Jau rakstīju, kāds varētu būt pamats skolām (1. Brīvība 2. Individualitātes unikalitāte 3. Mīlestība 4. Meditācija 5. Nenopietnība / rotaļīgums 6. Jaunrade / radīšana 7. Jūtība / jūtīgums 8. Pateicība 9. Mistiskā sajūta). Vēlos šo tēmu paturpināt ar stāstu un komentāriem, kas izrietoši no Ošo materiāliem.

Bērns sēdēja pie baltas papīra lapas, apkārt bija izvietotas zīmuļi, krāsas un otas, blakus atradās tētis, kas lasīja avīzi. Tēvs pēc kāda laika uzmeta acis bērnam, kas neko nedarīja, vienkārši sēdēja.

 

Tēvs prasīja:

- Ko tu dari?
- Es zīmēju - atbildēja puika.
Pēc pusstundas tēvs teica:
- Bet es neko neredzu uz tavas papīra lapas. Vai tu vēl neesi izlēmis, ko zīmēt?
- Es visu jau esmu uzzīmējis - atbildēja pusīts.

Tēvs piegāja tuvāk.

 

- Uzzīmējis? Nekad nedomāju, ka tu mani muļķosi. Lapa ir pilnīgi tīra.
- Nē, tēti, es jau esmu uzzīmējis savu zīmējumu: govs ēd zāli.
- Govs ēd zāli? Kur tad ir šī govs?
- Kad zāli apēda, tad aizgāja Ko tad viņai vēl te darīt?
- Nu labi, bet kur tad ir zāle? - jautāja tēvs.
- Kāds tu jocīgs. Govs apēda visu zāli un aizgāja.
- Kā tev galvā varēja ienākt tāda ideja? Tu vēlies mani apmuļķot?
- Nē, es tevi nemuļķoju. Es redzēju zāli, redzēju govi, redzēju, kā zāle pazuda un govs aizgāja.
- No šīs dienas es tev aizliedzu zīmēt. Un beidz izdomāt visādas muļķības, citādi tu sajuksi prātā.

 

Tā mēs izrīkojamies gandrīz ar katru bērnu, kas nonāk sistēmiskā izglītībā. Mēs neļaujam bērna iztēlei attīstīties līdz punktam, kad šis instruments spēj radīt un ietekmēt realitāti. Sistēmai nevajag mistiskos mīlestības spārnus, tai vajag tikai loģiku. Loģika velk mūs lejā, zemes pievilkšanas spēks to vada. Savukārt mīlestība mūs aiznes līdz zvaigznēm. Mums jāļauj mistiskajam ienākt mūsos un mēs atradīsim visu, ko ir vērts atrast.

 

Katrs mēs piedzimstam radošs, mūsos dzīvs ir dzejnieks, mākslinieks, mūziķis un dejotājs. Lielā mērā māksla, kas rodas jaunrades rezultātā, ir mistiska. To ar prātu neizskaidrot un labāk nesākt. 

 

Kad tu dziedi pašu labāko no savām dziesmām, klusums kļūst par tavu dziesmu.
Kad tu dejo savu labāko deju, dejotājs izzūd. Kā bez dejotāja var palikt deja?
Kad tava poēzija ir pilnīga, nav nekāda dzejnieka.

 

Kāda veca ķīniešu paruna vēsta: “kad loka strēlnieks sasniedz pilnību, viņš izmet loku un bultas. Kad mūziķis sasniedz pilnību, viņš aizmirst par saviem instrumentiem.”

 

Ir noslēpumaina, mistiska pasaule - neloģiska prātam, bet virsloģiska tiem, kas saprot un ir piedzīvojuši šo pasauli. Tā mūs ieskauj, mums vajag tikai pamainīt uztveri, mums vajag skaidras, nevainīgas acis, kas nav ievažotas zināšanās un saistītas ar zemes pievilkšanas spēku. Mums vajag spārnus - milestības spārnus, nevis loģikas.

 

Izglītības sistēma tiecas, lai pēc iespējas vairāk tu iegūtu zināšanas, taču dzīves patiesais eliksīrs atrodas ārpus zināmā un nezināmā kategorijām. Tas nav sasniedzams ar prātu, kas ir pamats visai sistēmiskai izglītībai. Tā ir noslēpumainā un brīnišķīgā pasaule, kurā tu vari ieiet ar jaunradi, meditāciju, mīlestību un brīvību.

 

Tam ir jābūt pamatam skolās, kas bērnu atver un ļauj piedzīvot dzīvi visā krāšņumā.