Vienu brīdi konsultācijās, kā sarunājuši, vairāki klienti runāja par to, ka bērni ir šādi teikuši: “Es iešu prom!” / “Es nomiršu, un tad jūs redzēsiet!” / “Es nekad vairs nenākšu mājās.”. Un vakar mūsu pašu piecgadīgais dēls teica: “Nu tad es aiziešu vispār prom uz Ziemeļameriku,” jo bija dusmīgs par to, ka par ātru atnācu uz bērnudārzu, nebija paspējis pabeigt kādu darbiņu, un Ziemeļamerika bija tālākais, ko uz sitienu varēja izdomāt.

Bērns tā saka, jo kaut kādā veidā jūtas ļoti sāpināts un vēlas, lai arī vecāki sajūt to, cik ļoti bēdīgi un grūti viņam ir. Cik ļoti nesaprasts vai cik ļoti aizvainots jūtas. Tie ir vārdi, ar kuriem izraisīt kaut kādu reakciju - lai viņi sajūtas vismaz tikpat slikti! Tas ir sauciens pēc sapratnes, mīlestības, pieņemšanas, saredzēšanas.

Arī neviens vien pieaugšais tā ir juties kādā brīdī, kad šķietami neviens ģimenē nenovērtē viņa ieguldījumu.

Tad, ja mēs paši teiktu: “Es ņemšu un aiziešu vienreiz prom!” ko tieši gribētos dzirdēt pretī atbildē? “Nu tad ej!” - sāpinātu vēl vairāk. (“Es patiešām nevienam nerūpu, visiem ir vienalga…”)

Ja mēs padomājam, ko mēs gribētu dzirdēt un sajust šādā mirklī, tad daudz vienkāršāk ir atrast arī īstos vārdus, ko teikt bērniem.

• “Vai tu to saki tāpēc, ka tu jūties nemīlēts/nenovērtēts/nesaprasts/dusmīgs?”
• “Man būtu neizsakāmi grūti, ja tu aizietu.”
• “Tu man esi ļoti īpašs un ļoti pietrūktu, es negribētu, lai tā notiek.”
• “Es redzu, ka tikko notika…. Vai tāpēc tu tagad tā saki?”
• “Vai es drīkstu tevi samīļot?”