Marija nervozēja. Viņai bija jākārto teorētiskais eksāmens. Nobijusies meitene iegāja eksāmenu zālē un apsēdās pie datora. Domās bija tikai viens – nepievilt pašai sevi, nesagraut savu pašcieņu un viņai tas izdevās – viņa nokārtoja. Laimīga un starojoša, Marija satikās ar draugiem un paziņoja vēsti par saviem panākumiem. Vakarā, kad viņa atgriezās no īsas pastaigas, iezvanījās telefons.
,,Hallo?’’
,,Marija?’’
,,Jā.’’
,,Te Edvarts.’’
,,Sveiks! Kā iet?’’
,,Labi... Klausies, negribi šovakar aiziet uz parku? Tur būs koncerts.’’
Klusums.
Viņa noteikti atteiksies. Kā jau vienmēr. Ak Dievs, kādēļ es tērēju savu laiku? Vajadzēja uzreiz zvanīt Sanitai...
,,Jā, varētu,’’ Marija nebija pārliecināta par savu izvēli, taču nolēma, ka sāpošu sirdi spēs izārstēt tikai izklaides un jaunas tikšanās.
,,Jā?’’ Edvarts nebija pārliecināts, ka dzirdēja pareizi.
,,Jā.’’ Marija teica vēl noteiktāk.
,,Jauki. Tad pēc stundas es atnākšu.’’
,,Labi.’’
Pasākumā bija jautri. Marija dejoja tikai ar Edvartu. Tas likās nospiedoši. Meitene juta pielūdzēja maigumu un simpātijas, taču nespēja atbildēt uz šīm jūtām. Tā kustēdamās lēnā dejā Edvarta apskāvienos, Marija ieraudzīja Aināru, kurš sēdēja kopā ar kādu vīrieti un omulīgi tērzēja. Mīļotais smaidīja un izskatījās vēl iekārojamās kā jebkad agrāk. Marija satrūkās. Bet ja viņš mani tūlīt ieraudzīs ar Edvartu, viņš var nodomāt, ka mēs esam pāris. Nē, es nevaru to pieļaut! Meitene baidījās, ka tā var sabrukt viņas sapņi un ilūzijas par attiecībām ar izskatīgo un šarmanto instruktoru, un atgrūda puisi, kurš bija pateicīgs visai pasaulei par brīnumaino mirkli, ko mīļotā pavadīja viņa apskāvienos.
,,Kaut kas notika?’’
,,Nē... jā... slikti jūtos. Iešu pasēdēt.’’
,,Man iet ar tevi?’’
,,Nē... nē! Domāju, ka tas nav nekas nopietns. Pāries,’’ viņa apsēdās uz sola, bet, kad Edvarts aizgriezās, Marija ātri devās mājās. Pusceļā iezvanījās telefons.
,,Hallo?’’
,,Marija, kur tu pazudi?’’
,,Vai! Edvart, man kļuva tik slikti, ka nolēmu labāk doties mājās,’’ meitene pat nenosarka tik bezkaunīgi melojot.
,,Kur tu tagad esi? Uzgaidi mani, es tevi pavadīšu līdz mājām.’’
,,Nē, nav nepieciešamības. Priecājies, izklaidējies. Ar mani viss būs labi.’’
,,Veseļojies! Es rīt tevi apciemošu.’’
Meitene grasījās nolikt klausuli.
,,Marij!’’
,,Kas?’’
,,Ar labu nakti! Veseļojies!’’
,,Paldies!’’
Atvieglojuma nopūta sekoja viena pēc otras. Ko es daru? Kāpēc es dodu viņam liekas, nevajadzīgas cerības? Dievs, palīdzi. Ak, Ainār, kā es gribētu šo vakaru pavadīt tavos siltajos apskāvienos...

,,Es vairs tā nevaru, saproti, es nevaru,’’ Benita aizklāja savu nosauļoto seju ar plaukstām, ,,Nespēju censties, redzot viņa vienaldzību! Solārijs, skaistumkopšanas saloni, dārgas smaržas, drēbes, romantiskas maltītes... Viss sunim zem astes! Viņš ignorē mani. Šķiet, ka mūsu dzīve ir sagrozījusies pārāk strauji, pārāk neatgriezeniski. Nezinu... Nevaru, rokas nolaižas un vairs nav spēka kaut ko labot.’’
,,Vai esi mēģinājusi ar viņu parunāt?’’ kolēģe kārtoja papīrus, bet līdzjūtīgu skatienu veltīja izmisušajai sievietei.
,,Nē.’’
,,Varbūt tas būs risinājums?’’
,,Nē... Nezinu. Ak, Ainārs ir ļoti noslēgts. Viņš nekad nevēlas runāt par savām problēmām, kur nu vēl par kaut ko tādu... Un ko lai es saku viņam? Bail.. Nē, negribu... Man ir bail no Aināra reakcijas. Nekādu skandālu.’’
,,Kāpēc uzreiz skandālu? Mierīgi pasēdi un izstāsti, ka viņš ir mainījies, ka tu uztraucies...’’
,,Mēs kopā tik sen, bet es tikai tagad saprotu, cik sveši mēs esam viens otram. Ainārs man ir pārāk noslēpumains.’’
,,Varbūt runāšana ir labāka par nezināšanu?’’
,,Kas to lai zina?... Mani vairāk interesē tā būtne, kas pavedināja manu vīru.’’
,,Neveselīga interese...’’
,,Beidz! Bet var jau būt... Katru vakaru es domāju, kas viņa tāda ir, kā izskatās... Vajadzēja taču būt kaut kam tādam, kas pievilināja, satuvināja abus.’’
,,Hormoni.’’
,,Nezinu... Nē. Ainārs ir savādāks. Viņam vajag inteliģentu, sakoptu, interesantu sievieti... Nedomāju, ka viņu spētu savaldzināt kāda vieglprātīga būtne. Taču jo vairāk es par to visu domāju, jo bailīgāk kļūst.’’
,,Kādēļ?’’
,,Bet, ja viņa ir daudz labāka par mani? Es baidos pazaudēt vīru.’’
,,Nezinu... Bet kādēļ tu domā, ka viņam vispār ir sieviete? Varbūt tā ir tikai jūsu ģimenes, laulības krīze.’’
,,Nē, Lauma, nav. Tev pietiktu tikai ar vienu skatienu un tu saprastu, ka pie visa vainīga ir tieši sieviete.’’
,,Nesaprotu, pēc kā tu spried?’’
,,Viņš ir iemīlējies, Lauma, iemīlējies... Pie tam, tik stipri, ka vairs nespēj noslēpt šīs jūtas. Tikai domāju, ka pagaidām viņu starpā nekas, izņemot platonisku mīlu, nav bijis.’’
,,Un to kā tu zini?’’
,,Tici man, vairs neesmu maza, naiva skuķe. Es to redzu. Ainārs nepārtraukti ir neapmierināts, noslēdzies. Viņš pārdzīvo, ļoti pārdzīvo un vēl vairāk tādēļ, ka es to varu uzzināt. Kas gan būs tālāk?’’
,,Bet varbūt tev vajag tieši otrādi – nevis piesaistīt viņa uzmanību, bet izlikties pārāk tālai un neaizsniedzamai? Lai Ainārs kļūst greizsirdīgs!’’
,,Nē, nē! Tas darbojas tikai filmās, dzīvē – viss ir savādāk. Lai notiek, kam lemts. Esmu bezspēcīga...’’


Turpinājums sekos....


©Linda Marija-Kundziša


Bilde ©lachi.id.lv