Dienvidaustrumu virzienā paceļas necaurejams ledus kritums, tam blakus klinšu siena, tā dēvētais Dalagiri Eigerers. Patiesais Eigers ir virsotne Bernes Alpos ar stāvu ekstrēmas grūtības klinšu sienu. Dienvidrietumu virzienā stiepjas ledājs, pa kuru nācām augšā. Ziemeļrietumos ir grēda, aiz kuras paceļas Daulagiri virsotnes. Uz ziemeļiem ledājs stiepjas uz augšu, pa to ir jāiet uz Franču un Tapa pārējām, lai tālāk nokļūtu Kaligandaki upes ielejā.
Vīri iziet pa diviem trim, apstrādā maršrutu, uznes inventāru un atgriežas bāzes nometnē, lai pēc dienas, divām dotos atkal augšā. Gājieni ir smagi. Tāpēc iziešanas rītā vīri ir drūmi, atceras, savas agrākās kaites, prāto par mugursomu svaru, pukojas par aizmirstām un arī lieki paņemtām mantām. Vienīgi Teodors parasti iziet ar apņēmīgu sparu, ar iešanu saistītās lietas pārdomājis jau iepriekšējā vakarā. Pārsteidzoši – parasti tik enerģiski, uzņēmīgi un godkārīgi cilvēki ir maza auguma, bet Teodors ir garš.
Saulainās dienās, saule dedzina nežēlīgi, stari spiežas cauri drēbēm un liekas, ka no kauliem atlēks miesa. Naktīs ūdens sasalst. No rīta un vakarā esam tērpušies pūku jakās un biksēs, pašā dienas vidē – peldbiksēs.
Rītos atroku telti, ja tā ir apsnigusi, atjauno taku ap teltīm un tālāk uz japāņu pusi. Pa laikam pārmainu atejas vietu, iepriekšējo aprokot sniegā. Tas visai dienai ir par maz. Paieties uz augšu neriskēju, jo jau netālu no nometnes ir jāiet pa lavīnas cēlu augšup – tas jādara ātri, lai mazinātu risku. Pārdienās eju pa ledāju uz Franču pārejas pusi. Ledājs stāvā morēnā. No ledāja paveras skats uz visu nometni ar dažādu krāsu teltīm un virvēs uzkārtajiem krāsainajiem lūgšanu karodziņiem.
Domāju, ka šādās tālās ekspedīcijas jābrauc tikai divu veidu ārstiem. Vai nu ārstam pašam jābūt alpīnistam, lai spētu aktīvi darboties līdzi nometņu iekārtošanā, vai arī ārstam pavisam nav jābūt alpīnistam. Tāds ir beļģu ārsts. Viņš sēž savā teltī un studē līdzi atnestās grāmatas, gaidot, kad būs vajadzīga viņa medicīniskās iemaņas. Ārsts ir omulīgs, apaļīgs briļļainis. Pirms izbraukšanas svēris 95, tagad – 80kg. Dzīvo atsevišķā teltī, kur var sēdēt uz ķebļa. Ikdienā Beļģijā esot mājas ārsts un savas pilsētiņas birģermeistars. Visus ekspedīcijas izdevumus spējot no savas kabatas. Trijiem beļģu alpīnistiem dodot diurētiskas (urīnu dzenošas) tabletes profilaksei pret smadzeņu un plaušu tūsku, kas var gadīties lielā augstumā. Esmu pret to, jo tā var tikt veicināta vēnu tromboze, kas arī iespējama augstkalnu apstākļos.
Tā iet dienas, vīri ierīko 5500m, 6400m nometnes. Saspridzināti iziet, pēc divām dienām atgriežas. Daudz ēd, guļ, saulē aplaistās ar ledus ūdeni. Vienīgi Imants Zauls nav nekausējams, ne apturams. Nonācis bāzes nometnē, viņš nākošajā rītā dodas atkal augšā, kaut viņa grupiņai paredzēta atpūtas diena. Imants agrāk esot bijis jūrnieks. Daži uzskata, ka viņā esot mazohisma iezīmes, kas izpaužas sevis galējā izdzīšanā. Noguruša cilvēka iespaidu gan viņš neatstāj.
23.IX bāzes nometnē lēni novelkas Imants J. Viņš augšā jau četras dienas esot vārgs – nespēks, temperatūra bijusi ap 39 C, bezmiegs, ēstgribas trūkums, aizlikts deguns, elpojot caur muti – stipras kakla sāpes. Domāju, ka viņam ir iekaisums aizdegunē un virspusēja angīna, aizdomīga šķiet labās plaušas lejas daļa. Dodu spēcīgas pretiekaisuma zāles, arī antibiotikas.
Beļģi un franči dzīvo slēgtās teltīs, iekšā galdiņi ar ķeblīšiem, ir grāmatas, diemžēl beļģu, franču un angļu valodās. Viņiem ir sportistu grupa apmēram tāda pati kā mūsējā, bet viņiem bijuši 150 nesēji, mums – 50. Kādā sniega un lietus dienā franču alpīnists atnācies pie mums ciemos. Pieklājīgi jūsmo par mūsu akmens krāvuma galdu. Žaks Pjērs pastāsta par slavenajiem Annapurnas uzkāpējiem. Moriss Ercogs dzīvojot pie Parīzes, viņam esot sporta preču veikaliņš un jauna sieva. Luijs Lašenāls slēpojot iekritis ledus plaisā un nosities.
Pārsteidz, ka daži mūsējie lieto latviski tulkotus krievu lamu vārdus. Pļāpājot daudz un plaši tiek apcerēts, ka labākais Nepālas dzēriens esot Khukri pudelēm bija skaļa, bet izdzerts tika ļoti maz – salīdzinot ar maniem Rīgas paziņām nesportistiem, lielākie ekspedīcijas „dzērāji" bija vārguļi izdzerto daudzumu un dzeršanas biežuma ziņā. Acīmredzot „īstie vīri", kam garšo šņabis, jau sen atbiruši no grupas.
Imants J. turpina vārgt – deguns ciet, rīkle sāp, temperatūra 37-38 C, pulss stabili 110-120x/1'. Mainu antibiotiķus, turpinu, protams, arī pārējos pretiekaisuma līdzekļus. Imants J. sūdzas par sāpēm injekcijas vietā (iekaisuma parādību nav), fotogrāfs būtu bijis beigts, ja klausītu ārstus, cits atceras, kādas zāles saaukstējoties lietojis viņa kaimiņš, vēl kāds cits prāto, kāpēc viņam šķība EKG ass, pats gan viņš mājās un tagad jūtoties lieliski. Beidzot Teodors sabļauj, un es injicēju Imantam J. vienu kordiamīnu.
Teodors Ķirsis:
„Ar spilgtu iztēli apveltīti cilvēki saredz, sajūt un piedēvē visam dzīvajam un nedzīvajam īpašu auru vai bēdīgākajā gadījumā vismaz kādu tonīti no dāsnā saules gaismas spektra. Man ar fantāziju tā pašvakāk, tāpēc grūti izšķirties, kādu īsti toni miglainās bezdarbības pelēcībā ienes kulināri – gastronomiskās izdarības. Katrā ziņā tas ir spilgts diezgan. Saskaņā ar štatu sarakstu par mūsu miesas labklājību šajā jomā rūpējas pavārs Karma un virtuves puika Dans. Kravas transportēšanas nedēļas beigās mīklainu iemeslu dēļ tiem pievienojas vienas no pēdējiem trim nesējiem – jautrs, izveicīgs un spēcīgs jauns puisis vārdā Birē. Pavāri gatavo labi daudz. Sākumā gan pagāja zināms laiks, kamēr atradinājām kulināru trijotni no ekstrā asu, piparotu ēdienu gatavošanas. Kaut arī „biedru kopa" ar Imantu Z. priekšgalā vislabprātāk visu ēstu kvēlojošu ogļu līmenī, vajadzēja rēķināties ar pārējo stipri bālākajiem kuņģiem. Pavāru izdomu un meistarību var tikai uzteikt. Diezgan ierobežotās produktu izvēles apstākļos viņi rādīja brīnumus. Neiedomājies variācijās gatavotie rīsi vien panāca to, ka, pat atgriežoties civilizētajā pasaulē, tos joprojām labprāt lietojam. Ja nometnē ieklīda kāds kartupelis, svaiga gaļa, kāpostu galviņa vai citi, eksotiskāki zaļumi, ēdienkarti varēja tikai apskaust. Radoša sadarbība ar Jāni B. radīja papildus indo-eiropeisku ēdienu gammu, palielinot kopīgās paletes daudzkrāsainību. Nepālas un Indijas maize, biezpiena virtuļi, zirņi ar speķi, zivju zupa, dārzeņu salāti sastādītu tikai aisberga redzamo mazītiņo daļu. Neskatoties uz to visu, tomēr nesaslimām – tātad ir pilnīgi skaidrs, ka nav tādu slimību, ko izraisītu pārēšanās."
Virspusējās, katarālas angīnas ir piemeklējušas Teodoru, abus Jāņus un Ilmāru B. Dodu parastos pretiekaisuma līdzekļus, kas palīdz. Šad tad parādās franču alpīnistu priekšnieks. Kā liekas, katrreiz iepriekš drusku ņēmis viskiju. Viņam sava rūpe – kā uztaisīt Francijā savam kravas automobilim alumīnija virsbūvi. Šāds automobilis būtu vieglāks nekā ar dzels kravas kasti, un francūzis varētu ar to atbraukt pat līdz Katmandu.
24. IX atzīmējām Ilgvara P. 36. dzimšanas dienu. Jubilāram – Guru kareivju nazis un daudzi kāpšanas veiksmes vēlējumi.
Virtuves teltī parādās kas jauns. Jānis B. uzkāris savas meitas Gundegas zīmējumu Peksis ar uzrakstu „Tēti, ātrāk atgriezies mājā". Virtuves telts ir gara. Priekšējās divas trešdaļas aizņem akmeņu krāvumu galds un tādi paši sēžamie krāvumi, tālāk ir virtuves daļa ar prīmusiem un kastroļiem un akmens krāvumiem gulēšanai Danam. Telts ir kopējā saiešanas vieta.
30. IX no paša rīta Jānis L. atkorķē Rīgas balzāma pudeli. Izrādās, šodien viņa meitai paliek pieci gadi.
Aizeju līdz jaunzēlandiešu nometnei. Vīri augšā. Parunājos ar sievām, kas abas ir ģimenes ārstes. Abām ap 30 gadu, bērni būšot vēlāk, tagad tos audzināt neesot laika. Diagnozes rakstot angliski, manis nosauktās latīniski nesaprot.
Jaunzēlandietes atnāk apskatīt Imantu J. Viņas ir gandrīz uz pusi jaunākas un enerģiskākas nekā mēs ar beļģu ārstu. Jaunzēlandietes sīki izjautā Imantu J. ar tulka Ilmāra B. palīdzību – nogurums, nespēks, rīkles sāpes, deguns ciet. Ar modernu kakla spuldzi pēta rīkli un kaklu, mēra asinsspiedienu, temperatūru, izklausa plaušas un sirdi ar viegliem, ceļojumam domātiem instrumentiem. Secina – deguna blakus dobumu iekaisums, plaušu karsonis, iespējama viegla plaušu tūska. Transportējams lejā, līdzi dodot ārstu adreses Katmandu un piecas dažāda veida tabletes. Beļģu kolēģa komentāri mazliet atšķiras:
(Vārgst jau nedēļu bez uzlabošanās!) – Ēē (Pulss visu laiku 110-120x/1') – Ēē-Ēē! (Temperatūra 37-38 C.) – Oho! (Plaušās normāla elpošana.) – Gott sei Dank! (Paldies Dievam!)
Augšā viņš neatlabs. Iekaisums kaut kur aizdegunē. Nav vērts gaidīt, līdz tas noslīd līdz plaušām. Jaunzēlandiešu rūpīgā izmeklēšana, protams, atstāj daudz lielāku iespaidu uz apkārtējiem nekā pieredzējušu ārstu domas, kaut secinājums ir tas pats. (Starp citu – plaušu iekaisuma, kā vēlāk noskaidrojās, nebija.)
Tomēr spriedums ir vienprātīgs – bāzes nometnē Imants J. neatlabs, tāpēc jātransportē lejā. Apsveram ar vīriem divus iespējamos transporta virzienus. Ejot lejā pa ledāju, pa kuru nācām augšā, ātrāk sasniegsim augstumu, kurā aug zāle, koki un ir vairāk skābekļa nekā augšā. Taču, ja stāvoklis neuzlabosies, nebūs praktiski iespējams tālāks transports, jo tālāk ir garais ceļš cauri džungļiem. Uzturoties ledāja galā, būtu jādomā par pārtiku, telti, prīmusa degvielu. Otra iespēja – kāpt lejā uz Marfas ciemu, no kurienes ir tālāk transporta iespējas, atkrīt rūpes par pārtiku un kurināmo. Taču, lai tiktu līdz Marfai, jāpāriet 5300m un 5200m augstas pārejas. Vai Imants J. to spēs? Beidzot izšķiramies par iešanu uz Marfu. Sava loma, iespējams, bija tam, ka uz ledāja, pa kuru nācām augšā, uzstādīts piemineklis, slimības dēļ mirušam franču alpīnistam.
2. septembrī no rīta vedam Imantu J. uz leju. Viņš iziet bez somas pirmais. Pa ledāju sasniedz stāvo morēnu un, man par lielu brīnumu, pats saviem spēkiem tiek augšā. Tālāk ceļš uz Franču pāreju 5300m augstumā. Mūs pavada Ilmārs, Jānis L., Karma un Dans. Lēni kāpjam augšā uz pāreju pa ne pārāk stāvu sienu. Vējš visu laiku no muguras. Uz pārejas ass vējš, bieza migla, apkārtne nav pārskatāma. Iešana uz leju ir pa biežu slapju sniegu, vējš , migla, pēdas nevar lāgā redzēt. No miglas iznirst stāvs ar lietussargu un lielu mugursomu. Kāds vienatnē iet uz Franču pāreju. Mēģinām Imantu J. nest, viņš pretojas. Nešanai gatavotais grozs ir nederīgs. Nesējs dziļā sniegā nevar ar to paiet. Šķiet, ka Imants J. ir vienkārši par lielu un nesējs par mazu tādai ierīcei.
Zigurds Zariņš
Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 2.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 3.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 4.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 5.daļa
Bildes ©Jānis Busenbergs
