Reiz sen senos laikos un tāltālā zemē sanāca kopā ļaudis un teica: "Mēs dibināsim savu valsti un sauksim to – Letu zeme". 
"Bet kā mēs dzīvosim savā valstī?" ļaudis jautāja.
Un tautas vecajie atbildēja: "Mēs uzrakstīsim likumu grāmatu, un pēc šiem likumiem būs jādzīvo visiem!"

Un tautas vecajie ķērās pie darba – sprieda un gudroja, meklēja padomu kaimiņu zemēs un valstīs, līdz pagāja vairāki gadi, kad viņi tautai rādīja likumu grāmatu, par kuru teica: "Tie ir labi likumi, tā dzīvojiet!"

Ļaudis atvēra likumu grāmatu un lasīja, un priecājās, jo viņi saprata, ka tautas vecajie bija par viņiem rūpi turējuši. Viens no galvenajiem likumiem grāmatā bija: "Visa vara Letu zemē pieder tautai."

Gāja gadi, un Letu zemē izcēlās kārš, nāca sveši ķēniņi, zemi postīja, ļaudis nīcināja, bet tad ļaudis teica: "Mēs atkal gribam dzīvot brīvi! Kaut pastalās, bet brīvi!"

Ļaudis cēlās un brīvību izcīnīja, svešos ķēniņus padzina un cēla atkal savējos. Dažu labāku, dažu ļaunāku, bet tomēr savējos. Ķēniņi valdīja, bet tauta joprojām atcerējās vecajo likumu grāmatu, kurā tika ierakstīts: "Visa vara Letu zemē pieder tautai."

Bet tad nāca varens ķēniņš, kurš zemē valdīja jau trīs laikus pēc kārtas. Grūti laiki zemē iestājās, svešu zemju ķēniņu naudu nācās lūgt, bet tauta izturēja, jo tauta atcerējās: "Kaut pastalās, bet brīvi!" Varenais ķēniņš kļuva arvien varenāks, un svešo zemju ķēniņi, kas naudu bija devuši, teica: "Jums, Letu zemes ļaudīm, ir viens varens ķēniņš, kas grūtus laikus pārvarēja."

Un tauta ticēja aizjūras ķēniņiem un tauta ticēja varenajam ķēniņam, jo ķēniņš tautai stāstīja, ka naudas lādi konsolidējis, ka fiskālo disciplīnu ievērojis, ka strukturāli kaut ko reformējis. Tauta teica: "Tie ir viedi vārdi!" un ticēja. Tikai daži, kas neticēja, klusiņām brauca prom no Letu zemes. No sākuma pa vienam, tad ņemdami savas ģimenes līdzi. Pamazām pazuda sētas, tad ciemi, tad pilsētas...

Tauta gribēja zināt, cik daudz ir aizbraukušo, bet ķēniņš teica: "Nav svarīgi!"

Un varenais ķēniņš teica: "Tev, tauta, ir laimes stāsts, jo naudas lāde ir kosolidēta!" Un tauta atkal ticēja, un tikai daži vairs atgādināja, ka vecajo likums nosaka: "Visa vara Letu zemē pieder tautai."

Bet ķēniņš Letu zemē nevaldīja viens. Viņam apkārt bija gan galma dāmas, gan galma kungi – tur bija ciemu un pagastu, veco ļaužu un dziesmu un deju pārvaldnieki, tur bija ceļu un tiltu un zinību mācītāju pārvaldnieki, tur bija dziednieku un likumu pārvaldnieki.

Pienāca dienas, kad galma dāmas un galma kungi tautai darīja īpaši gauži, tad cilvēki sāka lūgt vareno ķēniņu viņus nomainīt. Vispirms veco ļaužu pārvaldniece gribēja bērnus mācīt, ka Rūta vairs nav Rūta un Kārlis vairs nav Kārlis, bet bērnu vecāki teica: "Mēs tā negribam. Mēs gribam, lai Kārlis ir Kārlis un Rūta ir Rūta." Bet veco ļaužu pārvaldniece teica: "Jūs, tumsonīgā tauta!" Tad 54 tautas pulciņu vadītāji rakstīja varenajam ķēniņam vēstuli un lūdza veco ļaužu pārvaldnieci nomainīt, bet varenais ķēniņš atteica: "Tā ir tikai vētra ūdens glazē!"

Pagāja laiks, un veco ļaužu pārvaldniece teica, ka vecie ļaudis savu iztiku nav pelnījuši. Vecie ļaudis atkal rakstīja ķēniņam un teica: "Dod, ķēniņ, mums citu pārvaldnieci!"

Vecie vēl mēģināja teikt: "Visa vara Letu zemē pieder tautai," bet ķēniņš bija nelokāms: "Jums jābūt mierā tāpat!"

Zinību mācītāju pārvaldnieks tautai teica: "Es zinu, kā ļaudis vajag mācīt, tagad viss būs citādi!" Zinību mācītāji gan teica: "Mēs tā negribam, mēs to nesaprotam, tā nebūs labi." Un arī viņi rakstīja varenajam ķēniņam un lūdza: "Dod mums, ķēniņ, citu pārvaldnieku!" Bet ķēniņš atbildēja: "Ko niekus, viņš ir mans labākais galma pārvaldnieks!"

Ciemu un pagastu pārvaldnieks arī gribēja līdzīgs būt labākajam galma pārvaldniekam un augas diena domāja, kā varētu ciemus un pagastus pārveidot. Viņš domāja, domāja un izdomāja – viņš samazinās vietējo pārvaldnieciņu skaitu. Ļaudis šaubījās: "Kāds no tā labums?"

Ļaudis kurnēja, un to sadzirdēja arī varenais ķēniņš. Vienu brīdi viņš apskaitās uz ciemu un pagastu pārvaldnieku, tomēr viss palika pa vecam, jo galma nesatricināmība bija svarīgāka.

Un nu jau vairs pavisam klusi skanēja vecajo likuma balss: "Visa vara Letu zemē pieder tautai."

Tad nāca dziednieku pārvaldniece un teica: "Zemē būs kārtība, turpmāk tikai tie, kas var brangas nodevas valstij nomaksāt, drīkstēs mūsu zemē dziedināties." No iztukšotajām sētām un ciemiem aizbraukušie jautāja: "Bet kā būs ar mums?"

"Jums nepienākas!" skarbi noteica dziednieku pārvaldniece un nelikās dzirdam arī pašu dziednieku teikto: "Mēs savulaik solījām palīdzēt visiem, kurus slimības moka un vārdzina. Mēs solījām dziedināt arī nabagus, klibus un nevarīgus!"

Arī dziednieki rakstīja varenajam ķēniņam un lūdza pārvaldnieci nomainīt, bet ķēniņš piekrita skarbajai pārvaldniecei: "Naudas lāde ir jākonsolidē, un tas ir svarīgāk par vārgajiem, slimajiem un pacietējiem."

Tā tauta Letu zemē pamazām dzisa un zaudēja spēkus, bet varenais ķēniņš turpināja katru nedēļu cītīgi runāt par laimes stāstu, vareno ķēniņu turpināja sveikt un slavēt svešās zemēs, un nu jau vairs tikai senās dziesmās skanēja: "Visa vara Letu zemē pieder tautai."

 

Juris Ābols