"Ziemā tie, kuru ceļš ieputināts sniegā, saka:
"Tā nāks līdz ar pavasari, diedama pār kalnu galiem."
Un vasaras karstumā pļāvēji saka: "Mēs esam to redzējuši virpuļojam kopā ar rudens lapām, un tai matos bija sniegpārslas."
Visu to jūs esat teikuši par daili,
Bet īstenībā jūs runājat nevis par daili, bet gan par nepiepildītām vēlmēm,
Un daile ir nevis vēlme, bet svētlaime.
Tā nav slāpstoša mute un arī ne pastiepta tukša plauksta,
Bet gan drīzāk kaistoša sirds un apburta dvēsele.
Tā nav tēls, ko jūs ilgojaties redzēt, un arī ne dziesma, ko jūs ilgojaties dzirdēt,
Bet gan drīzāk tēls, ko jūs redzat ar aizvērtām acīm, un dziesma, ko jūs dzirdat ar aizspiestām ausīm.
Tā nav ne sula grumbotā mizā un arī ne ķetnai pieaudzis spārns,
Bet gan drīzāk mūžam ziedošs dārzs un mūžam lidojošu eņģeļu pulks.

Orfalīzas ļaudis, daile ir dzīve tai brīdī, kad pati dzīve atsedz šķidrautu no savas svētās sejas.
Bet jūs esat dzīve, un jūs esat šķidrauts.
Daile ir mūžība, kas raugās pati uz sevi spogulī.
Bet jūs esat mūžība, un jūs esat spogulis.".  
Halīls Džibrāns “Pravietis”