēt: “JĀ – bet, lūdzu, man vienmēr bijušas vārīgas bungādiņas.” Kundze labajā pusē uz dīvāna lēkāja augšup un lejup. Tāpēc, saskaņā ar inerces likumu, arī man nācās darīt to pašu. Tad es – jāatzīst, visai skarbi – uzrunāju Kungu: “Kungs, gribu Tev pateikties par šo manu pirmo lūgšanu sapulci. Tāpat gribu Tev pateikt, ka tā paliks arī mana pēdējā.”

Ar acs kaktiņu uzmetu skatienu abām sievietēm, bet viņas bija aizklājušas sejas ar kabatlakatiņiem. Varēju vienīgi nojaust, ka viņas to aizsegā ķiķina – vājš atbalsts. Zaglīgi pašķielēju uz durvju pusi, izlēmis iet projām reizi par visām reizēm, taču to priekšā joprojām kāds stāvēja – eņģelisks miesassargs? Pēc tam man iešāvās prātā, ko   mani radi un skolnieki kaimiņu mājās nodomās par mani, savu direktoru, kurš apmeklē šo trakonamu, no kuras skan jukušo kliedzieni. Es tikai vēlējos vēlreiz sastapt māsu Bernadīni un apsvēru, kuru gabalu no savām pārdomām pasniegšu viņai pārgremošanai.

Pēc laika, kas šķita ilgs kā mūžība, viss norima. Iestājās tāds klusums, ka varētu sadzirdēt adatu nokrītam. Sāku bažīties, vai tikai tas nav klusums pirms vētras, vai arī – ka viss iepriekšējais bijis tikai mēģinājums īstajai izrādei. Pirms vēl spēju sakopot pietiekoši drosmes, lai aizietu, viens no mācītājiem piecēlās un sāka runāt par vēstuli galatiešiem. Un pirmo reizi es dzirdēju kādu runājam par Dieva Vārdu tā, it kā viņš patiešām ticētu, ka tas ir Kunga Vārds, kas domāts mums šeit un tagad. Te nu tas bija – mana harizmātiskā ceļojuma sākums.

Taisnību sakot, pēc mācībām seminārā es vēl divus gadus biju veltījis pēcdiploma studijām Bībeles teoloģijā un ieguvis doktora grādu ar disertāciju “Mīlestība Jāņa Evaņģēlijā” monsinjora Garofalo, viena no Itālijas izcilākajiem Rakstu zinātniekiem, vadībā. Es vēl atcerējos saviļņojumu, ko izraisīja viņa izteikums, ka manas doktora disertācijas aizstāvība bijusi pati labākā no tām, kurām viņš jebkad bijis liecinieks 30 gadu ilgās profesūras laikā. Biju pat kārtojis ārkārtīgi grūtos Bībeles Pontifikālās komisijas eksāmenus par Rakstiem, ko vadīja eksaminētāju komanda ar pašu slaveno kardinālu Bea priekšgalā. Bet, tiklīdz biju ieguvis grādu un atstājis iespaidu uz savu arhibīskapu, es aizvēru grāmatas un nekad vairs tajās neieskatījos. Raksti man tolaik bija tikai akadēmiskas izpētes objekts. Tie palika tikai manā galvā, bet nekad nenonāca līdz sirdij. Un te nu es klausījos cilvēkā, kurš Dieva Vārdā jutās kā mājās.

Kad tovakar biju atgriezies savā istabā, izlēmu apmeklēt šīs sapulces tikai Bībeles mācību, kā arī pacilājošo harizmātisko dziesmu dēļ, ko dzirdēju pirmo reizi – bet ne vairāk. Kad ļaužu skaits pieauga, ar prieku aicināju viņus uz savas skolas zāli. Gāju uz sapulcēm, kad tās bija jau sākušās, un aizgāju pirms to beigām, lai neviens mani tur neievērotu. Man nebija noslēpums, ka pārzinu Rakstus labāk par viņiem visiem, vienkāršiem lajiem, tomēr uz sapulcēm mani neatvairāmi vilka šīs jaunās slāpes pēc Dieva Vārda. Nē, mani nevilināja kāda dīvaina aizrautība. Apzinājos dažus pārspīlējumus vai pat maldus no atsevišķu dalībnieku puses, taču biju pārliecināts, ka šī Atjaunotne ir patiesā Katoliskā ticība. Nekad neko nepieņēmu, ja tas nebija pamatots Bībelē, un uzskatīju, ka pārzinu Bībeli pietiekoši labi, lai par to spriestu. Tāpat nekad neko nepieņēmu, ja tas nesaskanēja ar katolisko mācību, un pēc astoņu gadu ilgas dzīves un mācībām Romā cerēju, ka esmu ne sliktāks katolis par pašu pāvestu.

Mans turpmākais ceļojums Atjaunotnē bija pakāpenisks, taču noteikts. Sākumā neuzdrīkstējos pat izteikt spontānu lūgšanu, ko citi šķita veicam tik dabiski, un vēl jo mazāk – īsi dalīties par Vārdu. Gāju uz sapulcēm vienīgi tāpēc, lai sēdētu pie Mācītāja kājām un klausītos Viņa Vārdā, glabātu to kā dārgumu, pārdomātu to, ticētu tam un saskaņā ar to arī rīkotos, līdzīgi Marijai. Tikai pēc gada biju kļuvis gana drosmīgs, lai dažreiz sniegtu Bībeles mācības, un vēl pēc gada– lielā satraukumā, bet paklausot Terensa Fonna laipnajam uzaicinājumam un pateicoties māsas Bernadīnes spēcīgajai vadībai – es uzdrīkstējos pievienoties sešu cilvēku komandai Orisā, lai dotos savā pirmajā harizmātiskajā misijā. Liels pārsteigums man bija iespaids, kādu atstāja abas manis sniegtās mācībās, kā arī dziedināšanas un atgriešanās, kas notika, pateicoties roku uzlikšanai lūgšanā.

Kaut arī iesaistījos Atjaunotnē 1972. gada vidū un tiku pat uzskatīts par līderi, es vēl nebiju – kā vēlāk apzinājos – atdevis savu dzīvi Jēzum. Otrais solis manā harizmātiskajā ceļojumā tika sperts pirmā Bombejas kongresa laikā nākamajā, 1973. gadā. Pēdējā dienā dalībnieki tika aicināti iziet priekšā un publiski atdot dzīvi Jēzum. Nodomāju, ka izies kādi 20 vai 30 cilvēki. Taču ieraudzīju, ka viņi veseliem simtiem, ieskaitot arī manas draudzes locekļus un skolas darbiniekus, paziņas un draugus, metas uz priekšu ar prieku sejās un apņemšanos panākt, ka Kungs maina un dziedina viņu salauztās dzīves, - un viss tikai tāpēc, ka divi mācītāji bija aicinājuši viņus atbildēt uz Jēzus Vārdu.

Kāpēc tad – jautāju pats sev – es nebiju spējīgs darīt to, ko šie divi ārzemnieki tikko bija izdarījuši? Tāpēc, Kungs likās man šajā brīdī sakām, ka es mēģināju kalpot diviem kungiem un iegūt to, kas abās pasaulēs labākais. Gribēju būt drošs, ka reiz tikšu debesīs, tāpēc praktizēju deviņu mēneša pirmo piektdienu lūgšanas, kas, kā man bija sacīts, garantē cilvēka iekļūšanu paradīzē. Tomēr vienlaikus biju arī ļoti aizņemts – ne ar mana “Tēva lietām”, bet mēģinot padarīt savu skolu par labāko, kalpojot katrā iespējamā komitejā, organizējot koncertus un operetes, krājot daudzus grādus – kāda mērķa labad, es skaidri nezināju.

Pār mani lēnām nāca atziņa, ka vēl nekad nebiju jautājis Kungam, kas man jādara. Drīzāk es allaž biju aizņemts, plānojot savas apustuliskās aktivitātes, un tad informējis Viņu, kas padarīts, vai arī izteicis ierosinājumus, ko varētu darīt. Tagad zināju, ka vairs nespēju tā dzīvot. Neuzdrīkstējos iziet priekšā, lai par mani aizlūgtu, jo tad es būtu izrādījies vienīgais priesteris, kas to dara. Taču, tā kā biju atbildīgs par muzikālo kalpojumu, aizgāju otrpus klavierēm, nometos ceļos gandrīz zem klaviatūras, kur neviens mani nevarēja redzēt, un tur uzticēju savu dzīvi Jēzum. Es atteicos no visas savas dzīves par labu Viņam, jo īpaši no saviem plāniem un nākotnes – Kungs zināja, ko tas nozīmē – un lūdzu, lai Viņš mani piepilda ar Savu Garu, tā ka turpmāk es varētu dzīvot jaunu dzīvi. Tieši tad un tur es jutu, ka caur mani plūst neizskaidrojams miers un spēks, un, kad piecēlos, zināju, ka nekad vairs nebūšu tāds, kāds biju iepriekš.

Tikai pēc diviem mēnešiem sapratu, ka to, kas toreiz notika, sauc par Kristību Svētajā Garā. Tas, kas notika šo divu mēnešu laikā, nekad agrāk vēl nebija atgadījies. Varu vienīgi sacīt, ka tad es vienā nedēļā Svētā Gara spēkā spēju paveikt to, ko nebiju spējis paveikt visos savas priesterības gados ar paša talantiem un pūlēm, turklāt, ja kādreiz bija laiki, kad jutu, ka pārestību un vilšanos dēļ man gribētos atteikties no priesterības un Kunga un Baznīcas labā drīzāk strādāt kā lajam, tad tagad sapratu, ka man nav lielākas cieņas par priesterības cieņu un nav lielākas varas par priesterības varu.

Šīs nodošanās pārbaude notika nākamajā, 1974. gadā, kad mani lūdza atlikt sabata gadu, ko biju dedzīgi gaidījis un tam arī gatavojies, un uzņemties sv. Aloizija vidusskolas – Bandras sv. Karmela kalna draudzes skolas – vadību. Pa daļai es ar ģimenes un draugu atbalstu jutu kārdinājumu pateikt “nē” sava parastā “jā” vietā. Tomēr es uzreiz ar prieku piekritu, tā ka vietējais laikraksts, Bandra Star, ziņoja: “Mums ir zināms priesteris, kurš tika no izcilas skolas pārcelts uz visnožēlojamāko skolu Bombejā, un viņš turp devās tikai tāpēc, ka pieder pie Harizmātiskās Atjaunotnes.”

Taču jau no pirmās dienas Kungs sāka svētīt manu paklausību, tā ka draudzes biļetena “Karmela zvani” izdevējs rakstīja: “Draudzē sākuši pūst jauni vēji.” Piedalījos visās deviņās Misēs, vadīdams draudzes dziedāšanu un daudzās no tām arī sludinādams. Pirmajā draudzē pavadītajā nedēļā brālis Roberts Fernandess, untumains pensionēts priesteris, kurš arī piederēja pie mācībspēkiem, man bija uzkliedzis: “Rufus, par visu šo protestantu (tas ir, harizmātisko) himnu ieviešanu šajā baznīcā jūs nonāksiet ellē!” (Aiz ieraduma es gandrīz atbildēju: “Slavējiet Kungu!”) Tagad viņš apmierināts čukstēja man ausī: “Vai zināt, to cilvēku skaits, kuri nāk uz Misi šajā draudzē, šo divu mēnešu laikā ir dubultojies!”

Priesteri mācītājmājā uz Atjaunotni sākumā skatījās naidīgi un sarkastiski, taču es nekad nemēģināju to aizstāvēt, pat ne paskaidrot. Bet, tā kā es sāku pret viņiem izturēties kristīgi un ar brālīgu mīlestību, viņi pakāpeniski cits pēc cita iesaistījās Atjaunotnē, tajā skaitā arī brālis A.V. D’Souza, kurš tagad plaši pazīstams ar savu dziedināšanas kalpojumu. Pats draudzes prāvests, monsinjors Eirs Fernandess, kurš sākumā uzskatīja, ka Atjaunotne ir pret Misi un Mariju, bija man aizliedzis apmeklēt lūgšanu sapulces sv. Andreja draudzē, liekot lūgšanu grupai domāt, ka esmu pametis Atjaunotni, tomēr es viņam paklausīju un pat neattaisnoju savu nepiedalīšanos sapulcēs. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad pēc četriem mēnešiem viņš pats man sacīja: “Rufus, jūs jau četrus mēnešus esat šeit, bet vai nekad neesat domājis organizēt lūgšanu sapulces?” Es atbildēju: “Monsinjor, ja jūs sāksiet, es jums palīdzēšu.” Tā 1974. gada septembrī sāka pulcēties Karmela kalna lūgšanu grupa. Draudzes svētkos, Karmela kalna Dievmātes svinībās, 1974. un 1975. gadā viņš bija izdalījis Dievmātes attēlus, turpretī – atkal man par lielu pārsteigumu – par piemiņu no draudzes svētkiem 1976. gadā viņš dāvāja lūgšanu Svētajam Garam.

Vislielāko pārsteigumu tomēr piedzīvoju, kad viņš lūdza mani aizrakstīt viņa Eminencei, lai tas mani atbrīvotu darbam Atjaunotnes laukā, kaut arī pats joprojām vēlējās, lai es turpinātu būt viņa labā roka, kā viņš mani dēvēja, draudzē un skolā. Bet viņš bija redzējis, kā ļaudis stāv rindā pie mana direktora biroja, un ne tāpēc, ka tie gribētu runāt par uzņemšanu skolā, bet gan lai izsūdzētu grēkus un lūgtu padomu. Viņš bija redzējis, kā viņa draugs, Pīlāra tēvu ģenerālpriekšnieks, tiek dziedināts no vēža pēdējā stadijā (viņš nodzīvoja vēl piecus gadus). Tomēr es atteicos to darīt. Tad viņš ierosināja, lai es uzrakstu tikai vēstules uzmetumu, bet viņš to parakstīšot un nosūtīšot. Arī to es nedarīju, tikko jutu, ka Dievs un priekšniecība mani šeit nolikuši kā skolas direktoru un draudzes vikāru. Droši vien viņa Eminencei viņš aizrakstīja pats uz savu galvu. To es nezinu līdz pat šim laikam. Bet 1976. gada aprīlī kardināls mani ataicināja pie sevis un sacīja, ka atbrīvojis mani, lai es uz pilnu slodzi darbotos Atjaunotnē šajā arhidiecēzē un visā valstī. Tas mani augstākajā mērā pārsteidza, un viss, ko es spēju pateikt, bija tikai izklaidīgs “Paldies”. Viņa Eminence droši vien bija gaidījis daiļrunīgākus pateicības vārdus un piebilda: “Zinu, ka jums šis darbs patīk.” Atbildēju viņam: “Šis darbs man nepatīk vairāk par to, ko es daru, tomēr, kā man šķiet, tā ir Dieva griba.” “Ak, tas pats jau vien ir,” viņš pabeidza sarunu.

No tā laika esmu iesaistījies evaņģelizācijas un Atjaunotnes darbā Mumbajā, Indijā un ārzemēs. Mans galvenais kalpojums priesteru vidū ir bijis harizmātisku rekolekciju vadīšana gandrīz pusē valsts diecēžu, ieskaitot arī manējo, un lielākajā daļā semināru, ieskaitot arī manējo. Bet liels prieks un gandarījums man ir bijis simtiem rekolekciju vadīšana lajiem un misiju organizēšana līdz šim gandrīz pusē Mumbajas draudžu. Visbeidzot, mūsu jauno laju līderu apmācīšana un ikdienas apmeklējumi slimo un nomākto vidū manai priesterībai ir devuši neparastu piepildījuma izjūtu. Kad mani kritizēja par to, ka Atjaunotnes labā vairāk darbojos ārpus diecēzes nekā Mumbajā, atcerējos, kā kardināls Graciass ar smaidu sniedza apliecinājumu manam kalpojumam: “Nevienu pravieti neatzīst viņa paša pilsētā. Turpini vien apceļot visu valsti un visu pasauli Kunga Valastības dēļ.”

Āzijas bīskapu konferencē Kalkutā 1978. gadā, kur mēs vadījām darba grupu par harizmātisko lūgšanu, bīskapi, kuri bija ordinēti reizē ar mani, izbrīnījās, redzot, ka es, kuru Romas seminārā pazina kā rāma rakstura cilvēku un uzskatīja par izteikti ortodoksālu, tagad tik dziļi esmu iesaistījies Harizmātiskajā Atjaunotnē. Bet, kad mēs satikāmies savās Sudraba Jubilejas svinībās Nagpūrā, mani biedri – to vidū arī bīskapi, arhibīskapi un pāvesta nuncijs Grieķijā – lūdza mani novadīt viņiem rekolekcijas. Viens no viņiem pa jokam teica, ka viņš lūdzoties, lai es nekļūtu par bīskapu, redzot, ka daru vairāk nekā viņi visi kopā. Kāds cits dažos vārdos izteica viņu visu izjūtas, nepiespiestā tonī piebilzdams: “Mums, kuri seminārā dzīvojām kopā ar tevi astoņus gadus, tu esi divdesmitā gadsimta lielākais brīnums.” Tas nav mans nopelns. Tas ir Svētā Gara darbs!