Evanģēliski luteriskās baznīcas diakonijas centrs ir viens no tiem, kas Latvijā veic ļoti labu un nozīmīgu darbu, iespēju robežās palīdzot cilvēkiem gan ar morālu, gan mantisku atbalstu. Draudžu diakonijas darbojas gandrīz katrā baznīcā. Pie vienas no tām kādā jaukā pavasara rītā devāmies arī mēs, mērojot ceļu uz Lubānu, lai tur viesotos Lubānas mācītājmuižā un satiktos ar mācītāju Gunti Zelvi un draudzes diakonijas vadītāju Dzintru Zariņu.
Braucam ciemos atsaucoties vajadzībām, lai aizvestu viņiem dažādas noderīgas mantas, ko tālāk nodot cilvēkiem, kuriem tās ir nepieciešamas.
Lubānas draudzes diakonija ikdienā veic ļoti apjomīgu darbu, par ko liecina kaut vai tas, ka, piemēram, sociālais dienests nav apzinājis visus cilvēkus, kuriem ir nepieciešama palīdzība, bet diakonija to ir izdarījusi un tiem palīdz, dāvinot drēbes, pārtiku un citas saimniecībā noderīgas lietas. Kapēc tā notiek? Iespējams tāpēc, ka diakonijā cilvēki darbu veic no sirds, bet sociālajā dienestā cilvēki saņem algu par darbu, kuru vērtē pēc atskaitēm, saka mācītājs Guntis.
Nākošā ģimene mūsu ceļā bija Lībieši. Lāsmai ir trīs bērni, viņas māsai tik pat. Arī šajā sētā nevienam nav pastāvīga darba, līdz ar to iztikšana ir ļoti smaga.
Dzintra Zariņa
Lubānas diakonija
Lubānas draudzes diakonija ikdienā veic ļoti apjomīgu darbu, par ko liecina kaut vai tas, ka, piemēram, sociālais dienests nav apzinājis visus cilvēkus, kuriem ir nepieciešama palīdzība, bet diakonija to ir izdarījusi un tiem palīdz, dāvinot drēbes, pārtiku un citas saimniecībā noderīgas lietas. Kapēc tā notiek? Iespējams tāpēc, ka diakonijā cilvēki darbu veic no sirds, bet sociālajā dienestā cilvēki saņem algu par darbu, kuru vērtē pēc atskaitēm, saka mācītājs Guntis.
 Dzintra, Guntis un ziedotās mantas
|
 Ziedotās mantas
|
Dzintra apgalvo, ka diakonija palīdz visiem, nešķirojot vai cilvēks ir draudzē vai nav. Palīdzību saņem cilvēki no visas Lubānas novada un Ošupes pagasta .
Diakonijai ir pašiem savs dārzs, kurā tiek audzēti dārzeņi Grostonas Kalnas skolas bērniem un Rīgas zupas virtuvei, kā arī pašu maltītei. Tāpat tiek izmantotas dabas veltes, lasītas ogas un sēnes. Zinot to, ka Lubānas diakonijā var saņemt palīdzību, pie viņiem brauc cilvēki arī no Latgales. Priecē tas, ka cilvēki, kuri šeit saņēmuši jebkādu palīdzību, ar laiku atrod savu vietu draudzes Dievkalpojumos.
Ārpus diakonijas darba Lubānā notiek arī senioru sveikšana, svētdienas skola bērniem, vasaras nometne kopā ar bērniem no nelabvēlīgajām ģimenēm, Bībeles lasīšanas stundas, lūgšanu grupa atbalstot lūgšanu nakti, kas notiek visā Latvijā, kā arī pansionātu apmeklējumi. Pavisam ir trīs pansionāti, no kuriem divos ir cilvēki ar garīgiem traucējumos, bet trešajā seniori.
Dzintra smejoties saka, ka, ja jārunā par valstī esošo dižķibeli, tad viņi tādu nemaz nejūt. Ja cilvēks kaut ko dara, strādā, tad priekš iztikas pietiek. Savādāk ir pilsētniekiem, tie noteikti šo laiku izjūt skarbāk.Viņa par piemēru min kādu sievu, kurai nomira dēls un palika mazbērni, taču viņa cenšas un, neskatoties uz sarežģīto situāciju, uzskata, ka ir jādod desmitā tiesa no tā, ko viņa izaudzē. Vecāka gada gājuma cilvēkiem ir raksturīga ļoti liela atbildība, viņiem nav parādu.
Jautājot, kas viņiem trūkst, Dzintra apliecināja, ka ļoti vajadzētu veikt remontu diakonijas mājai. Baznīcai nav ko prasīt, jo baznīcai arī ir jāveic remonts, un Dzintrai atliek pašai meklēt risinājumus. Līdz šim diakonijas māja ir kopta pašu spēkiem, palīgā nākot skolotājiem no Grostonas Kalna skolas. Lai mācītājs varētu kalpot Lubānas draudzē, viņam bija jāpārceļas no Baldones uz Lubānu. Dome atvēleja viņam dzīvokli, bet sliktā stāvoklī. Taču Dzintra aicināja cilvēkus palīdzēt, jo ļoti gribējās, lai pašiem ir savs mācītājs. Mācītājs Guntis vienmēr aktīvi piedalās rīkotajās talkās, lai kādam palīdzētu.Tikai gribētos, lai tagadējais priekšsēdētājs ir atsaucīgāks un izpalīdzīgāks.
Guntis savu mācītāja darbu Lubānā ir uzsācis īsi pirms Lieldienām. Viņš apliecina, ka krīzi izjūt tie, kas strādāja mežrūpniecībā. Tāpēc ļoti svarīgi ir tas, ka mācītājs ir pieejams. Tas nozīmē, ka ne tikai Svētdienu rītos Dievkalpojumos, bet arī ikdienā tiekoties ar cilvēkiem uz ielas. Piemēram, cilvēki jautā par Luterāņu un Katoļu baznīcu pārstāvju pausto ''apvienošanos'' raidījumā deFacto. Guntis mierinot cilvēkus, skaidro, ka žurnālisti arī meklē sensāciju un bieži vien izrauj vārdus no konteksta. Tāpēc rodas nevajadzīgi pārpratumi.
Tikšanās beigās Guntis apliecina, ka ir labi, ka ir sadarbība starp laukiem un pilsētu. Nav izolētības, veidojas sadraudzība un var stiprināt viens otru arī garīgi.
Ārpus diakonijas darba Lubānā notiek arī senioru sveikšana, svētdienas skola bērniem, vasaras nometne kopā ar bērniem no nelabvēlīgajām ģimenēm, Bībeles lasīšanas stundas, lūgšanu grupa atbalstot lūgšanu nakti, kas notiek visā Latvijā, kā arī pansionātu apmeklējumi. Pavisam ir trīs pansionāti, no kuriem divos ir cilvēki ar garīgiem traucējumos, bet trešajā seniori.
Dzintra smejoties saka, ka, ja jārunā par valstī esošo dižķibeli, tad viņi tādu nemaz nejūt. Ja cilvēks kaut ko dara, strādā, tad priekš iztikas pietiek. Savādāk ir pilsētniekiem, tie noteikti šo laiku izjūt skarbāk.Viņa par piemēru min kādu sievu, kurai nomira dēls un palika mazbērni, taču viņa cenšas un, neskatoties uz sarežģīto situāciju, uzskata, ka ir jādod desmitā tiesa no tā, ko viņa izaudzē. Vecāka gada gājuma cilvēkiem ir raksturīga ļoti liela atbildība, viņiem nav parādu.
Jautājot, kas viņiem trūkst, Dzintra apliecināja, ka ļoti vajadzētu veikt remontu diakonijas mājai. Baznīcai nav ko prasīt, jo baznīcai arī ir jāveic remonts, un Dzintrai atliek pašai meklēt risinājumus. Līdz šim diakonijas māja ir kopta pašu spēkiem, palīgā nākot skolotājiem no Grostonas Kalna skolas. Lai mācītājs varētu kalpot Lubānas draudzē, viņam bija jāpārceļas no Baldones uz Lubānu. Dome atvēleja viņam dzīvokli, bet sliktā stāvoklī. Taču Dzintra aicināja cilvēkus palīdzēt, jo ļoti gribējās, lai pašiem ir savs mācītājs. Mācītājs Guntis vienmēr aktīvi piedalās rīkotajās talkās, lai kādam palīdzētu.Tikai gribētos, lai tagadējais priekšsēdētājs ir atsaucīgāks un izpalīdzīgāks.
Guntis savu mācītāja darbu Lubānā ir uzsācis īsi pirms Lieldienām. Viņš apliecina, ka krīzi izjūt tie, kas strādāja mežrūpniecībā. Tāpēc ļoti svarīgi ir tas, ka mācītājs ir pieejams. Tas nozīmē, ka ne tikai Svētdienu rītos Dievkalpojumos, bet arī ikdienā tiekoties ar cilvēkiem uz ielas. Piemēram, cilvēki jautā par Luterāņu un Katoļu baznīcu pārstāvju pausto ''apvienošanos'' raidījumā deFacto. Guntis mierinot cilvēkus, skaidro, ka žurnālisti arī meklē sensāciju un bieži vien izrauj vārdus no konteksta. Tāpēc rodas nevajadzīgi pārpratumi.
Tikšanās beigās Guntis apliecina, ka ir labi, ka ir sadarbība starp laukiem un pilsētu. Nav izolētības, veidojas sadraudzība un var stiprināt viens otru arī garīgi.
Biedrība "Nepaliec Viens"
Turpinājumā pievienojam bildes no diakonijas pārstāvju ciemošanās ģimenēs, kurām tika dāvinātas arī mūsu aizvestās mantas. Paldies Dzintrai par bildēm un komentāriem.
Turpinājumā pievienojam bildes no diakonijas pārstāvju ciemošanās ģimenēs, kurām tika dāvinātas arī mūsu aizvestās mantas. Paldies Dzintrai par bildēm un komentāriem.
 |
 |
No rīta gatavojāmies doties uz svētbrīdi Meirānu tautas namā, lai vēlāk dotos pie vairākām daudzbērnu ģimenēm, dalīties ar tām nepieciešamām un noderīgām mantām. Dažas no mantām izmantojām, lai iepriecinātu arī uz svētbrīdi sanākušos ļaudis.
 |
 |
Vispirms apmeklējām Ūbelīti Daci, kurai ir seši bērni no divu līdz vienpadsmit gadu vecumam. Dzīvo ļoti trūcīgi. Vienīgie iztikas līdzekļi ir mātes pensija, pabalsts par bērniem. Dotajā brīdī Dacei ir arī sameklēts darbs Meirānu pamatskolā, bet tas ir tikai līdz septembrim. Dace ir draudzes locekle un regulāri apmeklē svētbrīžus Meirānu tautas namā.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunlubānu, kur kā pie pirmajiem iebraucām pie Silvijas Jaudzemas. Silvijas ģimenē aug pieci bērni, no kuriem trīs ir skolas vecumā, divi puikas ir lielāki. Ģimenē nevienam nav pastāvīga darba. Strādā gadījuma darbus, lai sagādātu vismaz kaut kādu iztiku.Viņu gan nebija mājās, bet vēlāk Silviju satikām pie mammas “Ataugās”.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunlubānu, kur kā pie pirmajiem iebraucām pie Silvijas Jaudzemas. Silvijas ģimenē aug pieci bērni, no kuriem trīs ir skolas vecumā, divi puikas ir lielāki. Ģimenē nevienam nav pastāvīga darba. Strādā gadījuma darbus, lai sagādātu vismaz kaut kādu iztiku.Viņu gan nebija mājās, bet vēlāk Silviju satikām pie mammas “Ataugās”.
 |
 |
Nākošā ģimene mūsu ceļā bija Lībieši. Lāsmai ir trīs bērni, viņas māsai tik pat. Arī šajā sētā nevienam nav pastāvīga darba, līdz ar to iztikšana ir ļoti smaga.
“Ataugu” mājās dzīvo Jaņu ģimene, kurai rados ir arī Silvija. Šeit mēs viņu arī sastapām un varējām nodot palīdzības sūtījumu. Kādreiz šajās mājās ir notikuši svētbrīži, bet nu jau ilgāku laiku tādi nav notikuši. Apmeklējot šo ģimeni runājām arī par iespējām atjaunot šeit svētbrīžus, par ko arī priecātos māju iedzīvotāji.
 |
Vēl mājupceļā piestājām Ošupē pie Sarmītes Kampānes. Arī viņa audzina piecus bērnus, no kuriem četri iet skolā un viens apmeklē sagatavošanas nodarbības bērnudārzā. Lielākie bērni ir čakli svētdienas skolas apmeklētāji.
Šajā dienā mūsu misija bija noslēgusies, bet tuvākā un tālākā apkārtnē ir vēl daudz ģimenes, kurām ir nepieciešams atbalsts, tāpēc būsim pateicīgi par jūsu ziedojumiem un turpināsim kopīgo darbu. Paldies!
Šajā dienā mūsu misija bija noslēgusies, bet tuvākā un tālākā apkārtnē ir vēl daudz ģimenes, kurām ir nepieciešams atbalsts, tāpēc būsim pateicīgi par jūsu ziedojumiem un turpināsim kopīgo darbu. Paldies!
Dzintra Zariņa
Lubānas diakonija
Paldies par atbalstu
Bildes ©BpDz un Lubānas diakonija
