Viens no pagrieziena punktiem manā garīgajā dzīvē bija pieaugušo Svētdienas skolas apmeklēšana. Tā notika baznīcā Rietumvirdžīnijā, Čārlestonā, tikai dažus kvartālus no vietas, kur mēs kopā ar manu sievu Donnu dzīvojām. Nodarbības vadīja kāds vīrs, C.V. Lī. Viņš nebija garīdznieks, bet gan tehniķis uzņēmuma Union Carbide laboratorijā. Mani ļoti iespaidoja viņa mācīšanas veids un bija sarunas pamatā pirms nākamās svētdienas nodarbības.

Tajā laikā mums ar Donnu laulībā bija dažas problēmas un Lī piekrita kopā ar savu sievu Ruti satikties ar mums. Jau uzreiz pēc sasveicināšanās ar pāri bija skaidrs, ka viņi ir pilnīgi savādāki nekā visi, ko bijām satikuši iepriekš. Bija acīm redzams, ka viņu dzīves centrā ir Jēzus Kristus.

Pēc īsa brīža Lī jau bija atvēris Bībeli un paskaidroja, ko nozīmē pazīt Dievu personīgi un saņemt Jēzu Kristu kā Glābēju un Kungu. Vispirms viņš mums izlasīja Jāņa 3:16: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Es biju šos vārdus dzirdējis arī iepriekš, bet tajā vakarā tie iekrita dziļi manā sirdī, kā nekad iepriekš, ka Dievs, mans Radītājs, kosmosa Valdnieks, īstenībā mīl personīgi mani, lai sūtītu Savu Dēlu, Jēzu Kristu piedzimt uz šīs zemes.

Donnas sejā varēju redzēt, ka šī vēsts viņu uzrunā tikpat intensīvi kā mani. Lī tad mūs izveda cauri vairākiem pantiem no Vēstules Romiešiem. Kad viņš bija beidzis, viņam nekas nebija jāpaskaidro. Tagad bija mūsu kārta. Donna un es sākām skaļi lūgties, lūdzām grēku piedošanu un aicinājām Jēzu mūsu sirdīs. Lī un Rute tad veltīja laiku, lai mums paskaidrotu, ko tas nozīmē, dzīvot dzīvi, sekojot Jēzum. Iespējams, mēs tajā brīdī pilnībā neizpratām notikušā nozīmīgumu pilnībā, bet abi zinājām, ka tas ir svarīgākais notikums abu mūsu dzīvēs. 

Pieveduši mūs ar Donnu pie Kristus, Lī un Rute neaizgāja vienkārši prom, bet turpināja "laistīt", lai palīdzētu mums pieaugt kā kristiešiem. Vēl nozīmīgāk tas bija, jo pirms tā vakara mēs bijām absolūti svešinieki, un viņi abi bija ļoti aizņemti. Es nezinu, kur viņi atrada laiku visam, ko darīja, un viņi kļuva par mūsu mentoriem. Viņi pārliecinājās, ka kļūstam par labas, Bībeli mācošas draudzes locekļiem, bet viņu pamatprogramma kā mentoriem bija - ņemt mūs līdzi visur, kurp devās paši. 

Ar C.V. Lī starpniecību es tiku iesaistīts CBMC un sāku tikties ar citiem Dievu bijājošiem vīriem, kuriem bija vislielākā ietekme uz manu kristieša dzīvi visdažādākajos veidos. Lī un Rute palika kā mūsu tuvākie draugi un mentori, kamēr vien nepārcēlāmies prom no Rietumvirdžīnijas. Pat tad mēs turpinājām sazvanīties. 92 gadu vecumā viņš devās pie Dieva un viņa liecības un Dievam uzticamā dzīve ietekmēja tūkstošiem citu dzīvju. Mēs sarunājāmies telefoniski. 

Lī vienmēr cilvēkiem teica, ka nomirstot nevēlas aiz sevis atstāt neko. Visu, kas viņam bija, viņš vēlējās veltīt Kunga darbam. Tā es viņu atceros. Un vēletos, lai tā cilvēki atceras mani.