Pirms kāda laika es izlasīju šo kādreizējā Anglijas premjerministra, Vinstona Čērčila intriģējošo apgalvojumu: "Panākumi rodas, ja ejam no neveiksmes uz neveiksmi, nezaudējot entuziasmu." Apdomājiet to kādu mirkli.

Šis citāts rezonēja ar mani, jo cilvēki, kuri mani pazīst, zina, ka man parasti piemīt liels entuziasms. Bet ne vienmēr. Šis citāts man atgādināja, ka man ir jāatgriežas neveiksmes vidū un jāturpina kāpt kalnā - saglabājot tādu pašu entuziasma līmeni! Tas var būt grūti, jo īpaši mūsu kultūrā, kas daudzējādā ziņā mums saka, ka jebkura neveiksme ir galēja. Tomēr, kā norādīja Čērčils, panākumi dzimst neveiksmēs; panākumi būs neizbēgami, ja mēs būsim neatlaidīgi.

 

 

Manas dzīves sākumā "Ka tik izdarīts" varēja būt mans moto. Es biju gudrs bērns, tas nozīmēja, ka vidusskolā varēju iegūt "B" vērtējumu, pat neatverot grāmatu un nemācoties. Šī attieksme sekoja man uz koledžu, kur es ātri sapratu minimālās prasības, kas man jāizpilda, lai paliktu skolā. Secināju, ka ļoti viduvējs 2,5 punktu vidējais rādītājs bija pietiekami labs. Tā bija zema latiņa, ko es arī viegli sasniedzu.

 

 

 

Sabiedrības attieksme, kļūdainie priekšstati par to, kas ir cukura diabēts, šīs slimības pacientiem jau tã sarežģīto ikdienu padara vēl grūtāku. Kur rast risinājumu?