Zīmējumus no Rēzeknes logopēdiskās internātpamatskolas zīmējumu konkursam Bībeles Stāsti Ziemassvētkos ir atsūtījuši skolotājas Maijas Gailumas audzēkņi: Līga Pavlovska, Linda Pašķeviča, Eduards Ostrovskis, Normunds Gorbatenkovs un Jolanta Pivovarova.
Rēzeknes logopēdiskās internātpamatskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Mākslas darbs pārtop brīnumā tad, kad to uzlūko un sajūt prieku. Un to var panākt dažādi - gan ar krāsām, kompozīciju, bet cits to izdarīs ar mūziku, kustībām, gaismu un ēnām. Bet katrā ziņā tai bildei vajag būt saprotamai, tādai, kas kaut ko pasaka par mani pašu - un tad seja atplaukst smaidā, tad dvēselē ienāk prieks.
Prieks par to, ka, lūk, kāds, kuram Dievs ir iedevis talantu, uzzīmējis ko tādu, kas man der! Un, izrādās, ka es neesmu pasaulē viens pats. Bet man jau likās...
Lindas zīmējumā eņģeļi vienkārši burvīgi. Es atceros, kad mana mamma teica, rādīdama savus brīnišķīgos izšuvumus: redzi, skaists ir tas, kas ir mazs, sīki izstrādāts un ar mīlestību un rūpīgi darināts... palicis prātā. Man, puikam, protams, ar izšuvumiem nav bijis jānodarbojas. Bet to gan es redzu, ka tie pērļu tērpi eņģeļiem mugurā ir brīnumskaisti. Un tāpēc arī zeltainā gaisma var starot aiz viņu mugurām plaši un cildeni.
Normunds ir izvēlējies tēmu, kuru nemaz nav tik viegli attēlot: "Dievs izredz vienu tautu..." Te ir gan Dievs, gan izredzēšana no daudziem, gan tauta. Tādas lielas lietas. Un, bildi uzlūkodams, es spriežu, ka Normunds ir sapratis pašu galveno - ka šajā bildē galvenais ir debesis. Paskatieties - tās ir tik daudzos toņos, tās ir dzīvas, tajās katrā ziņā kaut kas notiek. Dievs IZREDZ vienu tautu.... Normunds gribējis parādīt to, kas notiek Dieva prātā, kad Viņš kpo dara. Un kā lai citādi to parāda? Lai gan mākoņi slēpj Viņa vaigu, taču mēs varam tikai nojaust to spēku kustību, kas tur, virs mākoņiem.
Jolanta uzzīmējusi Mozu pie Degošā ērkšķu krūma (2. Mozus 3. nodaļā). tas ir pavisam īpašs stāsts no Vecās Derības, jo stāsta par Degošu ērkšķu krūmu, kurā Dievs parādījās vientuļam ganam tuksnesī. Un, tavu brīnumu - krūms dega, bet nepārvērttās pelnos! To brīnumu redzēdams, Mozus noāva kājas un pielūdza Dievu, un balss viņu aicināja lieliem darbiem tautas labā. Jolantas zīmējums ir apbrīnojams - ar cilvēku figūriņām, ar aitiņām, kas visi uzzīmēti ar sirsnību un mīlestību, un labu sirdi. Paskatieties, viņi visi smaida, un nevienam nav bail! Un Jolanta zīmējusi ar drošu roku. Par to brīnumaino varavīksni virs Degošā ērkšķu krūma varētu daudz runāt, bet katrā ziņā viens ir - skaisti! Ar sirsnību, rūpību un - talantu.
Līga uzzīmējusi bildi Evaņģēlija noikumam = Jēzus uzmodina nāves miegā aizmigušo Jairus meitiņu. Lūk, meitenes bālais vaigs, lūk, māte, kas tikko asarās bija pie zemes, tagad, uz gultas malas atbalstījusies, redz brīnumaino notikumu, un - Kristus, kurš pacēlis roku, aicina gulošo piecelties! Tie ir spēka un neaprakstāma brīnuma pilni vārdi, un tiem nevar neticēt - jā, Kristus uzceļ slimniekus, pakritušos, cerību zaudējušos. Zīmējums gan tāds shematisks, un tas nozīmē, ka Līgai gribējās uzzīmēt kaut ko no "pieaugušo pasaules", kura viņai pašai vēl priekšā. Es būtu ieteicis kaut kā tā... pavērt durvis, kuras ar gudru ziņu uzīmētas istabas stūrī Kristum aiz muguras. Jo vai tad nav tā, ka durvis ir tās, kas ved uz gaismu? Kas izved no šauras bezizejas, no izmisuma? Kad durvis vaļā, tad var celties un iet.
Eduards zīmējumā redzams Ticības tēvs Ābrahāms, kā viņu nosauca apustulis Pāvils. Ticības tēvs viņš ir vairāku iemeslu dēļ, bet galvenais - viņš atsaucās Dieva aicinājumam. Saprata, ka dārgāka viņam par to nekā nav un nevar būt. Cēlās un gāja. Tāpēc tā zvaigzne virs apvāršņa ir VIENA un košāka par citām, kas arī ir spīdošas, arī ir zvaigznes. Viena ir galvenā, un pie tās vajag turēties, un tas, kā apustulis par Ābrahāmu teica, tiks pielīdzināta par taisnibu.
Lindas zīmējumā eņģeļi vienkārši burvīgi. Es atceros, kad mana mamma teica, rādīdama savus brīnišķīgos izšuvumus: redzi, skaists ir tas, kas ir mazs, sīki izstrādāts un ar mīlestību un rūpīgi darināts... palicis prātā. Man, puikam, protams, ar izšuvumiem nav bijis jānodarbojas. Bet to gan es redzu, ka tie pērļu tērpi eņģeļiem mugurā ir brīnumskaisti. Un tāpēc arī zeltainā gaisma var starot aiz viņu mugurām plaši un cildeni.
Normunds ir izvēlējies tēmu, kuru nemaz nav tik viegli attēlot: "Dievs izredz vienu tautu..." Te ir gan Dievs, gan izredzēšana no daudziem, gan tauta. Tādas lielas lietas. Un, bildi uzlūkodams, es spriežu, ka Normunds ir sapratis pašu galveno - ka šajā bildē galvenais ir debesis. Paskatieties - tās ir tik daudzos toņos, tās ir dzīvas, tajās katrā ziņā kaut kas notiek. Dievs IZREDZ vienu tautu.... Normunds gribējis parādīt to, kas notiek Dieva prātā, kad Viņš kpo dara. Un kā lai citādi to parāda? Lai gan mākoņi slēpj Viņa vaigu, taču mēs varam tikai nojaust to spēku kustību, kas tur, virs mākoņiem.
Jolanta uzzīmējusi Mozu pie Degošā ērkšķu krūma (2. Mozus 3. nodaļā). tas ir pavisam īpašs stāsts no Vecās Derības, jo stāsta par Degošu ērkšķu krūmu, kurā Dievs parādījās vientuļam ganam tuksnesī. Un, tavu brīnumu - krūms dega, bet nepārvērttās pelnos! To brīnumu redzēdams, Mozus noāva kājas un pielūdza Dievu, un balss viņu aicināja lieliem darbiem tautas labā. Jolantas zīmējums ir apbrīnojams - ar cilvēku figūriņām, ar aitiņām, kas visi uzzīmēti ar sirsnību un mīlestību, un labu sirdi. Paskatieties, viņi visi smaida, un nevienam nav bail! Un Jolanta zīmējusi ar drošu roku. Par to brīnumaino varavīksni virs Degošā ērkšķu krūma varētu daudz runāt, bet katrā ziņā viens ir - skaisti! Ar sirsnību, rūpību un - talantu.
Līga uzzīmējusi bildi Evaņģēlija noikumam = Jēzus uzmodina nāves miegā aizmigušo Jairus meitiņu. Lūk, meitenes bālais vaigs, lūk, māte, kas tikko asarās bija pie zemes, tagad, uz gultas malas atbalstījusies, redz brīnumaino notikumu, un - Kristus, kurš pacēlis roku, aicina gulošo piecelties! Tie ir spēka un neaprakstāma brīnuma pilni vārdi, un tiem nevar neticēt - jā, Kristus uzceļ slimniekus, pakritušos, cerību zaudējušos. Zīmējums gan tāds shematisks, un tas nozīmē, ka Līgai gribējās uzzīmēt kaut ko no "pieaugušo pasaules", kura viņai pašai vēl priekšā. Es būtu ieteicis kaut kā tā... pavērt durvis, kuras ar gudru ziņu uzīmētas istabas stūrī Kristum aiz muguras. Jo vai tad nav tā, ka durvis ir tās, kas ved uz gaismu? Kas izved no šauras bezizejas, no izmisuma? Kad durvis vaļā, tad var celties un iet.
Eduards zīmējumā redzams Ticības tēvs Ābrahāms, kā viņu nosauca apustulis Pāvils. Ticības tēvs viņš ir vairāku iemeslu dēļ, bet galvenais - viņš atsaucās Dieva aicinājumam. Saprata, ka dārgāka viņam par to nekā nav un nevar būt. Cēlās un gāja. Tāpēc tā zvaigzne virs apvāršņa ir VIENA un košāka par citām, kas arī ir spīdošas, arī ir zvaigznes. Viena ir galvenā, un pie tās vajag turēties, un tas, kā apustulis par Ābrahāmu teica, tiks pielīdzināta par taisnibu.
