No bērnības mūs māca pielāgoties citu cilvēku gaidām. Ņemt vērā to, ko par mums domā citi cilvēki – vispirms, vecāki, vecvecāki un citi radi. Mums iestāsta, ka pieaugušo cilvēku viedoklim jābūt nozīmīgam mums. Ja tētis uzskata, ka labi audzinātiem bērniem jāuzvedas klusi, tad, ja mēs ar trakiem bļāvieniem lēkājam pa dīvānu, uzreiz tiek pieņemti mēri mūsu savaldīšanai. Ja mammai nepatīk kā es uzvedos, tad es esmu slikta/-s, nevis mamma. Mūs iemācīja, ka mums jāattaisno pieaugušo gaidas. Citādi, es būšu slikta meitene (vai slikts puika).
Skolas gados mūs pārliecina, ka visiem normāliem cilvēkiem pabeidzot skolu jāstājas universitātē, pēc tam jāiekārtojas labā perspektīvā darbā un jānodibina ģimene. Mums iestāsta kā „pareizi un labi” dzīvot. Ja mēs neizpildām šo „pareizo” plānu, tad mūs uzskata vai nu par nenormāliem, vai nu par neveiksminiekiem.
Visas dzīves garumā televīzija, žurnāli, grāmatas turpina mums uzspiest „pareizās” dzīves tēlus: privātmāja, ģimene, bērni, dārgs auto, ceļojumi, perspektīvs un augsti atalgots darbs, daudz draugu, pikniki brīvdienās utt. Mēs tik ļoti pierodam pie mums uzspiestiem tēliem pat to, kā jādzīvo sava dzīve, ka pat nejautājam sev: „Kāpēc man jādzīvo tāpat kā citiem?”, „Kā ES gribu nodzīvot SAVU dzīvi?”, „Kāds/-a es esmu patiesībā?”, „Ko es patiesībā vēlos?”, „Kādas ir manas vērtības?”. Un pēc tam mēs brīnāmies par to, ka kad mums beidzot ir viss, kam jābūt cilvēkam (darbs, māja, ģimene, auto utt.), mēs nez kāpēc jūtamies nelaimīgi. Un vispār rodas sajūta, ka dzīvojam kaut kādu svešu dzīvi, nevis savējo.
Ģimene un sabiedrība ietekmē ne tikai mūsu vēlmes un uzvedību, bet arī mūsu jūtas. Mūs māca, par ko priecāties, kad apvainoties, kad skumt un kad dusmoties. Piemēram, mēs mācamies staigāt un nokrītam. Uzreiz klāt ir norūpējusies vecmamma ar vārdiem: „Mans/-a nabadziņš/-ite! Vai sāp?”. Un mēs sākam raudāt...vecmammai. Kaut gan būdami vieni paši mēs vienkārši mierīgi turpinātu mācīties staigāt. Bet vecmamma mūs jau iemācīja, ka, ja kaut kas nesanāk, tad jāraud un jāžēlo sevi. Tāpat mēs vērojam savus vecākus un mācamies no viņiem kā reaģēt dažādās situācijās – mācamies satraukties, baidīties, apvainoties, dusmoties utt. Visi zina, ka, ja mani aizvaino, tad jāapvainojas. Ja kaut kas nesanāk - par to jābēdājas. Ja cits cilvēks nedara to, ko es no viņa gaidīju – jādusmojas. Mēs nejautājam sev: „Kāpēc šajā situācijā jāreaģē tieši tā, kā es reaģēju šobrīd?”, „Var būt uz notiekošo var paskatīties no cita redzes punkta?”. Mēs vienkārši automātiski reaģējam mums ierastā veidā. Svarīgi pajautāt sev: „Vai man ir vajadzīgi tie emocionālās reaģēšanas principi, pēc kuriem es šobrīd dzīvoju?”, „Ko tie man dod?”, „Priekš kam man viņi?”.
Cik bieži mums bērnībā saka – nomierinies, neraudi, nedusmojies, neesi tik drūms, pasmaidi utt.?! Ja mēs laimīgi ar smiekliem skraidām pa peļķēm, mūs ātri sauc pie kārtības pasakot, ka nedrīkst uz ielas tik skaļi uzvesties. Ja mēs izmisīgi raudam, tad dabūjam pa pēcpusi, jo cilvēkos nedrīkst tik skaļi kliegt. Puikas māca, ka īsti vīrieši nekad neraud. Meitenes māca, ka meitenēm jābūt mīļām un laipnām un viņas nekad nedrīkst dusmoties.
Respektīvi, mūs māca būt nedabiskiem un nedzīviem. Tāpēc, pat paliekot vieni paši, mēs bieži vien nevaram būt tādi, kādi esam. Mēs neraudam, kad gribas raudāt, bet cenšamies sevi savaldīt. Mēs nepriecājamies, kad gribas aiz laimes lēkāt līdz griestiem. Mēs kautrējamies būt cilvēkos rupji, noguruši, skumji, dusmīgi un slēpjam visas šīs jūtas savā dvēselē, bet ārēji smaidam. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka citiem cilvēkiem mums jārada iespaids, ka mums viss ir labi. Kaut gan tāda pieeja nenes neko, izņemot ciešanas, jo ir grūti būt iekšēji dusmīgam un ārēji priecīgam. Tas ir disharmoniski un rada tikai sāpes un nogurumu. Sāpes rodas no tā, ka cilvēki nesaprot kā mēs jūtamies un rezultātā mēs jūtamies nesaprasti un vientuļi. Taču nogurums rodas no tā, ka mēs apturam savas emocijas. Mums ir kauns no savam jūtām, it kā tās būtu kaut kas netīrs un pretīgs. Rezultātā mūsu dvēselē vienmēr notiek karš starp jūtām un mūsu prātu, kas cenšas ievest kārtību.
Prāts ir dzīves principu, pārliecību komplekss, kurus tas ir apguvis savas apzinātas dzīves laikā. Pārliecības ir kā brilles, caur kurām mēs redzam pasaulē tikai to, kas atbilst mūsu pārliecībām. Ja cilvēks tic, ka viņam veiksies, tad viņš noteikti pamanīs panākumu pazīmes un tas vēl vairāk stiprinās viņu pārliecinātību sevī. Un pilnīgi otrādi, nepārliecinātība sevī ļaus mums pamanīt tikai tos faktus, kuri apstiprinās mūsu nepārliecinātību un pastiprinās to arvien vairāk un vairāk, kamēr vēlme virzīties kaut kur vispār nepazudīs. Tieši šīs brilles liek mums ciest, pārdzīvot un krist depresijā. Tieši tās mums stāsta kā mums būtu jājūtas katrā konkrētā gadījumā.
Prāta brilles ir vienlaicīgi gan mūsu nelaime, gan laime. Mēs nevaram tās noņemt, jo tās mums ir vajadzīgas. Tās mūs pasargā no pārslodzes ar lieku informāciju. Taču mēs varam pārprogrammēt savas brilles, padarot tās reālistiskākas un draudzīgākas mums.
Būt tādam, kāds esi, nozīmē ar prieku un baudu pārdzīvot katru savas dvēseles kustību un nebūt atkarīgam no citu cilvēku un sabiedrības viedokļa, kuri cenšas mums uzspiest kā mums būtu jājūtas. Vai tad, piem., dusmas var būt nepareizas? Nevis dusmu avots, bet pašas dusmas? Dusmu avots var būt kāda situācija, kuru prāts novērtē kā derīgu dusmu izpaušanai. Un nepareizs ir šis novērtējums, jo katra situācija būtībā ir neitrāla un katrs to uztver savādāk – ar dusmām vai ar prieku. Tas viss ir prāta darbs. Bet dusmas ir mūsu dabiska, dzīva, tik raksturīga mums emocija, kuru pašu par sevi nevar nosauktu ne par sliktu, ne par labu. Viss ir relatīvs.
Lai kļūtu tādam, kāds esi, svarīgi nesalīdzināt sevi ar citiem, nevērtēt sevi (slikts-labs, skaists-neskaists, stulbs-gudrs utt.) un atļaut sev just visu, kas rodas tavā dvēselē (vēlmes, jūtas utt.). Parūpējieties par to, lai atļautu sev just visu to, ko jūs patiesībā jūtat!
Natālija Breitberga
Psiholoģe-psihoterapeite
www.psihoterapeite.lv
