Monday Manna
Nedēļas raksts pasaules biznesa sabiedrībai     

        Šoreiz par došanu un došanas svētiibu raksta Roberts J. Tamasi. Vai mēs varam aizdomāties par to, kādās situācijās mēs varam dot savu laiku, palīdzību, finanses, atbalstu vai ko citu, kas kādam tuvākam vai tālākam līdzcilvēkam tai brīdī var būt tik ļoti nepieciešams.

           Vairākus gadus man bija privilēģija būt asins donoram. Tā ir privilēģija, jo es zinu vairākus cilvēkus, kuri nevar to darīt vai nu pašreizēju vai pagātnes veselības problēmu dēļ, ceļojumos gūtu slimību, kas var tikt nodotas ar asinīm, vai citu iemeslu dēļ. Tādēļ es jūtos pagodināts, ka reizi astoņās nedēļās varu ziedot pinti asiņu kādam, kam tās būs nepieciešamas.?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>?>

           Kā pateicību mūsu vietējais asins savākšanas centrs dāvina apdrukātus T – krekliņus visiem donoriem, parasti ar kādu saukli, kas attiecas uz asins ziedošanu. Uz mana pēdējā krekliņa bija rakstīts – Piedzimis, lai dotu. Acīmredzami tas attiecas uz asins došanas svarīgumu. Ja jūs esat slims vai ievainots, un jums nepieciešamas asinis, tad neatradīsiet tām aizstājēju - nepalīdzēs ne sarkanu augļu punšs, ne tomātu sula, vīnogu sula, salsa vai jebkas cits. Ja jums nepieciešamas asinis, tad vienīgi kāda cita asinis var jums palīdzēt.

           Asins došana ir salīdzinoši vienkāršs akts. Tam nepieciešamas dažas minūtes, un diskomforts, ja tāds vispār rodas, ir minimāls. Bet ir daudzi citi došanas veidi, kas ir tikpat būtiski un svarīgi. Faktiski, neatkarīgi no tā, vai jūs varat nodot pinti asinis, jūs noteikti esat starp tiem, kuri “piedzimuši, lai dotu”. Uzreiz prātā nāk naudas vai citu materiālu labumu došana kādam, kam tas nepieciešams, un cilvēkam ar materiālām vajadzībām finansiāla vai materiāla palīdzība ir ļoti būtiska.

            Bet došana nozīmē daudz vairāk kā mēs varam sataustīt vai noturēt rokās. Mēs varam dot laiku, lai atbalstītu kādu, kas saskāries ar personīgām problēmām vai uzklausītu un tad dotu padomu personai, kam jāpieņem svarīgs lēmums. Kad es atceros daudzas reizes, kad kāds bija pietiekami uzmanīgs, lai pārrunātu un vadītu mani caur nospiedošām problēmām, ar kurām man nācies sastapties dzīves gaitā, es vienmēr esmu pateicīgs tiem, kas sapratuši, ka “piedzimuši, lai dotu”.

             Mēs varam dot, piedāvājot mūsu iemaņas, talantus un enerģiju, lai asistētu nepieciešamu uzdevumu veikšanā. Tas var svārstīties no palīdzības mājas sakopšanā, zāles nopļaušanā, kad cilvēks fiziski to nevar izdarīt pats, līdz palīdzībai kolēģim darbā, kad viņš/a cīnās ar termiņiem – pat, ja projekts ir ārpus jūsu darba pienākumiem.

            Došana var būt tik vienkārša kā uzrakstīt zīmīti draugam vai paziņam, tādējādi parādot, ka jūs par viņu domājat un vēlat viņiem labu. Nevaru izskaitīt cik reizes kāds to ir izdarījis man, un gādīga vēstulīte pienākusi brīdī, kad nepieciešams emocionāls uzmundrinājums. Pārdomājiet šīs divas vietas, kur Bībele runā par došanu:

Došana ir abpusēja. Viens no došanas lielākajiem brīnumiem ir tas, ka, kad mēs dodam – sevi, savu laiku, enerģiju un materiālos labumus – mēs arī saņemam. Tas, ko mēs saņemam, ir prieks un apmierinājums, ka esam daļa no palīdzības kādam, kam tā nepieciešama. “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks.” (Salamana Pamācības 11:24).                             

Došana ir nesavtīga. Došana ne vienmēr ir vienkārša, tā var prasīt arī zināmu personīgās ziedošanās pakāpi. Bet tā dod arī iespēju investēt daļiņu sevis cita labklājībā. “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt."''  (Apustuļu Darbi 20:35).