Zīmējumus no Medumu speciālās internātpamatskolas zīmējumus konkursam Bībeles Stāsti Ziemassvētkos ir atsūtījuši skolotājas Natālijas Stankevičas audzēkņi: Sandra Beinaroviča, Aleksandrs Minčenkovs, Artūrs Orlovs, Anna Kozlovska, Fatima Beinaroviča, Kristīne Beinaroviča, Aļona Tumareviča, Anastasija Mošegova, Roze Solovjova, Aleksandrs Minčenkovs un Oļegs Vilands.
Medumu speciālās internātpamatskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Kristus Piedzimšanas attēlam pievēršas visur pasaulē, kur vien ir kristiešu baznīcas. Visos kontinentos. Visos laikmetos. Un tāpēc nav brīnums, ka ir arī dažādas senas tradīcijas, kā šo brīnumaino notikumu attēlot. Var, piemēram, izšķirt Pareizticīgās Baznīcas ikonas - no tām pilnīgi atšķiras tās bildes, kuras var redzēt Luterāņu baznīcās. Tāpat katoļu baznīcās.
Mākslas zinātnieki runā par dažādiem t.s. sakrālās mākslas stiliem dažādās zemēs un dažāfos laikos. Mūsu laikā baznīcas māksla top uz bagātām kristīgās mākslas saknēm. Medumu skolas bērnu zīmējumi kopumā ir ar katoliskiem iespaidiem bagāti.
Sandra uzzīmējusi Svēto ģimeni - Jāzepu, Mariju, Jēzus Bērnu. Un, protams, Betlēmes zvaigzni - kā spožu komētu ar garu asti. Evaņģēlijsstāsta, ka šī zvaigzne, kurai veselu gadu sekoja trīs gudrie no Austrumiem, galu galā apstājās virs kūtiņas, kurā salmos sīlītē bija guldītais tikko dzimušais Bērns. Tā nu mēs te redzam arī aitiņu.
Anastasija uzzīmējusi izcili nozīmīgo notikumu jaunavas Marijas un mazā Jēzus Bērna dzīvē - brīdi, kad Viņš tiek pienests Templī, celts Dieva priekšā. Evaņģēlijs par to stāsta pavisam īsi, vairāzk uzmanības pievēršot cilvēkiem, kuri tur abus satiek - pravietei Annai un Simeānam. Anastasija uzzīmējusi pašu Māti ar Bērnu. Centusies parādīt to sirsnību, to vārdiem neizteicamo sirds siltumu, kas abus vieno šajā svētajā brīdī. Kaut kas no Dievišķās pasaules šajā brīdī ir nomodā par svēto stundu, un tās ir zvaigznes - daudz, daudz zvaigžņu, svētības un Dieva klātbūtnes simbols, gluži kā labības graudi, kas, paši mirdzami zemē, dod dzīvību daudziem jauniem graudiem. Dzīvības maizei. Tā nu Anastasijas zīmējumā ir kopā nojauta par nākamajām Ciešanām, kas vienlaikus ir arī Lielās Uzvaras zīme. Bet pagaidām - tas ir sirsnības, Dievišķi apgarotas Mātes un Bērna mīlestības brīdis.
Kristīne Dievmāti uzzīmējusi arī katoļu stilā - kā Zvaigžņu Sievu. Jaunava Debesīs, Viņai zvaigžņu vainags, kā par Viņu runāts Bībeles pēdējā grāmatā - Jāņa atklāsmes grāmatā. Tāda pati - katoliska - ir arī Annas uzzīmētā Dievmāte lūgšanā. Paraugieties uz spilgtajām krāsām, sevišķi zilo un sarkano, uz rožu kroni rokās - un paši to sapratīsiet.
Aleksandra zīmējumā Dievmāte ar zvaigžņu vainagu rddzama kā ļaunā pūķa - grēka, pasaules varas, nāves un ļaunuma - uzvarētāja. Lai gan tas ir Jāņa atklāsmes motīvs, kur apustulis gara acīm skata pēdējās lietas, laiku beigas, augstāko Dieva atklāšanos, šie pasaules gala motīvi visai raksturīgi tieši katoļu mākslai. Šie stāsti un šie zīmējumi baznīcās darināti, lai stiprinātu ciešanu un ļaunuma nomāktos cilvēkus. Tie darināti, lai stiprinātu cilvēkus un atgādinātu, ka Kristus un Viņa Māte - dzīvodami to pašu dzīvi, kuru mēs uz zemes, ir bijuši Uzvarētāji. Un uzvarētāji ir arī tie, kas ticībā turas pie Kristus.
Oļegs uzzīmējis tipisku apsveikuma kartīti, kuru var sūtīt pa pastu. Tā gan vairāk izskatās pēc Ziemassvētkui rotājuma ar krāsainajiem burtiem un dekoratīvo eņģeli, un to būtu prieks saņemt svētkos.
Rozes zīmējumā skats kūtiņā Betlēmē. Svētajai ģimenei nimbi ap galvu, kas norāda uz šo cilvēku Dievišķo godību. Labajā pusē ganiņi, tiem šī nimba nav, un domāju - arī viņi, kas savā sirsnībā un godbijībā atnāca, lai pielūgtu tikko piedzimušo Pestītāju, būtu pelnījuši šo nimbu. Jo ne jau katrs, kas būtu varējis, atnāca. Bet viņi atnāca. Un vai tad ar to Tajā naktī nepietika?...
Aļonas zīmējumā "Vārds tapa miesa" (šie vārdi ņemti no Jāņa evaņģēlija) kopā saliktas divas lietas - dziļi noslēpumainie vārdi, kuru dzīle nav izdibināma cilvēkiem, un it kā ši noslēpuma atminējums - Bērna un Mātes īpašā tuvība. Un vai tad nav tā, kā teicis apustulis Pāvils: augstāk par visu pasaules gudrību ir Dieva Mīlestība? Tā nedodas rokās gudrajiem, tā nav pazīstama pasaules valdniekiem. Bet tā ir Uzvarētāja.
Fatimas zīmējums ir viegli atpazīstams - tā ir Māte Marija ar savu Bērnu, zīmējumā īpaša uzmanība mātei. Manuprāt, veiksmīgs - jo neparasts - galvas pagrieziens, kas izceļ jaunās mātes skaistumu.
Artūrs kā jau vīrietis vairāk domājis par kaut ko taisnās līnijās izteicamu. Tas ir Krusts. tajā pašā laikā tas nav nedzīvs un plakans, bet veiksmīgi apvienots ar Dzīvības koka motīvu, kura lapotnē kā silītē guļ Jēzus Bērns. Patiešām, Kristus Krusts ir Dzīvības koks, kura augļi dod cilvēkiem Mūzīgu dzīvību. Un šo abu koku - Krusta un Paradīzes dzīvības koku apvienojums ir kristīgajā mākslā sens paņēmiens. Paldies Artūram, ka viņš to ir pamanījis.
Es nezinu kas Aleksandram lika izvēlēties tieši šos pravieša Jesajas vārdus: "Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē!" Tie izskanēja kādus 700 gadus pirms Kristus Piedzimšanas un parasti mēs tos tulkojam kā Dieva dotā atklāsmē izteiktus, norādot uz nākamībā Piepildīšanos. Tajā pašā laikā šie vārdi izteic arī sava laika cilvēka izmisumu, kad ļoti gribas, lai Dievs iejaucas un izbeidz cilvēku pieļautās netaisnības, lai griež uz labu to, kas cilvēku spēkos šķiet neiespējami. Tāpēc man liekas, ka Aleksandrs ir labi darījis, ka iezīmējis izmisušo pravieti sarkanā krāsā. Tā ir sāpju, tā ir asins un tā ir - kliedziena krāsa.
