Nav jābūt teologam vai mācītājam, lai saprastu to patiesību, ko, pie cilvēkiem nākdams, atklāja Jēzus Kristus. Vienkārši jāprot sevī ieklausīties un censties noformulēt to, ko katrā no mums caur Svēto Garu ielicis Dievs.

          Par to arī šī īsā saruna ar šoreiz anonīmu, jaunu sievieti, kura par sevi saka:“Esmu visikdienišķākā Latvijas pilsone ar kristīgu domāšanas ievirzi. Bērnībā reiz atradu Jēzu, vēlāk to pazaudēju – ne Viņš mani, es – Viņu, pēc tam sapratu, ka patiesībā nekur citur vairs nevaru būt, kā vienīgi pie Viņa, jo Viņš nekad mani nav pametis, arī tad, kad biju no Viņa aizgājusi. Lai ko es darīju un lai kur gāju, Viņš mani vēroja, sargāja un nesa uz savām rokām kā bērnu. Savā nebeidzamajā mīlestībā ļāva man justies brīvai un domāt, ka varu iztikt tāpat, pati par sevi. Bet es nevarēju. Cilvēkam bez Dieva ir par smagu. Tāpēc, te nu es esmu !  Drošībā. Atpakaļ pie Jēzus. Es esmu viens no Dieva bērniem.”

Kā Tu domā, kas ir tas, kas raksturo kristīgu cilvēku?

Tad, kad cilvēks vienalga kādu apstākļu mudināts nolemj, ka būs kristietis, tas nozīmē, ka kopš tā brīža viņam pilnībā jāatsakās no visa cilvēciskā sevī un jākļūst par Kristus sekotāju, mācekli, bērnu; respektīvi, cilvēks it kā pārstāj būt tas, kas bijis pirms tam un piedzimst no jauna, - sāk izvērtēt dzīves jēgu, vērtības, savu lomu pavisam savādāk. Nevis no cilvēciskā aspekta, nevis no laicīgā viedokļa kā tāds, kurš pārāk pieķēries zemes dzīvei, bet jau garīgā aspektā (jo kristietim zeme ir vieta, kuru tas uzskata tikai par laicīgu atrašanās vietu, līdz brīdim, kad varēs atgriezgies savās īstajās mājās – pie Dieva). No daudzām lietām ir jāatsakās – tādām kā, piemēram, neiecietība, skaudība, liekulība, alkatība, naids, meli, mēlnesība, miesas bojāšana ar pārmērīgu alkahola lietošanu, smēķēšanu, narkotikām utml., jo cilvēka miesa Bībelē tiek saukta par Svētā Gara mājvietu, tāpēc jebkurš apzināts kaitējums miesai uzskatāms par  grēku; ir jāsāk grūts sevis izzināšanas un audzināšanas, disciplinēšanas process. Tāpēc varētu teikt – tieši tas arī raksturo kristīgu cilvēku, manuprāt. Cenšanās kļūt par labu Dieva bērnu.

Vai tas ir viegli ?

Nē! Tas nekad nav viegli. Jo cilvēkam ir ļoti grūti sevi mainīt un locīt, un tas nekad nenotiek vienā dienā. Vienā dienā cilvēks var piedzīvot vienīgi ko tādu, kas pēc tam liktu pārvērtēt visu līdzšinējo dzīvi un arī sevi,- piemēram, daudzi, kas cietuši smagās auto avārijās, bet tomēr palikuši dzīvi, pēc tam spēcīgi izmainās, jo viņi ir bijuši tur, kur ir dzīvības un nāves slieksnis, un viņi tur ir ieraudzījuši un sapratuši ko tādu, ko nav spējuši redzēt visas savas dzīves laikā, un tas viņus maina, jo viņi zina, ka cita ceļa viņiem nemaz nav. Viņi ir apskaidroti, un pasauli sāk skatīt no jauna - apskaidrotām acīm.

Bet vai tiešām cilvēkam vajag piedzīvot smagus triecienus, lai sāktu saprast dzīves patieso jēgu ?

Es domāju – ne vienmēr tam ir jābūt tieši tā.

Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks dzīvi uztver, respektīvi, ko uzskata par dzīves patieso jēgu ? Katram šī jēga var būt sava, un katram tā var šķist patiesā !

Kristieša dzīves jēga, protams, atšķirsies no nekristieša dzīves jēgas izpratnes.

Ja patiesas dzīves jēgas izpratni centrē ap Dievu, kā tas ir kristiešiem, tad šī jēga ir skaidra jau pašā sākumā, - viss, ko Kristus ir runājis un darījis, katrs vārds Jaunajā derībā un arī Vecās derības piemēri šo dzīves jēgu jau pasaka. Nav nekur tālu jārakņājas, lai to saprastu. Palasi Bībeli un tur tā ir ! Atliek tikai pēc tās dzīvot. Un tas ir arī tas, pēc kā es pati dzīvē eju un vados. Tā man ir patiesība, un es tai ticu.

Kāds cits varbūt domā, ka, piemēram, budisms vai dievturība ir vienīgā patiesība. Un es šādu cilvēku nevarēšu pārliecināt par pretējo. Bet man tas arī nav jādara. Dievs katru uzrunā individuāli. Katram ir savs laiks un situācija, kad to ieraudzīt un saprast. Varbūt kāds to saprot tikai tad, kad ir bijis uz dzīvības un nāves robežas. Kāds to saprot vienkārši. Kāds to nesaprot un nesapratīs nekad. Bet galvenais – katram šī iespēja ir. Kamēr vien cilvēks dzīvo, viņam tiek dota iespēja! Kad cilvēks nomirst – tad jau ir par vēlu.

Kā Tev šķiet, ko ir visgrūtāk cilvēkam pārvarēt un mainīt sevī, lai kļūtu par labu, saprātīgu cilvēku, par labu kristieti?

Cilvēks savā būtībā ir egoistisks, patmīlīgs, spītīgs un nepacietīgs. Bieži krīt dažādos kārdinājumos un parasti domā, ka tas, ko viņš dara, ir ok. Neatkarīgi no tā, vai tas ir kristietis vai nekristietis, cilvēks var būt vienādi labs vai slikts. Jo cilvēks ir cilvēks, un cilvēks viens ir vājš. Cilvēkam gribas un liekas, ka ar visu var tikt galā pats saviem spēkiem. Bet bieži tā nav. Man liekas, ka viens no grūtākajiem brīžiem, cilvēkam nākot pie Dieva, ir iemācīties uz Dievu paļauties. Paļāvība uz Dievu cilvēku dara brīvu no dzīves nastām. Protams, to nevajag pārprast. Nav tā, ka var visu uzkraut Dievam, un Dievs visu izdarīs tavā vietā! Tā tas nenotiek! Dievs cilvēkam dod mājienus, dod iespējas, visdažādākajos veidos norāda, kur, kad un kas ir jādara, bet JĀDARA ir pašam cilvēkam. Jo Dievs nevar aiziet uz veikalu un atnest cilvēkam mājās pārtiku, sakārtot māju vai izslaukt govi. J Bet Dievs dod cilvēkam veselību, gudrību, un cilvēkam ir iespēja strādāt! Tātad paļauties uz Dievu! Saprast viņa mājienus ! Ja cilvēks to nespēj saprast uzreiz, Dievs viņam norāda vēl un vēl, un viss atkārtojas, līdz brīdim, kad cilvēks saprot. Situācijas var būt atšķirīgas, bet doma vienmēr ir viena un tā pati.

Grūti ir arī pārkārtot sevi. Izrevidēt savu raksturu, atmest sliktās īpašības vai vēlmes, atteikties no sliktiem ieradumiem, atteikties no liekām un būtībā nevajadzīgām mantām, - arī tas ir grūti. Jā, tas dažreiz ir ļoti grūti. Es pati vēl tikai mācos. Strādāju ar sevi. Mācos būt pacietīga. Laipna arī pret cilvēkiem, kas man īsti nepatīk, un tas ir ĻOTI grūti! Bet tur jau ir tā kristieša sāls – mācīties mīlēt. Dažkārt tas ir grūtāk nekā 100 reizes piepumpēties! J Lai gan to es arī šobrīd nevarētu izdarīt! J

Kas, tavuprāt, ir mīlestība?

Hmmm… Kas ir mīlestība?

Uz šo jautājumu nekad nevar viennozīmīgi atbildēt.

Agrāk es domāju, ka mīlestība ir iekšēja, spēcīga emocionāla sajūta sirds apvidū, kam komplektā nāk t.s. taureņu kutināšana vēderā, rozā brilles un ilūzija, ka staigā vismaz piecus  centimetrus virs zemes. Un, protams, arī kāds puisis ! J

Tagad es to saredzu citādi.

Mīlestība, manuprāt, ir ļoti smags darbs. Tā nav tikai spēcīga emocija. Emocijas ir gaistošas! Un kas tālāk? Ja izbeidzas emocijas, nomirst arī pati mīlestība? Tas taču ir muļķīgi! Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām, ka cilvēka mūžs mīlestībai ir par garu. Arī tās ir muļķības ! Es pieļauju, ka cilvēka prāts mīlestībai drīzāk ir daudz par īsu ! Tāpēc daudzi pāri šķiras tiklīdz saprot, ka ir pazudusi šī emocionālā mīlestības sajūta, tad sākas nesaskaņas un dažādas problēmas, zūd cieņa vienam pret otru.

Īstenībā mīlestība no cilvēka prasa ļoti lielu atbildību, pacietību un atteikšanos no egoisma. Tā ir jākopj un nemitīgi jāaprūpē. Arī puķes dārzā zied un ir skaistas un leknas, ja par tām rūpējas. Ja tās apčubina un šad tad apmēslo ! Tas prasa laiku un uzmanību. Tas prasa pacietību. Bet rezultāts ir fantastisks ! Šādas puķes priecē gan acis, gan sirdi, gan arī iedvesmo pašu dārznieku ! Tāda ir mīlestība. Es domāju.

Bet cilvēks bieži vien ir pārāk slinks, lai mīlētu.

Ko Tu novēlētu Bildēs par dzīvi... apmeklētājiem ?

Nepadoties pilnveidoties, ne par ko īpaši nesaspringt un paļauties uz Dievu.