Ar zīmējumiem no Jūrmalas pilsētas speciālā internātskolas noslēdzam publikācijas par konkursa Bībeles Stāsti Ziemassvētkos dalībniekiem. Jūrmalas pilsētas internātskolu pārstāv skolotājas Māra Krasovska ar audzēkņiem: Laura Grigorjeva, Aigars Dobrovoļskis, Inese Sarmule, Marita Kovaļenko, Aivars Pelcis, Dmitrijs Sarserovs, Tatjana Vasiļjeva un Karmena Rosso.
Jūrmalas pilsētas speciālās internātskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Mēs dzīvojam Latvijā. Mēs dzīvojam zemē, kur ir gari un tumši ziemas mēneši, bet vasaras mēdz būt skopas un īsas, turklāt ne sevišķi karstas. Tāpēc nav brīnums, ka mēs Ziemassvētkus gaidām līdz ar saules atgriešanos. Teorētiski jau 24. decembrī dienas paliek ik brīdi garākas, bet pa īstam to var sajust tikai janvārī. Tumsa ir pamatīgi iekodusies kaulos, lai tā viegli padotos.
Kas atliek māksliniekam?... Viņš smeļ ierosmi savām bildēm iztēles pasaulē. Ziemassvētku vēsts varbūt tieši tāpēc ir tik bagāti "apaudzēta" ar prieka ainām, ka apkārtējā pasaule grimst dziļā tumsā. Un tad uz papīra parādās tas, kas īstenībā notiek mākslinieka dvēselē. Ja gaismas nav pasaulē, tā ir jāuzzīmē ar krāsām. Ja spožu krāsu nav dabā, tad jāpievēršas tieši sim kontrastam - lai Ziemassvētku Piedzimšanas brīnuma attēlojumā netrūktu gaismas un kustības. Un, ja prieka nav pasaulē, tad tas jāmeklē tajā, ko Dievs dāvājis pasaulei - Savu Dēlu.
Jūrmalas bērnu zīmējumos ir tieši šis - prieks, kuru Dievs dāvā cilvēkiem, arī tad, ja cilvēki to viens otram ņem nost. Lūk, gaismas siena, un kā zāģis robota egles mala (06). Te neva ne cilvēku, ne eņģeļu, bet drīzāk gan precīza nojauta par to, ka šajā pasaulē daudz kas ir labāk saprotams, ja to ierauga tā - pretstatā starp cilvēcisko un dievišķo. Jo viens izceļ otru. gaisma nebūtu tik spoža kā zelts, ja nebūtu melnās egles.
Labais Gans, kā Kristu sauc Evaņģēlijā, ar plecos paceltu jēru (03) - pret skatītājiem ar muguru, bet ar seju pretī saulei. Vai citam gaismas avotam. man patīk šis zīmējums. Te Kristus ir redzams Savā īpašajā sarunā ar Dievu Tēvu, un cilvēkam šūis sarunas saturs paliek noslēpums. Man patīk, ka te Kristum nav tik pierastās smaidīgās sejas.Drīzāk vientulība.
Ja Eņģelim nebūtu tādas briesmīgas zaļas acis kā kaķim tumsā, tad tas būtu interesants, drosmīgs krāsu virpulis (08). Paskatieties uz šo Eņģeli, kam krūīs sarkana sirds (02)! Parasti par Eņģeļiem mēdz teikt, ka tās ir bezmiesīgas būtnes, kuru uzdevums - slavēt Dievu, atrasties Dieva tuvumā. Un salīdziniet šos vārdus ar zīmējumu - tas nav Debesu iemītnieks, drīzāk pats bērns. Seju gribētos savilkt smaidā, bet tas ir sāpīgs smaids, tajā jaušama vilšanās. tā nu ir sanācis jaunajam māksliniekam, ka, cenšoties atrasties Dievam tuvu, uzzīmējās pats.
Cits Eņģelis staigā pa ziedu leju, pavisam smaidīgs (01). Lai viņam labi veicas! Viņš protams, līksmo par to, ka labi jūtas. ne viņam kas rūp, ne kāda īpaša vēsts jāpasaka pasaulei. Viņš ir kā mazs bērns, kuram uz savu bērnību ir lielas tiesības.
Kas atliek māksliniekam?... Viņš smeļ ierosmi savām bildēm iztēles pasaulē. Ziemassvētku vēsts varbūt tieši tāpēc ir tik bagāti "apaudzēta" ar prieka ainām, ka apkārtējā pasaule grimst dziļā tumsā. Un tad uz papīra parādās tas, kas īstenībā notiek mākslinieka dvēselē. Ja gaismas nav pasaulē, tā ir jāuzzīmē ar krāsām. Ja spožu krāsu nav dabā, tad jāpievēršas tieši sim kontrastam - lai Ziemassvētku Piedzimšanas brīnuma attēlojumā netrūktu gaismas un kustības. Un, ja prieka nav pasaulē, tad tas jāmeklē tajā, ko Dievs dāvājis pasaulei - Savu Dēlu.
Jūrmalas bērnu zīmējumos ir tieši šis - prieks, kuru Dievs dāvā cilvēkiem, arī tad, ja cilvēki to viens otram ņem nost. Lūk, gaismas siena, un kā zāģis robota egles mala (06). Te neva ne cilvēku, ne eņģeļu, bet drīzāk gan precīza nojauta par to, ka šajā pasaulē daudz kas ir labāk saprotams, ja to ierauga tā - pretstatā starp cilvēcisko un dievišķo. Jo viens izceļ otru. gaisma nebūtu tik spoža kā zelts, ja nebūtu melnās egles.
Labais Gans, kā Kristu sauc Evaņģēlijā, ar plecos paceltu jēru (03) - pret skatītājiem ar muguru, bet ar seju pretī saulei. Vai citam gaismas avotam. man patīk šis zīmējums. Te Kristus ir redzams Savā īpašajā sarunā ar Dievu Tēvu, un cilvēkam šūis sarunas saturs paliek noslēpums. Man patīk, ka te Kristum nav tik pierastās smaidīgās sejas.Drīzāk vientulība.
Ja Eņģelim nebūtu tādas briesmīgas zaļas acis kā kaķim tumsā, tad tas būtu interesants, drosmīgs krāsu virpulis (08). Paskatieties uz šo Eņģeli, kam krūīs sarkana sirds (02)! Parasti par Eņģeļiem mēdz teikt, ka tās ir bezmiesīgas būtnes, kuru uzdevums - slavēt Dievu, atrasties Dieva tuvumā. Un salīdziniet šos vārdus ar zīmējumu - tas nav Debesu iemītnieks, drīzāk pats bērns. Seju gribētos savilkt smaidā, bet tas ir sāpīgs smaids, tajā jaušama vilšanās. tā nu ir sanācis jaunajam māksliniekam, ka, cenšoties atrasties Dievam tuvu, uzzīmējās pats.
Cits Eņģelis staigā pa ziedu leju, pavisam smaidīgs (01). Lai viņam labi veicas! Viņš protams, līksmo par to, ka labi jūtas. ne viņam kas rūp, ne kāda īpaša vēsts jāpasaka pasaulei. Viņš ir kā mazs bērns, kuram uz savu bērnību ir lielas tiesības.
Bildes ©BpDz
