,,Sveika, vecomāt,’’ Marija ienāca pieticīgi iekārtotajā mājā un nometa somu. ,,Sveika, sirdspuķīt!’’ sirma kundze sēdēja mīkstā krēslā un adīja. Priekšā uz galdiņa stāvēja tasīte ar karstu tēju.

Televizorā skanēja kārtējās ziepju operas burkšķēšana. ,,Kā tev šodien veicās?’’

Marijas mazā sirsniņa sažņaudzās, viņa atcerējās Aināru, viņa izteiksmīgo seju, sportisko apģērbu, rūgto odekolona smaržu...

,,Bija labi,’’ meitene nopūtās un nozuda savā istabā, ieslēdza mūziku.

,,Es jau pati redzu, cik grūti tev gāja. Tikai ne braukšanā, bet ar kaut ko pavisam citu...’’ vecā sieviete nočukstēja un rūgti pasmaidīja. ,, Ak, Marija, Marija! Mans naivais bērns...’’

Meitene atslīga gultā un lūkojās griestos. Vēderā vienmēr kaut kas patīkami kņudēja, kad viņa domāja par Aināru. Tā bija salda sajūta. Vai iemīlēšanās?

Marija dzīvoja četristabu mājā kopā ar savu vecmāti. Tēvu viņa gandrīz nepazina, tikai dzimšanas dienās saņēma no viņa bezemocionālas, lietišķas apsveikuma kartiņas. Māte nomira, kad meitenei bija tikai trīs gadi. Visu šo laiku viņu audzināja vecmāte Lidija – enerģiska sieviete ar labu humora izjūtu, iejūtīga, saprotoša un sirsnīga. Marija patiesi lepojās ar viņu, taču meitenei vienmēr kaut kā pietrūka. Un šoreiz šķita, ka tieši Aināram bija pa spēkam aizpildīt šo dvēseles tukšumu ar savu esamību viņai līdzās. Bet viņš nevarēja būt meitenei blakus.

Atkal nopūta un smeldzīga sāpe sirdī. Marija apsēdās pie rakstāmgalda un centās iedziļināties mājasdarbu pildīšanā, taču viss atgādināja par vīrieti. Nekādas koncentrēšanās.

Pa linoleja grīdu skanēja graboņa, pie durvīm kāds nejauki skrāpējās un smilkstēja. Meitene atvēra durvis un ielaida lielu vācu aitu sugas suni. Viņš izskatījās draudīgs, mežonīgs, taču draudzīgi sniedza Marijai ķepu un nolaizīja roku.

,,Sveiks Torro! Man arī ir prieks tevi redzēt.’’ Suns luncināja asti un bakstīja ar mitro purnu meitenes elkoni. Marija pasmaidīja, sabužināja mājdzīvnieku un aplūkoja savu istabu. Rakstāmgalds un televizors stāvēja pie sienas, pretī – plata gulta ar puķainu pārklāju. Galvgalī saulespuķu glezna – atmiņa no mātes. Puķaini aizkari, kuri ar sevišķu rūpību bija pieskaņoti gultasveļai, plivinājās vējā. Uz palodzes daudz istabas augu – paparde, mājas svētība, līdakas aste. Sienas gaiši dzeltenā krāsā, zaļš paklājs, neliels dīvāns, suņa guļamgrozs blakus gultai un plaukts ar telefonu. Maza, omulīga brīnumpasaule, kuru, neskatoties uz ierobežotajiem līdzekļiem, viņai bija radījusi vecāmāte.

,,Sirdspuķīt, vai palīdzēsi man sagatavot vakariņas?’’

,,Jā omīt, jau nāku!’’ Marija nolika pildspalvu, kuras gals bija nervozi sagrauzts un paskatījās burtnīcā – tukša. Tikai sāļo asaru ūdens atstāja nelielas skumju peļķes papīra lapās.

Kad meitene grieza zaļās salātu lapas un ierastās čalošanas vietā klusēja, virtuvē ienāca Lidija.

,,Kāds tad viņš ir?’’ vecmāte apsēdās un ar žēluma pilnu sejas izteiksmi raudzījās mazmeitā.

,,Kas?’’ Ak, cik pārliecinoši meitene tēloja, ka nesaprot, par kādu personu tiek uzdots jautājums.

,,Tavs skolotājs.’’

,,Vai instruktors?’’ Marija nesteidzīgi aplēja salātus ar balto krējuma masu un samaisīja.

,,Jā.’’

,,Labs.’’

,,Labs?’’ Lidija paskatījās uz raupjajām, vecumam sagrauztajām rokām, kuras kādreiz kaisles pārņemtas bužināja vīrieša matus. Cik tas bija sen!

,,Jā, ļoti mierīgs, iecietīgs. Visu cītīgi paskaidro,’’ meitene salika uz galda šķīvjus un dakšas, apsēdās.

,,Kāds viņš izskatās?’’

Marija paskatījās omē neuzticības un baiļu pilnu skatienu.

,,Es domāju, vai viņš ir skaists?’’ Lidija vēroja mazmeitas reakciju.

,,Nezinu.’’

,,Precējies?’’

,,Vecomāt! Izbeidz, lūdzu!’’

,,Tas bija tikai jautājums. Tātad, viņš ir precējies.’’

,,Ēdīsim,’’ Marija tēloja vienaldzību.

,,Kad es biju tavā vecumā, mani arī piesaistīja vecāki vīrieši. Izglītoti, simpātiski, nobrieduši. Tādi, kuri ar skatienu vien spēja samulsināt manu nerātno jaunības garu. Tikai tagad es saprotu, ka tā bija kļūda, bet sirds nevienā neklausījās. Nevēlos, lai viņš tevi sāpina. ’’

,,Kāpēc tu man to visu saki? Man Ainārs nepatīk! Viņš ir tikai instruktors un nekas vairāk... Man jāmācās,’’ Marija paņēma šķīvi ar salātiem un aizgāja uz istabu, aizcirzdama aiz sevis durvis.

,,Jā, kā tad – jāmācās. Ainārs...’’ sieviete domīgi novilka un pasmaidīja, ,,Ak, Marija!’’

Meitene atspiedās pie durvīm ar muguru un dziļi, ritmiski elpoja:

,,Dievs, es nevaru un negribu! Liec, lai mana sirds rimstas! Liec, lai sāpes zūd!’’

Ainārs apturēja automašīnu pie mājas un minūti vienkārši sēdēja, domīgi lūkodamies nekurienē. Ieraudzījis logā grozāmies mazo Anitu, viņš atgriezās realitāte un devās mājās, kur vīrieti sagaidīja smaidīga sieva, meita, siltas vakariņas un pilnīga idille. Bet tovakar viņa sirds nemierīgi dauzījās krūtīs un nekas nespēja viņu iepriecināt.

,,Vai viss labi?’’ Benita lūkojās vīrā, kurš lēnām stūķēja mutē gaļas gabalu. Ainārs paskatījās uz sievu – simpātiska, tieva, sakopta un, galvenais, mīloša. Kā vēl trūkst priekš pilnas laimes?

,,Tu šodien tāds ieslēdzies sevī. Visu laiku klusē. Kaut kas atgadījās darbā?’’

,,Nē, viss ir labi. Vienkārši noguru,’’ viņš nolika malā dakšiņu un devās uz guļamistabu. Prātā bija tik viena vien doma – Marija. Interesanti, ko viņa pašlaik dara? Sasodīts! Vecais āzis, varbūt viņas sirds pieder citam, kurš nav kā tu! Tāds, kuram nav ģimenes. Viņš ir brīvs, jauns un drošsirdīgs, nebaidās atklāt savas jūtas un samīļot viņas trauslo, neaizsargāto ķermeni!

Aināram palika slikti iedomājoties, kā kādam ir tiesības pieskarties Marijai, taču viņš baidījās riskēt un kaut ko mainīt abu attiecībās.

Vīrietis ilgi nespēja iemigt, viņš grozījās no viena sāna uz otru un turpināja domāt par zilajām, dzidrajām acīm, kuras atgādināja dziļu, nemierīgu okeānu. Ar katru meitenes skatienu viņš sajuta pilnīgu paļāvību, cieņu un simpātijas. Vai Marijas acis spēja melot? Varbūt tās bija Aināra iedomas? Viņš aplūkoja savu sievu un aptvēra to, ka ar katru ķermeņa centimetru vēlējās sajust Marijas samtaino ādu. Viņš cienīja un mīlēja savu sievu Benitu, bet pavisam savādāk nekā jauno meitēnu, kuras smaids lika aizmirst pat nejauko laiku un īslaicīgas problēmas. Dievs, ļauj man aizmirsties! Ļauj nenodarīt pāri manai ģimenei! Ļauj taču man brīvi elpot!