Zīmējumus no Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas zīmējumu konkursam Bībeles Stāsti Ziemassvētkos ir atsūtījuši pedagoģes Aijas Meijeres audzēknes: Maija Priedīte, Sintija Liepiņa, Līga Socka, Katerīna Kravale un Olita Jadreviča.
Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Es vienmēr esmu apbrīnojis to krāsu izjūtu, kuru nevar iemācīt pat labākais pasaules skolotājs. Tā patiesi ir Dieva dāvana. Tieša, precīza, spoža un dzīvesprieka pilna.
Sintija uzzīmējusi svēto ģimeni kūtiņā Betlēmē. Zīmējumā ir viss, kas pienākas svētbildē - gan sižets, gan Svētās ģimenes locekļiem nimbi - zelta oreoli ap galvu, kas norāda uz to, cik Dievišķs ir šis notikums, neraugoties uz pieticigo apkārtni. bet vislabāk Sintijas pārdzīvojumu izteica krāsas - dzeltenā un pelēki melnā. Ir zināms, ka šīs abas kopā veido spilgtu kontrastu. Tāpat kā dabā - auksta naksts un silta telpas iekšpuse, zelta salmi, tāpat arī garīgajā pārdzīvojumā un saviļņojumā. Nudien gribas sacīt, ka neviena nakts nekad nav tik melna, lai tajā nebūtu savs gaismas stars, aks visu dara prieka un gaismas apstarotu.
Sintija uzzīmējusi svēto ģimeni kūtiņā Betlēmē. Zīmējumā ir viss, kas pienākas svētbildē - gan sižets, gan Svētās ģimenes locekļiem nimbi - zelta oreoli ap galvu, kas norāda uz to, cik Dievišķs ir šis notikums, neraugoties uz pieticigo apkārtni. bet vislabāk Sintijas pārdzīvojumu izteica krāsas - dzeltenā un pelēki melnā. Ir zināms, ka šīs abas kopā veido spilgtu kontrastu. Tāpat kā dabā - auksta naksts un silta telpas iekšpuse, zelta salmi, tāpat arī garīgajā pārdzīvojumā un saviļņojumā. Nudien gribas sacīt, ka neviena nakts nekad nav tik melna, lai tajā nebūtu savs gaismas stars, aks visu dara prieka un gaismas apstarotu.
Maijas zīmējuma arī ir daudz prieka un gaismas, kas pie mums šajā tumšajā laikā decembrī pavisam savādi liekas. Patiesām,`bērns ir no Dieva, viņa prieka avots nav šajā pasaulē. paskatieties uz šī Jēzus bērna seju - reti kurš bērns to parādījis tik skaidri, kā Maija. Laikam pati sevi šajā bērnā centusies iezīmēt. Un ir jau arī tā, kā Kristus sacīja: "Laidiet bērniņus pie manis, un neliedziet tiem, jo viņiem pieder Debesu valstība..." Te viss ir - brīnums, kopā ar Dievu, bez grēka.
Katerīnas zīmējumā jūtama labi vingrināta roka, skaidra kompozīcija, gluži jau kā pieaugusi māksliniece. Es teiktu - Katerīna vairs nav mazais bērns, labi zina, kpo dara, un tajā pašā laikā viņa saglabā to bērnišķīgo tiešumu, kas vbecuma ziņā ir jau aiz muguras. Ja saglabāsi šo skaidrību - lieliski!
Līgu varu tikai apbrīnot par to acu skatienu, kādu viņa pratusi uzzīmēt Jāzepam. Viņš skatās uz Mariju, savu sievu. Bet Marija skatās uz mazo bērnīnu silītē. Tāds skatiens ir cielvēkam, kurš vienlaikus ir klāt, bet arī nost. Viņš, Jāzeps, taču zina, ka Bērns nav dzimis no viņa, ka Marijai klēpi apēnojis Tas Kungs. Tāpēc viņš ir izbrīnīts un skadrs, lūkodamies uz savu sievu - kas tajā pašā laikā taču nav viņa sieva. Viņa ir Dievmāte. Bet kas ir Jāzeps?...
Olita centusies uzzīmēt līdzīgu bildi, kāda ir Katerīnai. Tāpēc ir interesanti abas bildes salīdzināt. Ne tāpēc, ka viena labāka, otra sliktāka. Bet tāpēc, ka katra meitene ir bildē ielikusi kaut ko no sevis. Paskatieties uz šo Olitas zīmējumu - mazliet sievišķīgāks, te vairāk puķu, arī līnijas ir maigākas. Skaidrs, ka zīmējusi meitene, kurai vairāk gribējies zīmējumā ielikt kaut ko no sevis pašas, nevis tikai atkārtot skarbāk vīrišķīgu paraugu.
