Nav lielākas laimes, kā būt savā dzimtenē un ar savējiem dainot savā mēlē. Dzimteni jau nemīl tāpēc, ka, tā ir plaša, bet paša! (Ēvalds Valters)
Pārdomām piedāvājam Aijas Cālītes interviju ar holandiešu sociolingvistikas profesoru Ronaldu Reuderinhu. Tajā viņš runā par valsts valodas problēmām Nīderlandē, ar kurām sastopamies arī Baltijā.
Pētu ne tikai Baltijas valstis, bet arī Rietumeiropas lingvistiskās minoritātes, īpaši frīzu minoritāti Nīderlandē. Frīzu valodā runā apmēram 680 000 cilvēku, un Nīderlandē tā ir otrā oficiāla valsts valoda. Reiz mūsu parlamentāriete sūdzējās par krievvalodīgo stāvokli Baltijas valstīs, bet es viņai uzdevu jautājumu: cik pamatskolās Nīderlandē bērni mācās frīzu valodā? Viņa to nezināja, apgalvojot, ka frīziem jārunā holandiski. Prasīju, kāpēc deputāte kritizē kaimiņvalstis, ja Holandē pat frīzieši nevar runāt savā valodā? Mums lingvistisko minoritāšu skolu nav. Tikai Frīzijas provincē ir dažas bilingvālās pamatskolas bērniem pa pusei holandiešu, pa pusei frīzu. Amsterdamā ir daudz skolēnu, kas runā frīzu valodā, bet Holandes likumi aizliedz viņiem veidot skolu.
Kā imigranti, nesaprotot valodu, varēja strādāt, iejusties sabiedrībā?
Patiešām, viss aizgāja galīgi nepareizi. Mums, holandiešu nodokļu maksātājiem, tagad jāmaksā par iebraucējiem līdz pat viņu mūža beigām, lai viņi iemācītos holandiešu valodu un iedzīvotos sabiedrībā. Bet 90. gados, ja kaut ko tādu par valodas prasmi teicām, mums atbildēja: "Jūs esat fašisti un nacionālisti! Jums jābūt multikulturāliem!"
Tātad 90. gados tomēr notika lūzums oficiālajā attieksmē? Mēs Latvijā dzirdam, ka Nīderlandē patlaban ļoti daudz tiek uzsvērta valodas prasmes nepieciešamība.
90. gados problēmas arvien vairāk saasinājās. Politiķi un parlamenta deputāti neieklausījās dzimušajos holandiešos, bet visu laiku kaut ko darīja to cilvēku labā, kas iebrauca no citām valstīm. Ja holandieši par to sūdzējās, viņi tika dēvēti par nacionālistiem un fašistiem.
Imigrantu bērni skolās holandiešu valodu iemācījās labi un bieži bija tā, ka, mātei ejot pie ārsta, bērns gāja līdzi, lai iztulkotu, ko viņa saka. Taču man kā holandietim bija kauns, kad redzēju marokāņu sievieti, kas Holandē bija nodzīvojusi 15 gadus, un viņas 10 gadus veco dēlu, kuri abi gāja pie ginekologa, jo viņai vajadzējis tulku. Visu laiku esam maksājuši, lai viņa un citi iebraucēji mācītos valodu, ka formāli viņa to it kā pat zina, bet nekā! Runāju ar ārstiem izrādās, tā notiekot katru dienu!
Patlabanējā integrācijas un imigrācijas ministre Rita Verdonka vēlas, lai gan jaunie imigranti, gan tie, kas valstī dzīvo pat vairākus gadu desmitus un ir Holandes pavalstnieki, obligāti iemācās holandiešu valodu. Nīderlandē tas ir kaut kas jauns, pārāk ilgi pastāvēja uzskats: "Mēs nedrīkstam uzspiest holandiešu valodas mācīšanos!"
Vai sabiedrība atbalsta R. Verdonku, kura tiek uzskatīta par šerpu dāmu?
Viņa ir stingrās līnijas piekritēja tāpēc, ka pārāk ilgi bijusi piekopta šī "maigā attieksme".
Daudzkulturāls tas varētu nozīmēt, ka cilvēki iepazīst viens otra nacionālo kultūru, nevis "vietējiem" ir jāapgūst visas tās kultūras, kas ienāk valstī, bet iebraucēji netiek mudināti apgūt šīs valsts kultūru.
90. gados lielas firmas direktors pieprasīja: vidējā līmeņa vadītājiem jāprot tās valodas, kādās runā viņa darbinieki. Šajā firmā strādāja marokāņi, holandieši, turki, vjetnamieši, ķīnieši, somālieši, irāņi un vēl citu tautību cilvēki! Vai nebūtu vienkāršāk, ja šie cilvēki iemācītos holandiski, gūtu priekšstatu par valsts kultūru?
Baidos, ka joprojām cilvēki, kas kaut ko sliktu pasaka par marokāņiem, joprojām tiek dēvēti par rasistiem. Mums ir savāda situācija: ap 10- 20% deklarējuši, ka ir rasisti, un, to dzirdot, politkorektie cilvēki bija šokēti. Toties 54% holandiešu negrib, lai viņu bērni apprecētos ar marokāni vai turku. Bet, ja aptaujāsiet turkus vai marokāņus, domāju, ka 99% vēlas tikai musulmaņu vīru vai sievu, turklāt no Turcijas vai Marokas.
Latvijā vēl apgūstot demokrātiju un Eiropa mums derot par paraugu. Diemžēl bieži mācāmies no tā, ko saka Eiropas politiķi, nevis ko domā eiropieši. Latvijā viss attīstās pamazām, bet, ja uzreiz nepieņemam to, kas citur noticis 10 gadu laikā, tad arī mūs saukā par fašistiem. Piemēram, vasarā, kad notika "Pride 2006".
Man ir neērti teikt, bet Nīderlandē attiecībā uz Austrumeiropu, uz Baltijas valstīm valda ignorance, kad runā par padomju okupāciju, komunistu varu. Mūsu problēmas- holokausts, vācu okupācija. Arogances dēļ nevēlamies saredzēt citu valstu problēmas. Ietekmīgākais Nīderlandes laikraksts ilgi izvairījās lietot vārdus "krievu okupācija". Uzrakstīju par to šīs avīzes Maskavas korespondentam.
Viņš atbildēja: "Priekš manis nav pilnīgi nekādas nozīmes tam, ka uzrakstīšu "krievu okupācija" vai "padomju okupācija", vai "padomju laiki" vai "krievu laiki"." Jautāju: ja tā, tad kāpēc jūs pusē rakstu nevarat rakstīt "okupācija", bet pārējos krievu vai padomju laiki? Viņš atbildēja: "Ja jūs tiešām vēlaties dienas laikrakstā izlasīt vārdu "padomju okupācija", es to uzrakstīšu!" Bet patiesībā viņš mani neņēma galvā. Tad cilvēki, kuri ir noskaņoti par labu Baltijai, rakstīja, rakstīja un rakstīja šai avīzei, līdz nu viņi šos vārdus beidzot lieto, bet tas notika ļoti lēnām.
Jautāju šim pašam žurnālistam: kāpēc jūs latviešus saucat par nacionālistiem? Sacīju: cilvēki Nīderlandē, kas piedalījās pretošanās kustībā vācu okupācijai, tāpēc taču netiek saukti par nacionālistiem! Pat mūsu karaliene Vilhelmīna pēc 1945. gada atsacījās runāt vāciski, lai gan šo valodu ļoti labi pārvaldīja. Jo Vācija bija okupējusi Nīderlandi. Teicu žurnālistam, ka nekad holandiešu laikrakstos neesmu redzējis apgalvojumu "mūsu nacionālistiskā karaliene Vilhelmīna", lai gan viņa ar vācu politiķiem runāja ar tulka palīdzību.
Lekcijās man studenti jautā: kāpēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības nevar būt taktiskākas un nerunāt sliktu par Krieviju? Atjautāju: no kā gan lai viņi būtu mācījušies būt diplomātiski, vai tad no krievu okupantiem, vai no Rietumu valstu pilsoņiem, kas dodas uz Baltiju, aizmirstot starptautiskos līgumus, piemēram, Ženēvas 1949. gada līgumu, kas aizliedz okupantiem ievest okupētajās teritorijās civiliedzīvotājus no okupētājvalsts?
Visi cilvēki, kas iebraukuši pēc tam, kad notikusi okupācija, tur atrodas nelegāli. Tā vietā rietumeiropieši ierodas, lai pamācītu, kā izturēties pret lingvistiskajām minoritātēm, un saka: "Neatgādiniet mums to, kas te notika pirms 1991. gada! Neradiet problēmas no šiem pagātnes notikumiem! Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir jāskatās nākotnē!" Praktiski tas nozīmē aicinājumu aizmirst padomju okupācijas laiku. Reiz Holandes parlamentāriešiem pajautāju: "4. maijā Holandē notiek Atbrīvošanas svētki, kad atzīmējam vācu okupācijas beigas. Ja jūs drīz pēc padomju okupācijas Baltijā sakāt, lai cilvēki aizmirst 50 gadu okupāciju un neskatās vēsturē, jūs taču noliedzat arī 4. maija Atbrīvošanas piemiņas dienu, kas tiek atzīmēta tāpēc, ka pirms 40 gadiem Holande atbrīvojās no tikai piecu gadu vācu okupācijas!" Viņi uz manu jautājumu neatbildēja.
Šogad ir pirmais gads, kad Rīgā ir vairāk latviešu nekā etnisko krievu 43% pret 42%. Salīdzinot visas trīs Baltijas valstis, redzu, ka latvieši ir visvairāk iebaidīti. Tas ir mans viedoklis, kas balstās faktos. 1993. gadā prezidents Guntis Ulmanis ANO asamblejā sacīja, ka visās lielajās Latvijas pilsētās krievi ir vairākumā. Bet izpētīju, ka tikai Daugavpilī tagad krievi ir majoritāte. Latvieši paši saka, ka viņi ir minoritāte! Kāpēc?
Šie cilvēki sevi dēvē par "krievvalodīgajiem".
Bet esmu pārliecināts, ka tas tiek darīts tīšām, lai nerunātu tikai par krieviem, runā par visiem krievvalodīgajiem, lai šo grupu mākslīgi padarītu lielāku. It kā katrs, kas nav latvietis, ir "krievvalodīgais". Piemēram, ne jau visi poļi ir "krievvalodīgi"! Jūs paši radāt tēlu, ka lielākajās pilsētās valda krievu valoda. Ne Lietuva, ne Igaunija nepieļauj šādu kļūdu. Tā dara tikai Latvija, un tā ir pašu latviešu problēma. Man ir radies iespaids, ka Latvijā kultūras atmosfēra cieta visvairāk no visām Baltijas valstīm, jo tika mainīta cilvēku mentalitāte. Saskatu zināmu līdzību ar "Stokholmas sindromu", kad ķīlnieki ar laiku sadraudzējas ar saviem sagūstītājiem un sāk viņus aizstāvēt, lai izdzīvotu. Es vēlētos, lai Rietumeiropas organizācijas, piemēram, Sorosa fonds, apmaksātu sociāllingvistisku pētījumu, aptaujājot cilvēkus Latvijā un Igaunijā, jautājot: kādā valodā jūs runājat ar saviem krievu kaimiņiem un draugiem? Krieviski, latviski? Jūsu Saeimas deputāts Boriss Cilevičs stāsta Rietumu laikrakstiem, ka Latvijā neesot nekādu problēmu vienkāršo cilvēku vidū, tikai daži politiķi izraisa problēmas latviešu un krievu vidū.
Protams, rietumnieki domā: kāpēc gan šiem politiķiem vajadzētu uzkurināt situāciju? Bet tas, ko viņš nesaka, esmu jau nedaudz to pētījis, 90% latviešu runā ar saviem krievu kaimiņiem krieviski! Tāpēc Rīgā jūs latviešu valodu bieži nedzirdēsiet.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā bijām pārsteigti, ka latviski prot vairāk cittautiešu, nekā mēs domājām. Diemžēl tagad tas atkal ieiet vecajās sliedēs.
Daudzi pētījumi par latviešiem un krieviem Latvijā tikuši apmaksāti no Rietumu organizāciju puses. Un dažreiz liekas, ka viņi nevēlas veikt pētījumus par krievu sociāllingvistisko uzvedību. Ar krieviem sāku runāt latviski un man atbildēja: "Runājiet taču kārtīgā valodā!" Tas pats notika arī Igaunijā. Joprojām šī parādība ir dzīva.
Mēs saņemam padomus no ES un EP par integrāciju, bet viņi nezina, kas mums jāintegrē.
Holandē publicēju rakstu, kur salīdzināju krievus, kas atbrauca okupācijas laikā, un baltās rases pārstāvjus Dienvidāfrikā: abi zaudējuši savu varu un ietekmi, un tas viņiem nepatīk. Tās nav tikai parastas minoritātes, bet bijušas valdošās minoritātes
Dienvidāfrikā aparteīda laikā un Baltijā padomju okupācijas laikā. Viņi izmanto dažādus veidus, kā uzturēt savu ietekmi, ar starptautisko organizāciju, ar konvenciju lietošanas palīdzību.
© 2006 Aija Cālīte Latvijas Avīze
Bilde ©Viestura Aizstara glezna ''Tautietes dejo''
