Zīmējumus no Zālītes speciālās internātskolas zīmējumus konkursam Bībeles Stāsti Ziemassvētkos ir atsūtījuši pedagoģes Sigitas Lazbergas audzēkņi: Mārtiņš Vessers, Mārtiņš Putnāns, Kristaps Brants, Andrejs Kumakovs, Lāsma Āboliņa, Gita Gargurne, Klinta Kirilko, Elīna Dobe, Broņislavs Ožolas, Edgars Vītols, Solvita Raukaite, Elīna Veršinska, Mairis Grīnvalds, Kaspars Kumakovs un Artis Antonijs.
Zālītes speciālās internātskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Pats galvenais, par ko ir šis stāsts - Kristus Piedzimšana - jā, par ko tas ir? Varētu jautāt vēl plašāk: par ko stāsta Bībele? Tāpat kā visa Bībele kopā, tā arī Piedzimšanas notikums, kuru cilvēce atzīmē kopīgos svētkos gada pašā tumšākajā laikā, ir par to, ka cilvēks un Dievs ir kopā. uz mirkli apstājieties un padomājiet par to. Esmu es ar savām rūpēm, ar savu dzīves smagumu, un ir - Dievs. Lai kā to dazādi cilvēkli saprastu, kas ir Dievs, viņi zina, ka tas ir "kaut kas augstāks, kaut kas lielāks". Nu, pasaules radītājs. Nu vēl - Tas, Kurš visu satur kopā. Vai viņš satur kopā arī mani? Vai Dievs ir arī manī? Jeb vai es esmu atdots savai nožēlojamai dzīvei, lai tā mani vazā kā grīdlupatu?...
Visas šīs pārdomas nāk prātā, skatoties Zālītes speciālās internātskolas bērnu zīmējumus. No vienas puses, brīžam lieliska kompozīcija, oriģināls kolorīts, vispār svaiga pieeja sen zināmam stāstam. Bet ir otra puse - jaušama nežēlība attēlojumā, smagas un nospiedošas krāsas, melnas līnijas, asas kontūras. Mazliet pat paliek baisi, uzlūkojot to pasauli, kurā šie bērni liek dzīvot Svētās Vēstures izcilajiem cilvēkiem, ar kuriem Dievs runājis. Vai tad tas nebija gaišs notikums? Atklājums? Pārstegums?...
Apustulis Pāvils, kurš arī par to bija daudz domājis, rakstīja vēstulē saviem draugiem: Priecājietes, es jums saku, priecājieties! Jūs varbūt sacīsiet, ka prieks - to nevar izjust, atsaucoties rīkojumam. prieks dzimst no dvēseles dziļuma. Ja tur prieka nav, tad arī seja savelkas nevis smaidā, bet grimasē, kas atbaida. Rāda asus zobus. Smaida vietā ņirdz.
Tāpēc es saku - apstājieties. Apstājieties kopā ar visu pasauli un apdomājiet labi. Kristus nāca šo smagumu nomest no pleciem, gluži kā zemos Latvijas ziemas mākoņus izdzenāt. Tāpēc nezīmējiet`Viņu melnās, baisās krāsās. Ja Dievs būtu briesmīgs un atbaidošs, ļauns, tad šo svētku nebūtu. Gribas šiem jaunajiem, talantīgajiem māksliniekiem novēlēt prieku.
Visas šīs pārdomas nāk prātā, skatoties Zālītes speciālās internātskolas bērnu zīmējumus. No vienas puses, brīžam lieliska kompozīcija, oriģināls kolorīts, vispār svaiga pieeja sen zināmam stāstam. Bet ir otra puse - jaušama nežēlība attēlojumā, smagas un nospiedošas krāsas, melnas līnijas, asas kontūras. Mazliet pat paliek baisi, uzlūkojot to pasauli, kurā šie bērni liek dzīvot Svētās Vēstures izcilajiem cilvēkiem, ar kuriem Dievs runājis. Vai tad tas nebija gaišs notikums? Atklājums? Pārstegums?...
Apustulis Pāvils, kurš arī par to bija daudz domājis, rakstīja vēstulē saviem draugiem: Priecājietes, es jums saku, priecājieties! Jūs varbūt sacīsiet, ka prieks - to nevar izjust, atsaucoties rīkojumam. prieks dzimst no dvēseles dziļuma. Ja tur prieka nav, tad arī seja savelkas nevis smaidā, bet grimasē, kas atbaida. Rāda asus zobus. Smaida vietā ņirdz.
Tāpēc es saku - apstājieties. Apstājieties kopā ar visu pasauli un apdomājiet labi. Kristus nāca šo smagumu nomest no pleciem, gluži kā zemos Latvijas ziemas mākoņus izdzenāt. Tāpēc nezīmējiet`Viņu melnās, baisās krāsās. Ja Dievs būtu briesmīgs un atbaidošs, ļauns, tad šo svētku nebūtu. Gribas šiem jaunajiem, talantīgajiem māksliniekiem novēlēt prieku.
