Uz Madlienu dodamies, lai biedrībai "Otrās mājas" nogādātu divus datoru sitēmas blokus ar monitoriem, kuri tika sarūpēti, pateicoties labas gribas cilvēkiem, kas nevēlējās atklāt savus vārdus.
Biedrības dienas centrs ierīkots pašvaldības mājās "Zālītes". Sen uzceltā māja, kur pirmskara gados bijis krogs, bet vēlāk - dzīvokļi, šobrīd vēl nav līdz galam izremontēta, tāpēc pilnasinīga biedrības darbošanās tur vēl nav iespējama.
Biedrības dienas centrs ierīkots pašvaldības mājās "Zālītes". Sen uzceltā māja, kur pirmskara gados bijis krogs, bet vēlāk - dzīvokļi, šobrīd vēl nav līdz galam izremontēta, tāpēc pilnasinīga biedrības darbošanās tur vēl nav iespējama.
Tomēr biedrības vadītāja Lilija Paegle šajā ēkā uzturas pat vairāk nekā savās mājās. Tā viņa smejoties mums atzīstas. Viņa raksta projektus Eiropas naudām, lai iegūtu līdzekļus ēkas remontam. Daudz ir izdarīts. Bet ļoti daudz vēl jādara.
Reizēm zaudējot cerību un ticību pašas spēkiem, viņa tur no sirds darbojas. Ģimene viņu atbalsta. Biedrības biedri arī iedvesmo un arvien stiprina pārliecību, ka viņas darbs ir vajadzīgs un svarīgs. Kaut arī dažkārt gribas visu mest pie malas, Lilija vismaz pagaidām to nespēj, jo, kā viņa saka, "pagaidām nav neviena cita, kas varētu nākt manā vietā."
Piedāvājam fragmentu no sarunas ar biedrības "Otrās mājas" vadītāju Liliju Paegli.
Reizēm zaudējot cerību un ticību pašas spēkiem, viņa tur no sirds darbojas. Ģimene viņu atbalsta. Biedrības biedri arī iedvesmo un arvien stiprina pārliecību, ka viņas darbs ir vajadzīgs un svarīgs. Kaut arī dažkārt gribas visu mest pie malas, Lilija vismaz pagaidām to nespēj, jo, kā viņa saka, "pagaidām nav neviena cita, kas varētu nākt manā vietā."
Piedāvājam fragmentu no sarunas ar biedrības "Otrās mājas" vadītāju Liliju Paegli.
S.B.R. Kāpēc radās doma veidot biedrību?
L.P. Īstenībā viss sākās visai egoistisku apsvērumu dēļ. Reiz iedomājos, kas būtu, ja pati būtu kļuvusi par ratiņnieci, ja netiktu nekur sabiedrībā... Kas par mani rūpētos, kur es liktos? Kam es būtu vajadzīga? Ne savai ģimenei, ne sabiedrībai, nekam! Sapnī pat redzēju, ka braucu ratiņkrēslā no tirgus uz autoostu, un tur ir smilšains, un es netieku cauri, mokos... Toreiz vēl biju jauna, kad to sapnī redzēju.
Tā kā mokos ar visādām slimībām, bijušas visādas operācijas, mugura arī tai skaitā operēta.. Es ļoti labi saprotu, - kaut kas tāds ir pilnīgi iespējams! Tas, ka varu palikt nespēcīga un nevarīga..
Ilgi gadi tā arī pagāja, ar domu, ka esmu slima, nevarīga, nekam nederīga.
Izaudzināju trīs bērnus un tā tālāk... Un nepārtraukti māja-slimnīca, māja-slimnīca... Domāju, ka neko pasaulei nedodu. Kāda jēga? Kāds labums no manis vispār? Absurds!
Madliena ir mana dzimtā puse, bet ilgus gadus biju projām. Pirms dažiem gadiem atgriezos. Veca, slima, nekam nederīga.. Mani pārņēma sajūta, - viss, mana dzīve beigusies! Slimību daudz un pamatīgas.. ne velti arī (invaliditātes) grupa ir iedota.. bet es par tām slimībām negribu runāt!
Tas, ka tagad te skrienu un eju, arī nenozīmē, ka esmu vesela. Bet sapratu, ka viss ir atkarīgs no domāšanas. Es taču ilgus gadus skatījos visu laiku atpakaļ - jā, cik man grūti, cik man tā un šitā.. es netieku ar sevi galā.. Bet tad reiz saņēmu uzaicinājumu aizbraukt uz Zviedriju. Tobrīd nodomāju, - kā, es vēl kaut kur ārpus Latvijas varēšu tikt? Kaut ko redzēt? Nespēju noticēt līdz pašam braucienam.
Zviedrijā bijām pensionāru grupa no Ogres. Mani kā invalīdi paņēma līdzi no Madlienas. Zviedrijā mums bija paziņas, un viņi mūs uzaicināja. Viņi bija neklātienes paziņas, ar ko mēs vairākus gadus bijām saistīti. Uzzinājuši, kā mums iet, vairākus gadus bija atbalstījuši.
Aizbraucam uz Zviedriju, un tur es, pensionārs, skatos, kādi viņi tur ir?! Visi darbīgi, ejoši, skrienoši... un daroši. Un tajā brīdī nodomāju, - es taču esmu krietni jaunāka par viņiem! Bet es te čīkstu un pīkstu..
Toreiz Ogres invalīdu biedrības priekšniece bija Laima Melne.. Brauciena laikā viņa man saka, zini, mums Madlienā nav nodaļas vadītāja, vajadzētu starpnieku starp Madlienu un Ogri...
Es jau atkal sāku domāt, - es? Man taču viņi visi sveši! Lai gan esmu atgriezusies Madlienā, visi viņi man ir sveši. Lai viņi vēl kādu no sava vidus!
Zviedrijā bijām februārī... Pienāca pavasaris, Laima man zvana un saka, zini, Madlienā būs sapulce... nāc šurpu! Nu es aizeju. Tur septiņi cilvēciņi sanākuši.. Laima stāsta par visādām priekšorcībām, kas būs, ja mēs, Madlienas invalīdi, sadarbosimies ar Ogres invalīdu biedrību, kādi tur visādi labumi utt. Un tāpēc jāievēl cilvēks, kurš būs starpnieks! Tad nu vēliet, ja?! Nu un es gaidu, ka tur kāds savā starpā beidzot kaut ko vēlēs? Bet neviens pat muti neatver. Pēc tam Laima, mani pazīdama no Zviedrijas brauciena, saka, labi, vēlēsim Liliju! Jā, visi uzreiz paklausīgi paceļ rociņas un ievēl to Liliju!
Labi, piekrītu pagaidu variantam! Uz laiciņu, kamēr atradīsies īstais vietā! - es nodomāju.
Bet apjaušu, ka es taču nemāku kolektīvu vadīt! Esmu bijusi saimnieciskā vadītāja skolā, bērnu dārzā par audzinātāju strādāju, par grāmatvedi esmu strādājusi, uz kopējamām mašīnām kādreiz strādāju... tajā Padomju laikā! uz Eras un Vegas tādas.. nu tāda pieredze apmēram ir bijusi.. Bet ko tagad? Es taču neko neprotu!
Bet viss parkārtojās tā, ka mani tūlīt aizsūtīja uz kolektīva vadīšanas kursiem.
S.B.R. Un kā ar tiem apsolītajiem labumiem?
L.P. Jā.. par labumiem... Ikmēnesi vajadzēja braukt uz Ogri pakaļ tiem labumiem! Bezmaksas žurnāliem pakaļ... Man tas labums dārgi izmaksāja.. No manas 30Ls pensijas pašai vēl ceļš uz Ogri jāmaksā turp un atpakaļ... Pašai vēl jāpiemaksā, lai cilvēki tos labumus dabūtu! Par tiem 30 latiem pati īsti nevarēju iztikt! Braucu retāk. Un kad braucu retāk, gribēju saņemt (labumus) arī par to, ko nebiju saņēmusi. Tur bija paredzētas arī bezmaksas zāles. Ieraudzījusi, ka ņemu zāles par diviem mēnešiem, priekšniece sāka kliegt - ko tu ņem tik daudz, mums pašiem nekā nav!
Ne jau es ņemu, medmāsa man dod, teicu. Viņa zināja, ka divus mēnešus neesmu bijusi. Priekšniece lika visu izmest laukā no somas...
Ar viņu kopā darbojoties tāda rūgta pieredze. Piemēram, aizbraucām uz Palangu ekskursijā. Izkāpjam no autobusa un ejam visi uz muzeju.. Atskatos un ieraugu, ka viens jauns cilvēks ar steķīti pārvietojas, un viņš tur viens pats stāv, neviens viņam nav palīgā.. pāri ielai jāpāriet.. es uzreiz pasaucu priekšnieci, pārējie arī sauc priekšnieci. Bet viņa saka: "ai, ja viņš gribēja šeit tikt, tad lai pats tiek galā!" Mani šokēja tāda attieksme; nesapratu, kā var tā izturēties? Tu tak esi atbildīgs par tiem cilvēkiem!
Vispār radās daudz tādas lietas, kas... āaa. Jā! Pirmā lielākā iniciatīva, ko organizēju ārpus pagasta robežām bija braucienu uz Krasta Lido.
Viena invalīde, kas 18 gadus ratiņkrēslā sēž, 10 gadus Rīgā nebija bijusi... un pavisam kopā 14 cilvēki mēs bijām! Piezvanīju Ķirsona kungam, teicu, ka mēs gribētu aizbraukt uz Lido. Zvanīju Septembrī. Domāju, ka tur uz tām bezmaksas pusdienām noteikti rindas! Nu tad varbūt uz Decembri, uz Ziemassvētkiem mēs tiksim; skaists laiks būs, utt. Pēc pāris nedēļām viņš man zvana un saka, variet braukt jau Septembrī!
To es tūlīt pat ziņoju Ogres invalīdu biedrībai. Saku, ka mēs brauksim kā no invalīdu biedrības.. Viņa man sāk kliegt, - kā tā? Tik maz cilvēku un tad mūsējie arī no Ogres jāpiesaista klāt! Viņa pati kārtošot visas lietas. Nu labi, es nodomāju, - ja kārtos, tad kārtos! Bet laikam Ķirsons viņai bija atteicis, jo viņš man pats zvana un saka, - jums varbūt busiņu vajag?
Es saku, mēs nevaram to ar invalīdu biedrību nokārtot, jo atlaides tad.. nu, viņš prasa tās atlaides.. Bet viņš saka, - brauciet bez visa, es jums atsūtīšu busiņu! Bet no pagasta es jau biju sarunājusi busiņu..
Galu galā no Ogres invalīdu biedrības centra tomēr paņēmām vienu pārstāvi līdzi, un tās atlaides tur iedeva.. Bet man vadītāja vēl pārmeta - no laukiem braukt uz Rīgu pusdienās, tas ir absurds!
Mēs nolēmām, ka mums vairs nav pa ceļam ar Ogri un ka jāveido sava organizācija. Pie tam, ja viņi ekskursijās brauc, tad no Madlienas līdzi var braukt tikai divi.. Bet kas tad ar pārējiem? Viņiem tak arī vajaga iespējas!
Man tas pārāk dārgi sanāca.. nervus bendēt un.. tā nepatīkamā situācija, ka tāda attieksme pret invalīdiem. Daudz ko viņa labu ir izdarījusi, bet ka var kliegt un bļaut uz cillvēkiem!...
Un kad es projektu vadības kursos pieteicos, pateicu to viņai, uz ko viņa pretī atbildēja: " Ko, invalīde, projektu vadības kursos? Pilnīgi izslēgts!"
Bet viņa jau nevar aizliegt man iet mācīties! Es gāju, mācījos, pabeidzu. No tiem septiņiem cilvēkiem, kas invalīdu grupā bija, es vienīgā tagad arī rakstu projektus.
S.B.R. Un pēc tam izveidojāt paši savu biedrību?
L.P. Izveidojām savu organizāciju. Raibi gāja, traki gāja, lai līdz tam tiktu. Lauzu roku pirms sapulces utt. Slimnīcā nonācu... Iznācu no slimnīcas, roka ģipsī.. pakustināt pirkstus nevaru, bet vēl daži dokumenti jāraksta! Gāju uz bibliotēku, mocījos tur, sagatavoju tos dokumentus, izprintēju .. nu vispār tas bija uz tāda entuziasma pamata!
S.B.R. Cik sen tas bija?
L.P. 2004.gadā maijā oficiāli izveidojām biedrību. 2005.gadā mums piešķīra nomā šo ēku.
Galvenais, ka uz pirmajiem projektu vadības kursiem braucot, es savējiem saku tā - sapņojiet par
"Zālītēm" ! Es zināju, ka būs kursa darbs jātaisa, un es domāju, ka mēs veidosim biedrību un ka mums būs tieši šīs telpas. Bet toreiz es, naivā, neiedomājos, uz kāda pamata mums šīs telpas vispār būs? Un likumsakarīgi pat neiedomājos, kā to visu kārtot, kā to visu formēt? Es nezināju. Tikai domāju, - mācību projektu uzrakstīšu, ka mēs te iekārtojam telpas. Bet mācību procesā sapratu, ka manas zināšanas absolūti nekam vēl neder, lai kaut ko tādu realizētu. Es uzrakstīju projektu, kā veidot organizāciju. Izcili, teica utt. Bet dzīvē to realizē pilnīgi savādāk nekā uz papīra. Tomēr beigās kaut kā realizēju.
S.B.R. Cik biedru šobrīd esat?
L.P. Nepilni 60. Mēs esam ne tikai invalīdi, bet arī pensionāri un mūsu atbalstītāji..
S.B.R. Kāds ir biedrības pamatpostulāts?
L.P. Invalīdiem ir jāpalīdz. Bet kā tad invalīds integrēsies sabiedrībā, ja tikai atradīsies starp savējiem? Viņam ir jābūt arī starp tiem veselajiem! Bet arī veseliem jāmācās invalīdus saprast.
Man te no vienas citas neoficiālās biedrības jautā, - kā tu vari ar invalīdiem strādāt? Tā ir tik smaga auditorija, tie ir tik grūti, smagi cilvēki! Es saku, - kā - grūti, smagi? Man liekas, viņi ir tādi paši kā visi citi .. mums ir visiem, arī veseliem, savas problēmas. Arī specifiska pieeja citreiz vajadzīga. Tas, ka vienkārši daudziem no mums ir fiziski daudz grūtāk nekā veseliem... Daudz kas klāt jāpienes... Bet mans mērķis ir panākt to, ka tie, kuriem ir klāt jāpienes, tiektos pēc tā, ka viņi ne tikai saņem, bet arī dod tālāk..
Vēl svarīgi ir dot iespēju izpausties, nodot savu pieredzi citiem. Likt justies vajadzīgam. Man ir svarīgi celt cilvēka pašapziņu jebkurā veidā. Jebkurš ir kaut kas. Jebkurš kaut ko var un ir īpašs.
Iedvesmot mainīties. Iespaidot otru, protams, nevar, jāiespaido vispirms pašam sevi. Ja mainīsies pats, tad arī apkārtējie mainīsies.
Ja es biju sevi norakstījusi kā vecu, nederīgu un beigtu mantu, un, ja es, mainot domāšanu, esmu spējusi kaut ko izmainīt savā dzīvē pēc 50 gadu vecuma, tad kāpēc lai mans piemērs nebūtu paraugs citiem, ka viņi arī var kaut ko izmainīt savā dzīvē un kaut ko sasniegt?
S.B.R. Kad ir vissmagāk ap sirdi?
L.P. Mani uztrauc tas, ka man fiziski grūti ir pie viņiem visiem izstaigāt.
Piemēram, mums te tāds Kārlis, cilvēks ar vienu kāju, dzīvo pagasta nomalē .. Kad mums te bija biedrības sākums, viņš teica tā, - būtu no pagasta kaut reizi gadā atbraukuši, apciemojuši. Apskatījušies, vai es vispār dzīvs vēl esmu. Viņš saka, - man nevajag nekādu materiālo palīdzību, man vajag, lai atcerētos, ka es vispār tāds esmu.. ka esmu vispār vajadzīgs tai sabiedrībai...ka par mani interesējas. Neviens līdz šim nebija nekad to darījis. (Kārlis no doņiem pin cepures! - S.B.R.).
Mans sapnis ir viņus visus atvest uz šejieni, lai viņi savā starpā kontaktējas..
Ja mēs, staigājošie, bieži krītam depresijā ar visām tām nebūšanām, tad kā ir viņiem?! Es nezinu, kā var izturēt nepārtraukti četrās sienās? Vajag cilvēkam izrauties citā vidē.
S.B.R. Vai dienas centram ir noteikti darba laiki?
L.P. Darba laiku vairs nav. Es cilvēkiem ļauju nākt tad, kad viņiem vajag, kad vien es esmu. Un, godīgi sakot, visa mana dzīve aiziet biedrībā. Es mājai, kauns teikt, bet esmu gandrīz vai rokas atmetusi. Cik vīrs pa māju padara, tik ir!
S.B.R. Kā Jūs apmaksājat rēķinus? Vai ir kādi sponsori?
L.P. Pastāvīgi nē. Tikai epizodiski. Paldies Dievam, vienmēr ir bijuši kādi labvēļi, ar kuru palīdzību var nomaksāt rēķinus. Es uzskatu, ka tiešām augstāka vara man kaut kādā veidā palīdz... un saprotu tā, ka man nekad nedod vairāk nekā tik, cik attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs. Es vispār neko nevarētu izdarīt, ja Dievs man nepalīdzētu.
Mēs ceram, ka šī nebija pēdējā viesošanās biedrībā ''Otrās mājas''. Līdz nākamai reizei!
L.P. Īstenībā viss sākās visai egoistisku apsvērumu dēļ. Reiz iedomājos, kas būtu, ja pati būtu kļuvusi par ratiņnieci, ja netiktu nekur sabiedrībā... Kas par mani rūpētos, kur es liktos? Kam es būtu vajadzīga? Ne savai ģimenei, ne sabiedrībai, nekam! Sapnī pat redzēju, ka braucu ratiņkrēslā no tirgus uz autoostu, un tur ir smilšains, un es netieku cauri, mokos... Toreiz vēl biju jauna, kad to sapnī redzēju.
Tā kā mokos ar visādām slimībām, bijušas visādas operācijas, mugura arī tai skaitā operēta.. Es ļoti labi saprotu, - kaut kas tāds ir pilnīgi iespējams! Tas, ka varu palikt nespēcīga un nevarīga..
Ilgi gadi tā arī pagāja, ar domu, ka esmu slima, nevarīga, nekam nederīga.
Izaudzināju trīs bērnus un tā tālāk... Un nepārtraukti māja-slimnīca, māja-slimnīca... Domāju, ka neko pasaulei nedodu. Kāda jēga? Kāds labums no manis vispār? Absurds!
Madliena ir mana dzimtā puse, bet ilgus gadus biju projām. Pirms dažiem gadiem atgriezos. Veca, slima, nekam nederīga.. Mani pārņēma sajūta, - viss, mana dzīve beigusies! Slimību daudz un pamatīgas.. ne velti arī (invaliditātes) grupa ir iedota.. bet es par tām slimībām negribu runāt!
Tas, ka tagad te skrienu un eju, arī nenozīmē, ka esmu vesela. Bet sapratu, ka viss ir atkarīgs no domāšanas. Es taču ilgus gadus skatījos visu laiku atpakaļ - jā, cik man grūti, cik man tā un šitā.. es netieku ar sevi galā.. Bet tad reiz saņēmu uzaicinājumu aizbraukt uz Zviedriju. Tobrīd nodomāju, - kā, es vēl kaut kur ārpus Latvijas varēšu tikt? Kaut ko redzēt? Nespēju noticēt līdz pašam braucienam.
Zviedrijā bijām pensionāru grupa no Ogres. Mani kā invalīdi paņēma līdzi no Madlienas. Zviedrijā mums bija paziņas, un viņi mūs uzaicināja. Viņi bija neklātienes paziņas, ar ko mēs vairākus gadus bijām saistīti. Uzzinājuši, kā mums iet, vairākus gadus bija atbalstījuši.
Aizbraucam uz Zviedriju, un tur es, pensionārs, skatos, kādi viņi tur ir?! Visi darbīgi, ejoši, skrienoši... un daroši. Un tajā brīdī nodomāju, - es taču esmu krietni jaunāka par viņiem! Bet es te čīkstu un pīkstu..
Toreiz Ogres invalīdu biedrības priekšniece bija Laima Melne.. Brauciena laikā viņa man saka, zini, mums Madlienā nav nodaļas vadītāja, vajadzētu starpnieku starp Madlienu un Ogri...
Es jau atkal sāku domāt, - es? Man taču viņi visi sveši! Lai gan esmu atgriezusies Madlienā, visi viņi man ir sveši. Lai viņi vēl kādu no sava vidus!
Zviedrijā bijām februārī... Pienāca pavasaris, Laima man zvana un saka, zini, Madlienā būs sapulce... nāc šurpu! Nu es aizeju. Tur septiņi cilvēciņi sanākuši.. Laima stāsta par visādām priekšorcībām, kas būs, ja mēs, Madlienas invalīdi, sadarbosimies ar Ogres invalīdu biedrību, kādi tur visādi labumi utt. Un tāpēc jāievēl cilvēks, kurš būs starpnieks! Tad nu vēliet, ja?! Nu un es gaidu, ka tur kāds savā starpā beidzot kaut ko vēlēs? Bet neviens pat muti neatver. Pēc tam Laima, mani pazīdama no Zviedrijas brauciena, saka, labi, vēlēsim Liliju! Jā, visi uzreiz paklausīgi paceļ rociņas un ievēl to Liliju!
Labi, piekrītu pagaidu variantam! Uz laiciņu, kamēr atradīsies īstais vietā! - es nodomāju.
Bet apjaušu, ka es taču nemāku kolektīvu vadīt! Esmu bijusi saimnieciskā vadītāja skolā, bērnu dārzā par audzinātāju strādāju, par grāmatvedi esmu strādājusi, uz kopējamām mašīnām kādreiz strādāju... tajā Padomju laikā! uz Eras un Vegas tādas.. nu tāda pieredze apmēram ir bijusi.. Bet ko tagad? Es taču neko neprotu!
Bet viss parkārtojās tā, ka mani tūlīt aizsūtīja uz kolektīva vadīšanas kursiem.
S.B.R. Un kā ar tiem apsolītajiem labumiem?
L.P. Jā.. par labumiem... Ikmēnesi vajadzēja braukt uz Ogri pakaļ tiem labumiem! Bezmaksas žurnāliem pakaļ... Man tas labums dārgi izmaksāja.. No manas 30Ls pensijas pašai vēl ceļš uz Ogri jāmaksā turp un atpakaļ... Pašai vēl jāpiemaksā, lai cilvēki tos labumus dabūtu! Par tiem 30 latiem pati īsti nevarēju iztikt! Braucu retāk. Un kad braucu retāk, gribēju saņemt (labumus) arī par to, ko nebiju saņēmusi. Tur bija paredzētas arī bezmaksas zāles. Ieraudzījusi, ka ņemu zāles par diviem mēnešiem, priekšniece sāka kliegt - ko tu ņem tik daudz, mums pašiem nekā nav!
Ne jau es ņemu, medmāsa man dod, teicu. Viņa zināja, ka divus mēnešus neesmu bijusi. Priekšniece lika visu izmest laukā no somas...
Ar viņu kopā darbojoties tāda rūgta pieredze. Piemēram, aizbraucām uz Palangu ekskursijā. Izkāpjam no autobusa un ejam visi uz muzeju.. Atskatos un ieraugu, ka viens jauns cilvēks ar steķīti pārvietojas, un viņš tur viens pats stāv, neviens viņam nav palīgā.. pāri ielai jāpāriet.. es uzreiz pasaucu priekšnieci, pārējie arī sauc priekšnieci. Bet viņa saka: "ai, ja viņš gribēja šeit tikt, tad lai pats tiek galā!" Mani šokēja tāda attieksme; nesapratu, kā var tā izturēties? Tu tak esi atbildīgs par tiem cilvēkiem!
Vispār radās daudz tādas lietas, kas... āaa. Jā! Pirmā lielākā iniciatīva, ko organizēju ārpus pagasta robežām bija braucienu uz Krasta Lido.
Viena invalīde, kas 18 gadus ratiņkrēslā sēž, 10 gadus Rīgā nebija bijusi... un pavisam kopā 14 cilvēki mēs bijām! Piezvanīju Ķirsona kungam, teicu, ka mēs gribētu aizbraukt uz Lido. Zvanīju Septembrī. Domāju, ka tur uz tām bezmaksas pusdienām noteikti rindas! Nu tad varbūt uz Decembri, uz Ziemassvētkiem mēs tiksim; skaists laiks būs, utt. Pēc pāris nedēļām viņš man zvana un saka, variet braukt jau Septembrī!
To es tūlīt pat ziņoju Ogres invalīdu biedrībai. Saku, ka mēs brauksim kā no invalīdu biedrības.. Viņa man sāk kliegt, - kā tā? Tik maz cilvēku un tad mūsējie arī no Ogres jāpiesaista klāt! Viņa pati kārtošot visas lietas. Nu labi, es nodomāju, - ja kārtos, tad kārtos! Bet laikam Ķirsons viņai bija atteicis, jo viņš man pats zvana un saka, - jums varbūt busiņu vajag?
Es saku, mēs nevaram to ar invalīdu biedrību nokārtot, jo atlaides tad.. nu, viņš prasa tās atlaides.. Bet viņš saka, - brauciet bez visa, es jums atsūtīšu busiņu! Bet no pagasta es jau biju sarunājusi busiņu..
Galu galā no Ogres invalīdu biedrības centra tomēr paņēmām vienu pārstāvi līdzi, un tās atlaides tur iedeva.. Bet man vadītāja vēl pārmeta - no laukiem braukt uz Rīgu pusdienās, tas ir absurds!
Mēs nolēmām, ka mums vairs nav pa ceļam ar Ogri un ka jāveido sava organizācija. Pie tam, ja viņi ekskursijās brauc, tad no Madlienas līdzi var braukt tikai divi.. Bet kas tad ar pārējiem? Viņiem tak arī vajaga iespējas!
Man tas pārāk dārgi sanāca.. nervus bendēt un.. tā nepatīkamā situācija, ka tāda attieksme pret invalīdiem. Daudz ko viņa labu ir izdarījusi, bet ka var kliegt un bļaut uz cillvēkiem!...
Un kad es projektu vadības kursos pieteicos, pateicu to viņai, uz ko viņa pretī atbildēja: " Ko, invalīde, projektu vadības kursos? Pilnīgi izslēgts!"
Bet viņa jau nevar aizliegt man iet mācīties! Es gāju, mācījos, pabeidzu. No tiem septiņiem cilvēkiem, kas invalīdu grupā bija, es vienīgā tagad arī rakstu projektus.
S.B.R. Un pēc tam izveidojāt paši savu biedrību?
L.P. Izveidojām savu organizāciju. Raibi gāja, traki gāja, lai līdz tam tiktu. Lauzu roku pirms sapulces utt. Slimnīcā nonācu... Iznācu no slimnīcas, roka ģipsī.. pakustināt pirkstus nevaru, bet vēl daži dokumenti jāraksta! Gāju uz bibliotēku, mocījos tur, sagatavoju tos dokumentus, izprintēju .. nu vispār tas bija uz tāda entuziasma pamata!
S.B.R. Cik sen tas bija?
L.P. 2004.gadā maijā oficiāli izveidojām biedrību. 2005.gadā mums piešķīra nomā šo ēku.
Galvenais, ka uz pirmajiem projektu vadības kursiem braucot, es savējiem saku tā - sapņojiet par
"Zālītēm" ! Es zināju, ka būs kursa darbs jātaisa, un es domāju, ka mēs veidosim biedrību un ka mums būs tieši šīs telpas. Bet toreiz es, naivā, neiedomājos, uz kāda pamata mums šīs telpas vispār būs? Un likumsakarīgi pat neiedomājos, kā to visu kārtot, kā to visu formēt? Es nezināju. Tikai domāju, - mācību projektu uzrakstīšu, ka mēs te iekārtojam telpas. Bet mācību procesā sapratu, ka manas zināšanas absolūti nekam vēl neder, lai kaut ko tādu realizētu. Es uzrakstīju projektu, kā veidot organizāciju. Izcili, teica utt. Bet dzīvē to realizē pilnīgi savādāk nekā uz papīra. Tomēr beigās kaut kā realizēju.
S.B.R. Cik biedru šobrīd esat?
L.P. Nepilni 60. Mēs esam ne tikai invalīdi, bet arī pensionāri un mūsu atbalstītāji..
S.B.R. Kāds ir biedrības pamatpostulāts?
L.P. Invalīdiem ir jāpalīdz. Bet kā tad invalīds integrēsies sabiedrībā, ja tikai atradīsies starp savējiem? Viņam ir jābūt arī starp tiem veselajiem! Bet arī veseliem jāmācās invalīdus saprast.
Man te no vienas citas neoficiālās biedrības jautā, - kā tu vari ar invalīdiem strādāt? Tā ir tik smaga auditorija, tie ir tik grūti, smagi cilvēki! Es saku, - kā - grūti, smagi? Man liekas, viņi ir tādi paši kā visi citi .. mums ir visiem, arī veseliem, savas problēmas. Arī specifiska pieeja citreiz vajadzīga. Tas, ka vienkārši daudziem no mums ir fiziski daudz grūtāk nekā veseliem... Daudz kas klāt jāpienes... Bet mans mērķis ir panākt to, ka tie, kuriem ir klāt jāpienes, tiektos pēc tā, ka viņi ne tikai saņem, bet arī dod tālāk..
Vēl svarīgi ir dot iespēju izpausties, nodot savu pieredzi citiem. Likt justies vajadzīgam. Man ir svarīgi celt cilvēka pašapziņu jebkurā veidā. Jebkurš ir kaut kas. Jebkurš kaut ko var un ir īpašs.
Iedvesmot mainīties. Iespaidot otru, protams, nevar, jāiespaido vispirms pašam sevi. Ja mainīsies pats, tad arī apkārtējie mainīsies.
Ja es biju sevi norakstījusi kā vecu, nederīgu un beigtu mantu, un, ja es, mainot domāšanu, esmu spējusi kaut ko izmainīt savā dzīvē pēc 50 gadu vecuma, tad kāpēc lai mans piemērs nebūtu paraugs citiem, ka viņi arī var kaut ko izmainīt savā dzīvē un kaut ko sasniegt?
S.B.R. Kad ir vissmagāk ap sirdi?
L.P. Mani uztrauc tas, ka man fiziski grūti ir pie viņiem visiem izstaigāt.
Piemēram, mums te tāds Kārlis, cilvēks ar vienu kāju, dzīvo pagasta nomalē .. Kad mums te bija biedrības sākums, viņš teica tā, - būtu no pagasta kaut reizi gadā atbraukuši, apciemojuši. Apskatījušies, vai es vispār dzīvs vēl esmu. Viņš saka, - man nevajag nekādu materiālo palīdzību, man vajag, lai atcerētos, ka es vispār tāds esmu.. ka esmu vispār vajadzīgs tai sabiedrībai...ka par mani interesējas. Neviens līdz šim nebija nekad to darījis. (Kārlis no doņiem pin cepures! - S.B.R.).
Mans sapnis ir viņus visus atvest uz šejieni, lai viņi savā starpā kontaktējas..
Ja mēs, staigājošie, bieži krītam depresijā ar visām tām nebūšanām, tad kā ir viņiem?! Es nezinu, kā var izturēt nepārtraukti četrās sienās? Vajag cilvēkam izrauties citā vidē.
S.B.R. Vai dienas centram ir noteikti darba laiki?
L.P. Darba laiku vairs nav. Es cilvēkiem ļauju nākt tad, kad viņiem vajag, kad vien es esmu. Un, godīgi sakot, visa mana dzīve aiziet biedrībā. Es mājai, kauns teikt, bet esmu gandrīz vai rokas atmetusi. Cik vīrs pa māju padara, tik ir!
S.B.R. Kā Jūs apmaksājat rēķinus? Vai ir kādi sponsori?
L.P. Pastāvīgi nē. Tikai epizodiski. Paldies Dievam, vienmēr ir bijuši kādi labvēļi, ar kuru palīdzību var nomaksāt rēķinus. Es uzskatu, ka tiešām augstāka vara man kaut kādā veidā palīdz... un saprotu tā, ka man nekad nedod vairāk nekā tik, cik attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs. Es vispār neko nevarētu izdarīt, ja Dievs man nepalīdzētu.
Mēs ceram, ka šī nebija pēdējā viesošanās biedrībā ''Otrās mājas''. Līdz nākamai reizei!
Bildēs par dzīvi.
Bildes ©Lachi
