Marija stāvēja autoskolā pie loga un vērās tālumā. Meitene gaidīja, kad viņas vietu atbrīvos kāds students. Skatiens sastinga, kad Marija ieraudzīja piebraucam Aināra sarkano mašīnu. Stalts un sportisks no tās izkāpa mīļotais un atbrīvoja vadītāja vietu, bet blakus... Viņam blakus apsēdās skaista, blonda, nosauļojusies meitene. Uz sejas bija uzklāta pamatīga kosmētikas kārta, taču viņa izskatījās brīnišķīgi. Marija nevarēja novērst skatienu, viņa sastinga. Jā, viņa nebija skaistule, nespēja līdzināties šai daiļavai, viņa arī nespēja atrasties Aināram blakus, lai gan tas bija vienīgais, ko meitene kvēli vēlējās. Marija paskatījās uz vīrieti, viņa vēroja katru Aināra kustību, žestu un mīmiku. Meitene gribēja ieraudzīt viņa acis un pārliecināties, ka viņa skatiens nav tikpat mīlošs un kārdinošs kā tad, kad viņš skatās uz viņu. Bet uz loga krita ēna no koka un Marija neredzēja viņa dzidros dvēseles spoguļus.
Ainārs piebrauca pie autoskolas un izkāpa no mašīnas. Apsēdies instruktora vietā, viņš neviļus paskatījās uz logu, jo tur savāds spēks pievilka viņu. Aiz tā stāvēja Marija un vīrieša sirds savilkās krampī. Viņš novērsās un neskatījās, bet juta ar katru savu šūnu meitenes skumjas. Atkal pārņēma kaucoša sāpe, vīrietis gribēja izskriet no mašīnas, pieskriet pie mīļotās un apskaut viņas trauslo, neaizsargāto ķermeni. Ainārs gribēja izbaudīt Marijas siltumu, roku glāstu sirsnību un lūpu saldumu, bet prāts jau atkal apturēja neapdomīgo rīcību.
Vakarā, atgriežoties mājās, viņš atkal ieraudzīja meiteni, jautri čalojot pie kāda krustojuma ar draudzeni. Marijas gaisīgā kleita plīvoja vējā kā putna spārni brīvā lidojumā, viņas mati spīdēja rietošās saules staros un nedaudz pietvīkušie vaigi izcēla ķermeņa bālumu. Ainārs gribēja apturēt auto un piedāvāt aizvest mīļoto mājās, taču atkal nobijās un noskaitās pats uz sevi. Bet šoreiz vīrietim neizdevās notēlot pilnīgu vienaldzību, viņš pagriezās un nopētīja Marijas ķermeni un smaidu, kurš sildīja viņa sirdi kā krāsns ķermeni aukstā ziemas vakarā.
,,Es tā vairs nevaru! Nesaprotu, kas ar viņu notiek. Ainārs vairs pat nerunā ar mani kā agrāk. Viņš ir nomākts, īgns... Ko lai daru? Benita sēdēja darbā un sarunājās ar savu kolēģi. Ar kabatlakatiņu sieviete slaucīja acis, ap kurām tuša bija atstājusi melnus pleķus kā tintes traipus.
,,Vai esi pārliecināta, ka viņam ir cita?
,,Jā... Nē! Nezinu...
,,Varbūt tā ir depresija vai nogurums. Tagad taču ir pavasaris. Galu galā tas varētu būt vitamīnu trūkums.
,,Nē! Tu nezini, kā viņš uzvedas. Ainārs ir attālinājies. Instinktīvi, ar sirdi jūtu, ka drīz notiks kaut kas pavisam nelāgs. Benita bija izmisusi. Viņa nezināja, ko iesākt, bet patiesi neieredzēja sievieti, kura grasījās izpostīt viņu ģimeni.
Ainārs pēdējā laikā daudz domāja. Viņš vēlējās riskēt un justies laimīgs, tomēr baidījās pazaudēt stabilitāti, kuru dāvāja ģimene. Pretodamies jūtām, vīrietis nolēma paļauties liktenim.
Kārtējā nodarbība bija galā un Ainārs ar Mariju sēdēja automašīnā pie meitenes mājas. Todien viņa bija pēdējā studente. Vīrietis cītīgi skaidroja Marijas pieļautās kļūdas, taču zemapziņā ar šādu rīcību centās paildzināt laiku, kad viņa atrodas blakus. Meitene uzdeva daudz naivu jautājumu, jo vēlējās kaut uz sekundi ilgāk uzkavēties mīļotā sabiedrībā. Viņa nopētīja vīrišķīgās rokas un neskaitāmās rētas uz sejas. Kāpēc rētas? Vai viņš bija iekļuvis kādā autoavārijā? Tomēr tās likās seksuālas, valdzinošas un Marijas skatījumā padarīja Aināra seju vēl izskatīgāku. Rokas nedaudz drebēja, jo viņa gribēja dāvāt simtiem samtainu glāstu vīrieša nogurušajai sejai. Meitene ar grūtībām savaldīja maigās plaukstas, lai tās nesāktu nebeidzamo ceļu pa vīrieša ķermeni. Viņa gribēja pārklāt Aināra kaklu un vaigus ar karstiem skūpstiem, kuri izteiktu vairāk nekā vārdi, vēlējās, lai vīrietis sajustu viņas garos matus uz savām krūtīm un rotaļātos ar to galiņiem. Marija zināja, ka spētu ar saldajiem glāstiem novest Aināru līdz vājprātam. Meitene bieži mēdza fantazēt par abu pirmo kaislīgo nakti. Viņa bija pilnīgi nobriedusi atdoties mīļotajam gan fiziski, gan garīgi.
Savāds magnētisks spēks pievilka vienu pie otra. Neapzināti viņi vienlaicīgi uzlika elkoņus uz sēdekļa roktura. Vīrietis sajuta samtaino ādu un nopūtās. Viņš neatļāvās skatīties Marijas acīs, jo tās bija pārlieku izteiksmīgas. Ainārs baidījās, ka līdz ar skatienu viņš nesavaldīs savas emocijas un pieplaks pie meitenes pilnīgajām, sārtajām lūpām.
Viss bija pateikts, taču abi vēl sēdēja un ne viens, ne otrs nespēja atvadīties.
Interesanti, kāpēc viņš nesteidzas mājās? Vai ir tik interesanti sēdēt ar mani un runāt par tik nenozīmīgām, nesvarīgām lietām? Viņu droši vien gaida sieva un meita... Bet kāpēc Ainārs ir tik mierīgs? Es viņa vietā jau sen atvadītos un steigtos mājās... Neklusē, Ainār! Saki man kaut ko! Lūdz, lai esmu līdzās, un es būšu!
Nē... Nevaru.. Jāatvadās. Ainārs domāja, bet nekustējās un klusēja. Kā gan man atstāt tevi, mīļā? Kā lai aizeju, nedomājot par tevi? Katra mūsu šķiršanās ir atkārtota nāve manai sirdij tajā mirst mīla. Viss... jābrauc mājās. Tur Benita un Anita... Ak. Jā tur Benita, bet šeit esi tu!... Nu, neklusē, Marija, saki tikai vārdu un es būšu tavs.
,,Labi, tad atvadīsimies... vīrietis norūca.
,,Jā... Uz redzēšanos!
Abi izkāpa no automašīnas un meitene devās mājās.
,,Marija!
Viņa pagriezās.
,,Uz redzēšanos! Ainārs gribēja vēl pēdējo reizi ieskatīties viņas acīs.
,,Uz redzēšanos! atkārtoja meitene un pasmaidīja tik sirsnīgi, ka Aināra sirds sažņaudzās.
Marija nosvieda somu un atslīga gultā. Galva reiba, viņa nervozi kodīja apakšlūpu un čukstēja:
,,Mīļais mans, vienīgais... Kā es vēlos tagad būt tev blakus! Es gribu būt tava, Ainār, tikai tava! Meitene ar roku glaudīja savu kailo kaklu.
Kāds ienāca mājās un skaļi aizcirta ārdurvis. Drīz vien soļi skanēja pie Marijas istabas durvīm un tās lēnām tika atvērtas.
,,Sveika, sirdspuķīt! Lidija bija neierasti smaidīga.
,,Sveika, omīt! meitene apsēdās.
,,Es viņu šodien redzēju!
,,Ko tad?
,,Tavu instruktoru.
,,Manu instruktoru? Marija atkārtoja it kā pārdomādama vecāsmātes teikto.
,,Jā. Viņš ir... savdabīgs...
,,Kāds? meitenei nepatika šis salīdzinājums.
,,Savdabīgs izskats. Pat ļoti šarmants. Lai gan nesaprotu, kas tevi viņā tik spēcīgi savaldzināja... Nekā sevišķa.
,,Tu viņu pētīji?
,,Nē, bet es pagāju garām viņa automašīnai.
,,Kur?
Lidija izskatījās domīga.
,,Mašīna bija pie mūsu mājas.
,,Nevar būt, es taču redzēju, kā viņš aizbrauca.
Abas sievietes saskatījās.
Tātad, viņš gaidīja kamēr es ieiešu mājās... Marija nodomāja un laimīga nopūtās. Vairs arī neko viņai nevajadzēja meitene jutās laimīga.
Turpinājums sekos....
©Linda Marija-Kundziša
