Golfs, pilnīgi noteikti, bija sarežģītākais sporta veids, kādu biju mēģinājis un es biju apņēmies to darīt labi. Es neatceros savu pirmo bērdiju (birdie), bet labi atceros savu pirmo īglu (eagle) - Brekenridžas golfa laukumā, kur ilgus gadus tika aizvadīts Teksasas atvērtais golfa čempionāts. Es atceros katru detaļu.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem golfā ir "atgūties", kad esi iztērējis vairāk sitienus nekā paredzēts konkrētajai bedrītei. TV komentētāji bieži piemin šo atpakaļ tikšanu, kad spēlētājs vienā izspēlē iztērējis vienu sitienu par daudz, bet nākamajā iegūst bērdiju (birdie) un iegūst -1 punktu. Tagad, spēlējot golfu, man šādas situācijas, kad ir "jātiek atpakaļ", gadās arvien vairāk un, ne uzreiz, bet pēc vairākām izspēlēm, jo mana spēlētprasme ar gadiem ir pasliktinājusies. Tādēļ, ka es joprojām mīlu šo spēli, "atpakaļ tikšana" joprojām man izraisa pacilātības sajūtu.

 

Mēs varam nebūt golferi, bet varam novērtēt nepieciešamību atgūties - pat, ja nekad neesam turējuši rokās golfa nūju. Esmu to novērojis arī vairāk nekā 30 gados biznesā un, visticamāk, mēs visi esam. Mēs ar lielām gaidām dodamies uz darba interviju, bet darbā pieņemts tiek cits. Pēc daudziem intensīva darba gadiem, domājam pelnījuši paaugstinājumu, bet to saņem kolēģis. Mēs daudzas stundas pavadām, strādājot pie attiecībām ar klientu, esam droši par lielu darījumu, bet tas izvēlas konkurentu.

Personiskās dzīves pieredze arī ir prasījusi "atpakaļ tikšanas" mentalitāti. Vienalga, vai tās būtu veselības problēmas,finanšu krīze, grūtības ģimenē vai negaidīti un lieli izdevumi. Tas nav vienmēr viegli, bet šādi gadījumi man ir gan palikuši atmiņā, gan mācījuši, kā pastāvēt. It īpaši, ja neesam darījuši neko tādu, lai nonāktu negatīvajā situācijā, kurā varam attapties pilnīgi negaidīti.

 

Lasot Bībeli un piemērojot mācības ikdienas iespējām un cīņām darījumu pasaulē, mēs atklājam, ka jau pirmie Jēzus Kristus sekotāji mācījās, kā atgūties pēc likstām un grūtībām. Viņi gāja cauri daudziem pārbaudījumiem. Daudzi mira kā mocekļi un tomēr viņu ticība tiem ļāva līdz pēdējam elpas vilcienam palikt uzticīgiem Kristum.

Klasisku piemēru mēs redzam apustuļa Pāvila vēstulē, ko viņš rakstīja senajai draudzei Filipos: "Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums. Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā" (Filipiešiem 1:20-24).

Es ticu, ka tas ir tas, ko Dievs no mums gaida. Viņš neprasa obligāti būt mocekļiem, bet būt uzticīgiem sekotājiem, kuri labprātīgi liek Viņu un citus pirmajā vietā pirms savām vajadzībām. Viņš vēlas, lai mēs atgūstamies no visa negatīvā, ko mums "uzkrauj" mūsu garīgais ienaidnieks un paliekam uzticīgi līdz pašam galam.