1.daļa
Braukšanas prieka pietika vien pāri Daugavai un līdz Torņakalnam. Tad vilciens iešūpoja agri celto Billi miegā, un viņa nogulēja līdz pašam Tukumam. Aiz Tukuma sākas lauki un meži, bet meži ir jauki, kad mežos iekšā. Tā, pa logu vien, nekā, ko redzēt.
No sākuma gan Billei bija brīnums, ka egles dejo - vilcienam garām skrienot, katra egle it kā apgriezās uz riņķi - bet vairāk neko, ne zarus vicināja, ne locījās, tikai griezās. Apnika tā griešanās, Bille tad labāk skatījās uz cilvēkiem.
Papucis bija kā jau papucis, baltā kreklā bez žaketes. Tāpat esot karsti. Bille gan zināja, ka papuča žakete veca, jaunas nav, un vecajā braukt papucim kauns.
Mammucim, jā, jauna kleita, sarkana ar baltiem punktiņiem. To drānu Bille diezgan izredžejusies, kamēr mammucis šuva. Pat izprātojusies, kā sarkans ar baltiem punktiņiem piestāvēs viņai, kad mammucis pāršūs.
Billei arī jauna kleita - no mammuča vecās ar margrietiņām, kājās baltas zeķes un sandales. Tās it kā grauza, it kā spieda, bet mammucis sacīja, ka par mazām neesot, tikai Bille vasarās pieradusi basām kājām skraidīt, tāpēc. Droši vien, ka tāpēc.
Papuča brālis Voldis ar savu ar savu Loniju sēdēja pretī. Abiem zilas acis un gaiši viļņoti mati. Voldim no dabas, Lonijai no ondulācijām Tā mammucis teica. Viņi bija skaists pāris, visi uz viņiem noskatījās, un, ka Voldim deguns drusciņ uz viena sāna, to gandrīz nevarēja manīt. Voldim ar papuci puikas gados iznākusi pārprašanās. Kamēr to noskaidrojuši, Voldis ticis pie tāda deguna uz visiem laikiem. Bet viņš tāpat bijis skaistākais no brāļiem, īpaši vasarās, kad iededzis.
Papucis nekad tā neiedega, viņam lobijās āda un metās vasarraibumi. Mammucim arī bija vasarraibumi, bet āda nelobījās, jo mammucis vakaros ieziedās ar "Nivea".
Billes vasarraibumu, viņa vienmēr sārti balta. - Pūderi un smiņķi! - sacīja mammucis. Protams, ne jau acīs.
Kad lonija un Voldis nebija klāt. Billei arī vajadzētu iemācīties visu acīs nespert, bet viņa allaž attapās, kad jau par vēlu. Nepatikšanas vien iznāca.
Voldim bija gaiši pelēks uzvalks ar stāvu mutauta stūrīti kabatā, bikšu vīles tik asas, ka sagriezties varētu, Lonijai gludi pelēki svārki un balta tamborēta blūze. Kurpes abiem bija spožas, ka no tām leca saules zaķīši. Un abi stīvām mugurām, atmestām galvām un sakniebtām lūpām, it kā brīdinādami: - Pamēģiniet tikai!
Billei no Lonijas drusku bail. Pareizāk, ne no Lonijas, bet no domas, ka varētu pagadīties kāds tik skaists onkulis un aizvest mammuci no Billes, kā Voldis aizveda Loniju no viņas dēliem un dzīvoja ar viņu nelaulāts, radiem par šausmām un negodu.
Bet varbūt tik skaists onkulis mammuci negribētu? Mammucim bija vasarraibumi, tāpat kā Billei, un kas Billei, tas vienmēr ļoti neglīts. Tomēr droši to zināt nevarēja. Kas neglīts Billei, varbūt skaists mammucim?
Otrā pusē, katrs pie sava loga, sēdēja svešs pāris. Dāma bija tukla ar mazu, sarkani uzkrāsotu sirsniņu platās mutes vidū. Kungs arī tukls un rūtainā uzvalkā, Billesprāt, rūtains uzvalks piederējās, tikai cirkū, tam klaunam, kuram vienmēr sita pa galvu, un tad viņam no raibi sakrāsotajām acīm šāvās ārā asaras kā no krāna, kad apakšā paspiež pirkstu.
Zaļā dāma un rūtainais kungs šķobīja degunus un brīnījās, kas te tā ož pēc zivīm, aizdomīgi skatīdamies uz viņu pusi. Mammucis un Lonija arī šķobīja degunus, bet aizdomīgi skatījās uz šiem. papucis degunu nešķobīja un nolaida logu. Tad zaļais un rūtainais teica, te briesmīgi velkot, un aizgāja citur sēdēt. uzreiz kļuva labāk, kaut gan pēc zivīm patiesi oda.
Kad nu svešie bija projām, varēja ieturēt brokastis. Mammucis un Lonija attina sviestmaižu sainīšus. Parādījās pat iesala portera un zeltera pudeles. Porteris sievietēm, zelteris vīriešiem. Bet pēc zivīm nu oda vēl niknāk.
Mammucim bija līdzi sviestmaizes ar desu, Lonijai ar šķiņķi, un abas salika visu uz atsitama galdiņa blakus dzēriena pudelēm. Desa un šķiņķis! Bille gandrīz nezināja, ko ņemt. Lonija piestūma viņai šķiņmaizi. Labi. Un nākošo viņā ēdīs ar desu. Papucis pacēla desmaizi pie mutes un aizdomīgi paskatījās uz mammuci. - Zivs! - Apostīja sviestmaizi, tad nogrūda uz plika galdiņa parējās un pacēla pie deguna pergamenta papīru, kurā tās bija ietītas.
- Sataupīji siļķpapīru? - papucis iebrēcās un izmeta papīru pa logu. Tas plīvodams aizgāja pa gaisu. Un desmaize izlidoja pakaļ.
- Tu jau ne domus nezini, kapēc man ir jātaupa? - mammucis nošņāca.
- Taupīt vajag ar prātu!
- Nu jā, es jau prātu krogā nepērku. Man neiznāk.
- Ņem ar šķiņķi, - Lonija teica papucim.
- Man nevajag.
Tad Voldis un Lonija ēda savas šķiņķmaizes un skatījās kaut kur pāri viņu galvām, mammucis sparīgi koda desmaizē, it kā tā nemaz neostu pēc siļķēm, bet Billei vairs negaršoja pat retais gardums šķiņķis.
Varētu vismaz iesnausties. Bet miegs nenāca. Drīzāk raudiens, tikai raudāt Volža un Lonijas priekšā nekādi nedrīgstēja, tad viņi izslietos vēl lepnāk un viņiem būtu jāskatās vēl augstāk, pašos griestos.
Vilciens piestāja Ugālē. labi būtu izkāpt tepat un iet pie mīļotantes un Anitas. Ar Anitu varētu pabēgt citur spēlēties, kamēr lielie sapūtušies un strīdās. Bet Ugālē neizkāpa. Un līdz Venstpilij - garlaika bezgalība.
Venstpilī viņus sagaidīja Krišs. Brūnie zirgi ar zeltainajām krēpēm bija iejūgti garā orē ar salmu maisiem sēdēšanai, jo atsperratos tik daudzi nesatilptu. Tapēc jau pretī bija Krišs. Vecamtēvam nepatika braukt ar ori. Varbūt Krišam un zirgiem arī nepatika, bet to viņi neizrādīja. Krišs plati un balti smaidīja, deva visiem roku, Billi pasvieda gaisā, pabrīnījās, kā izaugusi, un saule meta dzirkstis viņas sprogainos, tumši sarkanos matos. Zirgi bija sabāzuši purnus kopā un kaut ko mīlīgi bubināja.
Kamēr tiksim Venstpilij cauri, turi muti! - teica Krišs, kad Bille bija nosēdināta uz salmu maisa. - Citādi nokodīsi mēli. Padoms bija vietā. Kaltie ratu riteņi pa Venstpils akmeņiem kratīja neganti, zobi vien klabēja, Bille grasījās teikt, ka tiešām diksti krata, bet pateikt nepaspēja - mēli gan gluži nenokoda, bet asiņu garša mutē tika. Gluda braukšana bija vienīgi pār tiltu.
Bille raudzījās uz Ventu, raudzījās uz brūnajiem un pelēkajiem namiņiem. Tādu Venstpili viņa neatcerējās. Tā nebija viņas Venstpils ar lielo sarkano sauli. Labi, ka svešā Venstpils tomēr reiz beidzās, kaut gan no vienmuļā klajum arī nebija īpaši ko redzēt.
Bille skatījās, kā līgani kustas zirgu muguras un reizēm pakrustojas astes. Krēpes neplīvoja, zirgi skrēja rāmā riksī. Un lielie runāja garlaicīgi, par darbiem, peļņām ražām, veselībām. Tur nebija ko klausīties. Runāja negribīgi, siļķpapīra sapīkums nebija pārgājis, un Kriša baltais smaids arī drīz apdzisa. Pat saule vairs nešķīla dzirkstis viņa sprogotos matos.
Varbūt no putekļiem. Zirgus pakavi meta mazus mutulīšus, bet aiz ores cēlās vesels mākonis. Un, kad pa lielceļu kāds pabrauca pretī, tāds mākonis ietina viņus viscauri. Lonija bažīgi purināja tamborētās blūzes piedurkni. Bet galvu viņa turēja pusatmestu tāpat, muguru vēl stīvāku un acīs tāds "pamēģiniet tikai" kā nekad. Lonija brauca ciemos, kur viņus vis diezcik mīļi negaidīja. Un Volža šķībais degums jo tuvāk tēva mājai, jo spītīgāks.
Pretī uz divriteņa brauca meita ar apaļiski saspraustām bizēm uz ausīm. Krišs, vai līdz pusei paklanīdamies, sveicināja un pašķīlās smaidā. Meita pikti pagrieza galvu uz otru pusi un aizšāva garām.
- Kapēc tu viņu nesijāji? - Bille noprasīja.
- Kā tad man viņu vajadzēja sijāt? - Krišs nopietni paskatījās uz Billi. bet Billei mugurā jau iecirtās mammuča dunka. - Nekā, - Bille teica. Ja dunka mugurā, tad muti ciet. Bet viņai tik ļoti gribētos zināt. Lielie runāja, ka Krišs sijājot pagasta meitas kā auzas, nevarot vien izvēlēties, un aiziešot viņam kā Ansim, ko viena tāda meita noindējusi. Nu tā meita gan cietumnā, bet brālis Ansis tāpat kapā. Anša kapu Bille bija redzējusi, sijāšanu nē.
Atkal garlaicīgi.
Ciemos pie vecātēva-2.daļa
Bilde ©
