Tas, ko saredzam, nosaka to, ko mēs darām. Tāpat redzētais diktē arī to, kā jūtamies. Kopš gada sākuma esam dzīvojuši nepieredzētos, ekstrēmas turbulences apstākļos. Ja esat pieredzējuši lielas fiziskās, ekonomiskās vai politiskās problēmas, visticamāk, ka kļuvāt nobažījies, nomākts, kontrolējošs un iespējams, meklējāt veidus, kā mazināt sāpes.

  

Pēc neskaitāmām ziņām, kas būtībā uzstāj, ka "Debesis krīt! Debesis krīt!", mēs sākam domāt, varbūt viņiem ir taisnība. Bombardēti ar nomācošām un ļaunu likteni vēstošām ziņām, mēs pasauli sākam redzēt pilnu ar sarežģītām un neatrisinātām problēmām - un arī uz savām dzīvēm sākam raudzīties ļoti līdzīgi. Drūmuma un likteņa vēstījumiem, mēs sākam redzēt sarežģītu, neatrisināmu problēmu pasauli - un sākam redzēt savu dzīvi gandrīz tādā pašā veidā.

Lai nu kā, tā nav vienīgā opcija. Ir arī iespēja redzēt pasauli un mūsu dzīves kopumā, uzticoties un nelokāmā ticībā. Kā 2.vēstulē Korintiešiem 5:7 tiekam pamācīti: "Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā." Rezultātā, ja ticam un uzticamies, ka Dievs, mūsu debesu Tēvs ir suverēns, pilnībā kontrolējošs un ar perfektu plānu - pat tad, kad šķiet visapkārt ir pilnīgs haoss - mēs šā brīža izaicinājumus uztversim pilnīgi savādāk. Mēs tos varam saskatīt kā iespējas, maskētas iespējas augt ticībā un dalīties Viņa mīlestībā, cerībā, mierā un resursos ar citiem.

Bet šis laiks bijis pilns ar sāpēm, stresu un satraukumu un dažiem no mums, patiesiem zaudējumiem. Kā gan mēs, saredzot šo tumsu un izmisumu, kas šķiet nomāc apkārtni, varam palīdzēt? Varam - jo tāpat, kā es un daudzi citi, esam atklājuši, sāpes ir lielisks skolotājs - iespējams, vislabākais, kādu varam dabūt savas dzīves laikā.

 

Patiesība ir tā, ka cilvēki ir tendēti nemainīties kamēr nav būtisku sāpju. Kamēr netiek piespiesti iziet ārpus zināmā un komfortablā. Kad tas notiek, viņi spiesti, tēlaini runājot, atzīt, ka derējuši uz nepareizo zirgu. Vienreiz to sapratuši, viņi kļūst atvērti pārmaiņām.

Kurš no jūsu paziņām ir šā brīža notikumu stresa pārņemts, kurš ļāvies iekrist panikas un histērijas slazdos? Iespējams, ka tas apraksta jūs, ja viss, ko spējat saskatīt, ir neatrisināmas problēmas. Ja tas ir tā, tad jums jāmaina virziens, kurā lūkojaties: "... mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs" (2.Korintiešiem 4:18).

Un, ja jūs esat sasniedzis spēju palūkoties pāri problēmām un fokusēties uz Dieva apsolījumiem, tad šis ir īstais laiks, lai dalītos tajos ar citiem. Lūkojieties pēc iespējām uzdot jautājumus un attīstīt ciešākas attiecības ar citiem - draugiem, kolēģiem, pat ar savu bosu - jo tik daudzi cilvēki ir baiļu pārņemti. Bez ticības viņi nespēj sākt redzēt, kā no grūtībām var izaugt labais.

Atcerieties: Dievs neiznieko sāpes. Un ar tiem apstākļiem, kādi mums ir bijuši, mums ir unikālas iespējas pastāstīt citiem, kā šīs patiesības izmainījušas mūsu dzīvi. Ir Dieva daļa - ienest gaismu tumsā. Un mums ir savējā - būt Viņa pārstāvjiem, Viņa vēstniekiem, komunicējot mūžības vēsti. Mēs nevaram paveikt to, kas jādara Dievam. Un Kungs nedarīs mūsējo.

 

Pievienot komentāru