Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja: tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus.
Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos. (Mat.13: 26-30).
Dažādiem, atšķirīgiem cilvēkiem dzīvot kopā miera, sadarbības un savstarpējas cieņas pilnās attiecībās nav pašsaprotami. Tas nav dabiski un intuitīvi. Mežonīgie izdzīvošanas instinkti un dabiskais slinkums gribētu vērtēt, šķirot, paaugstināt sevi, meklēt un atrast ļaunuma sakni, izravēt un izmest to no sava vidus, lai nemaitā ideoloģisko tīrību. Taču Dievs saka: ļaujiet abiem augt kopā. Jo labības lauka spēks nav nezāļu trūkumā, bet gan katrā atsevišķajā vārpā – tās briedumā, tās lielumā. Šajā ziņā Dieva valstība līdzinās demokrātijai – tā ir sevis pārvarēšanas disciplīna.
Dieva valstības saimniekošanas stratēģija ir bagātīga sēšana, nevis nezāļu apkarošana. Labākais, ko mēs varam darīt savas valsts labā, ir rūpēties par garīgo, līdz ar to - ekonomisko un politisko izaugsmi un briedumu. Lai aug tas, kas mums uzticēts!
Mācītājs Kaspars Simanovičs
