“Grāmatas ir mūsu pašu atspulgi, jo tās ir saistītas ar mūsu izvēli, gaumi, estētiskajām vērtībām, emocionālo un prāta inteliģenci, tāpēc vienā un tajā pašā tekstā mēs katrs varam atrast un uztaustīt atšķirīgas sev būtiskas un iedvesmojošas domas.” (I.Skrastiņa)

 

Vairāk vai mazāk, bet grāmatas lasa gandrīz visi. Un katram būtu savs stāsts par to, - cik daudz, ko tieši un kāpēc lasa, un noteikti visi stāsti būtu interesanti. Bet šoreiz šis būs Ivetas Skrastiņas stāsts. Varbūt tāpēc, ka viņu pazīstu jau vismaz pusi savas dzīves, varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu apbrīnojusi viņas aizrautīgo prieku par katru jaunatklājumu grāmatu pasaulē, izcilu spēju izjust grāmatas dvēseli un jūsmot par valodas niansēm ar patiesu bērna prieku.

 

Iveta ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kas studējusi Klasisko filoloģiju (latīņu, sengrieķu valodas), bijusi jaungrieķu valodas pasniedzēja Latvijas Universitātē, iztulkojusi divas grāmatas no jaungrieķu valodas; būdama diplomāte, vairākus gadus pavadījusi Grieķijā, strādājusi arī Grieķijas vēstniecībā Rīgā, šobrīd strādā Ārlietu ministrijā, ir četru dēlu mamma, līdz ar to viņas ikdiena ir visai dinamiska un piepildīta, tāpēc vēl jo vairāk viņa novērtē katru iespēju būt mājās, ietīties pledā un vienkārši palasīt kādu grāmatu.  

Grāmatas ir mans iedvesmas avots un atbalsts manām domām, un tā brīža sajūtām, jā, tāda kā domāšanas telpa varbūt. Iespēja kaut vai uz desmit minūtēm savtīgi iegrimt sinekūrā (bezrūpībā). 

 

Tās ir atbildes uz kādiem maniem meklējumiem pēc citām pieredzēm un viedokļiem, saslēgšanās ar tiem. Tās vienlaikus ir zināšanu avots, varbūt savā ziņā arī mierinājums vai iedrošinājums, vai kavēšanās atmiņās, un ne mazāk svarīgi - māksliniecisks baudījums, tajā skaitā arī noformējuma ziņā, - ko pačamdīt, pašķirstīt un apjūsmot, un sajust. Rokās. Visapkārt. 

 

Tās ir arī kā tāds apliecinājums, ka var arī tā! Un apliecinājums arī tam, - ka var. Saproti? Tādā ziņā, ka cilvēki, lūk, raksta grāmatas! Tas ir neizsakāmi liels brīnums patiesībā! 

 

Varbūt arī nemaz nevajag dzīvot meža būdiņā, baltā istabiņā ar rakstāmmašīnu starp aprakstīta papīra ķīpām un zīmuļiem, un saburzītiem papīra kamoliem, un obligāti izspūrušiem matiem (mati noteikti cieš rakstīšanas procesā… (smejas) Es domāju, lai rakstītu… Mēs patiesībā ikviens laikam varētu raksīt. Cita lieta, vai mēs uzdrīkstamies. Un arvien vairāk saprotu - tomēr svarīgi, vai mēs nonākam arī tādos kā pareizajos cilvēkos, kas pamanīs, izcels, atbalstīs, iedrošinās, paslavēs, uzrakstīs labu recenziju galu galā. 

 

Bet lasīt grāmatas, tas ir kā prieka pelde vai, piemēram, svaiga gaisa saelpošanās, tajā skaitā saplūšana arī ar pasaules elpu. 

 

Neskaitot bērnu zīmējumus un darbiņus, un varbūt arī, piemēram, ar roku rakstītās pastkartes, grāmatas  laikam ir vērtīgākais, kas man ir no mantām. 

 

Tā ir arī no otras puses mūžam lielākā daļa no kastēm pārvākšanās vai aizceļošanas gadījumā , kā saka - omnia mea mēcum portō (visu, kas mans, ņemu sev līdzi), tomēr tās ar visiem saviem pasvītrojumiem un vērtīgajām atmiņām, kas katrai nāk līdzi, ir īsti dārgumi. 

 

Kā tur bija, ko Cicerons savās vēstulēs teica par dārzu un bibliotēku, - ja cilvēkam ir šīs divas lietas, tad dzīvē patiešām vairs nekā netrūkst. Man tās būtu, protams, tikai nākamās lietas aiz ģimenes, bet, jā, tiešām mihi nihil dēerit (nekas netrūkst), ja runājam par to vidi, kurā dzīvoju un ap sevi veidoju. Šajā ziņā, mani divi plaukti ir izauguši līdz sapņu bibliotēkai un, jā, mums tagad ir arī dārzs! Bet tas atkal būtu atsevišķs stāsts.  

 

Maniem vecākiem bija mājās diezgan daudz grāmatu. Varbūt arī ne tik daudz. Jo kas gan ir daudz, kas ir maz? Aizkrautas visas malas un pilna sekcija nebija. Tētim bija tehniskā literatūra un viņa visādas mācību klades plašu skapītī. Rasēšana tur bija. Ļoti spilgti atceros noveļu izlasi zilos auduma vākos ar sarkaniem burtiem "Bez saules", visa bēdīgā kolekcija "Dullo dauku" ieskaitot, kas mums bija no tēta bērnības un ir arvien mīļa. 

 

Mamma bija abonējusi daudz interesantu žurnālu, piemēram, "Apkārt pasaulei". Atceros arī visādus pasaku kalendārus ar krāsainām bildēm. Viena no pirmajām grāmatu sērijām, ko biju izlasījusi pilnīgi visu, arī tās, kas mums nebija pieejamas mājās, bija "Brīnumzeme - pasaules tautu pasakas" un tad bija brīdis, kad grāmatnīcā izpirku pilnīgi visus "Fantomasus", plānas, krāsainas grāmatiņas, bet tas bija vēlāk. 

 

Pati pirmā grāmata, no kuras iemācījos lasīt un kas man joprojām ir, un ko palasu priekšā jau saviem bērniem, bija manas māsas "Nākam ciemos", to biju maza būdama, saķēpājusi ar pildspalvu. Mums tā  bija noklīdusi. Pieaugot dabūju pat veselus divus tās eksemplārus. Vienu atdāvināju māsai, vienu paturēju. Vienu no tiem izglābu no makalutūrā nodotu grāmatu kaudzes, jo zaļais vāciņš ar ezīti, protams, izstaroja īpašu sentimentu. Otru sameklēju i-bookā. 

 

Ir, protams, dažādi. Dažas grāmatas tiek uzdāvinātas, - tātad atnāk pašas. Dažas ir tikušas mērķtiecīgi meklētas, īpaši tas bija studiju laikos, kad meklēju, piemēram, vārdnīcas vai retākus dzejas izdevumus tajā skaitā antikvariātos vai lietoto grāmatu portālā, un arī bija izdevies nopirkt ārzemēs, visvairāk Atēnās, kad studiju laikā man bija stipendija, un tātad ne tikai reāla iespēja tikt pie plašākā piedāvājuma, bet arī finansiālas iespējas. 

 

Joprojām saku paldies Latvijas Universitātei, profesorei Ilzei Rūmniecei un Kostas un Elenes Uranu fondam Grieķijā, kā arī latviešu meitenēm Grieķijā Lindai Eidusei un Ievai Priedītei, kas teju jau pirms 20 gadiem atbalstīja, lai šis posms manā dzīvē - mācības Atēnās varētu notikt. 

 

Atceros, ka studiju laikā pēc dažām grāmatām  bibliotēkā bija jāstāv rindā. Ārzemju literatūras kursā mums bija vesels saraksts lasāmo darbu. Un,  piemēram, pēc "Tristana un Izoldes" vai Bodlēra dzejas vienlaikus bija aizskrējuši visi studenti gan uz LU bibliotēku, gan uz LNB,  tāpēc portālā ibook tās pēc tam vēlāk iegādājos un uzdāvināju LU  bibliotēkai ar ierakstu, ka tās dāvinājuši toreiz vēl tikko piedzimušie dēli.  

 

Tagad šādi meklējumi ir samazinājušies. Zaļā gaisma atkal tādam pie manis atnākšanas ceļam. Vienu brīdi papildinājumi plauktiem bija vispār apstājušies, jo grāmatas vienkārši ir ļoti dārgas. Un laiki, kad kabatasnauda tika krāta un veltīta grāmatām, ir noslēgušies, jo tagad vairs neesmu viena. Tagad drīzāk sapērku, kad vien iespējams, foršas grāmatas bērniem un iegādājos kaut ko sev pa retam, impulsīvi. Visdrīzāk tās noteikti būs dzejas vai atdzejas grāmatas un vislabāk - abi kopā! 

 

Absolūti dievinu izdevumus ar paralēltekstiem. Dažas grāmatas esmu ļoti gribējusi, jo esmu izlasījusi kādu labu recenziju vai dzirdējusi kādas atsauksmes intervijās, radio raidījumos vai tās vienkārši izlasījusi un ieteikusi mana māsa.  Dažas ir "must have" kategorijā, ja kaut kas iznācis klasiskās filoloģijas lauciņā, piemēram,  vai kā citādi ir neizbēgami uzrunājušas, ka vajag. 

 

Dažas ir tikušas paķertas pa ceļam, izvēloties un pērkot pavisam ko citu, bet  ir piesaistījušas, piemēram, ar kādu nejauši uzšķirtu skaistu citātu, kas man ir iepaticies, vai gluži vienkārši tajā brīdī ir bijusi laba cena par labu mantu.  

 

Mans pēdējais impulsīvais pirkums bija divu šo kritēriju dēļ  - tikai par vienu eiro! Un ar kolosālāko nosaukumu "Es zvēru pie kraukļiem" ar vāku tik pat melnu kā autora uzvārds (Ogriņš) (viennozīmīgi saistās ar sengrieķu mitoloģiju un oriģināltekstiem).  

 

Skaistā vizuālā noformējuma, kvalitatīvā papīra un ilustrāciju dēļ, vēl neiepazīstot saturu, mani, piemēram, paķēra Toma Treiberga "Bezdibenis" (ilustrācijā noplēšamā kalendāra lapiņa ar ierakstu "Es biju priecīgs") vai Krišjāņa Zeļģa "Pieaugušie" ar tādas pašas noskaņas bērnudārznieku bildi uz vāka, kāda ir man pašai albumā. Un arī Vigula "Blusu cirks", piemēram, tikai noformējuma dēļ ar bibliotēkas kartīti iekšējā stūrītī  - nu ir jāpērk! 

 

Mēs ar māsu bērnībā spēlējām bilbliotēku, - viņa man izsniedza grāmatas no mūsu mājas grāmatplaukta un atzīmēja lasītāja kartītē. 

 

Bibliotēka kā īpaša vieta ir bijusi diezgan nozīmīga manā dzīvē, īpaši studiju laikā, kad daudzas stundas tur pavadījām. Mani iedvesmoja rakstīt referātus bibliotēkas telpās. Tieši vides, smaržas, noskaņas un klusuma dēļ, protams, arī pieejamo tekstu dēļ.  Daudz ko biju sakrājusi mājās, lai būtu pieejams, paņemams rokās ik vienā brīdī. Bet seno tekstu un zinātniskās literatūras, pētījumu man pašai, protams, nebija. 

 

Grāmatas ir mūsu pašu atspulgi, jo tās ir saistītas ar mūsu izvēli, gaumi, estētiskajām vērtībām, emocionālo un prāta inteliģenci, tāpēc vienā un tajā pašā tekstā mēs katrs varam atrast un uztaustīt atšķirīgas sev būtiskās un iedvesmojošas domas. 

 

Tā sajūta ir unikāla, - kopābūt,  būt uz viena viļņa! un atkal no jauna priecāties, ka kāds domā tieši tāpat, pat līdz tādiem it kā nenozīmīgiem ikdienas sīkumiem kā, piemēram, rūpes un "ieķēries dilles gabaliņš zobos" (kā tas bija Daces Vīgantes grāmatā "Bumbulītis") un vēl vairāk - ir uzrakstījis par to!  Un viss, - tā viena teikuma un saslēgšanās dēļ bija vērts nopirkt to grāmatu!  Un visbiežāk uzrunājošais, tātad vērtīgais, ir vairāk nekā viens teikums. 

 

Pēdējā laikā īsti negribu savos plauktos neko lieku. Negribu detektīvromānus ar asisns pilītēm, piemēram, kas citiem, savukārt, patīk un vilina. Tad lai tie tiek citiem! Mērķtiecīgi dodu prom, lai kādam citam sagādā prieku, bet nepaturu pie sevis vairs neko tādu, kas vairs nešķiet aktuāls vai ko tādu, ko nepārcilāšu vai ar ko nesaistās kādas īpašas atmiņas. 

 

Droši vien tādas universālas atbildes, kas ir laba, pieczvaigznīšu literatūra nemaz nav. Protams, ir klasika. Ir, tā teikt, zīmola autori, bet arvien un visu laiku ir tādi, ko aizvien atklāt. Un tas ir pats aizraujošākais. Tad ir arī, protams, profesionālā literatūra, sekoju līdzi jaunākajiem izdevumiem arī vēsturē un diplomātijā.  

 

No tulkotās literatūras, ir skaidrs, ka, piemēram, Silvija Brice ir augstākās kvalitātes rādītājs, un vispār mums ir tik daudzi brīnišķīgi tulkotāji!  Līdz ar to ik reiz ir unikāli atradumi. Atklājumi. Visbiežāk pat it kā nejauši.  Un vēl, man noteikti tāda kā mēraukla ir arī mana māsa, ja viņa saka, ka - laba, tev jāizlasa - tad šaubu nav. Tieši viņa man ir atklājusi visādus brīnumus, ko es pati nebūtu atradusi. 

 

Man ļoti patika Salmans Rušdi, pēdējā laikā gan neesmu pārlasījusi viņa darbus. Mans jaunatklājums bija Kristofs Onodibio, izlasīju visas trīs viņa grāmatas, kas tulkotas latviešu valodā no franču. Man ļoti patīk somu dzejniece Heli Lāksonena un brīnišķīgie Guntara Godiņa atdzejojumi,  Marija Dzeisla man patīk, tikko iegādājos jaunāko dzeju latgaliski. Protams,  Ojārs Vācietis man ir ļoti mīļš un tuvs. Nupat ar māsām bijām uz lieliski lielisko “Suni ārā nedzenamo nakti”, uz tikšanos ar līdz asarām kolosālo Andri Keišu Ojārā Vācietī.

 

Neaprakstāmi, protams, ir Homēra vai, piemēram, Aristofana oriģinālteksti. Ja mēs tulkojumā pārskrienam vienaldzīgi kādām lapām, vārsmām pāri, tad pašiem buroties un meklējot precīzākos vārdus, tekstam ir pavisam cita garša. Bet es nepieturos tikai pie sev mīļajiem un zināmajiem, es visu laiku turpinu mācīties, atklāt un pilnveidoties.

 

Ir skaidrs, ka lasot, mēs bagātinām savas zināšanas, iztēli, protams, arī valodu. Es atpūšos grāmatās. Tā ir pārcelšanās citā pasaulē. Tas ir arī izcils veids, kā pavadīt laiku ar bērniem, balsīs skaļi lasīt priekšā grāmatu, klausīties, kā viņi paši izdomā tekstu tikai redzot ilustrācijas vien. Lasot es arī līdzpriecājos par autora panākumiem un kaut kur klusībā domāju par tiekšanos uz savu grāmatu.

 

Laikam tomēr man būtu grūti nosaukt tādu vienu vienīgo. Visdrīzāk būtu jānosauc tādu kā top 10, kurā būtu pēdējā laika atradumi. Ir, protams, grāmatas, pie kurām mēs atgriežamies vēl un vēl, bet, jā, man laikam nav tādas nr.1, ja nu vienīgi, tā būtu Bībele kā grāmatu grāmata, un tad nāk visas pārējās.  

 

Ir grāmatas, kas ļoti spilgti iesēdušās atmiņā arī pēc gadiem, tādas ir, piemēram, Salmana Rušdi "Maura pēdējā nopūta" vai  Džona Faulza "Burvis". Arnolda Apses "Klosterkalns". Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata", Laimas Kotas "Cilvēks ar zilo putnu" vai Noras Ikstenas "Mātes piens". Valda Rūmnieka "Kuršu vikingi" (man ir arī autogrāfs, paldies!) un, jā, arī visas "Grega dienasgrāmatas" pēc kārtas, kas tik ļoti sasaucas ar notiekošo mūsu pašu ģimenē! Absolūtais atradums pēdējā braucienā uz Briseli ir "Senās Grieķijas dzeja" ar paralēltekstiem sengrieķu, jaungrieķu un angļu valodā. Atkal aktualizējās sapnis par tādu latviešu valodā!

 

Es domāju, ka elektroniskās grāmatas ir liela ērtība, sevišķi ceļojot. Tas nenoliedzami ir progress un kolosāls izgudrojums. Neviļus man prātā nāk intervija ar Vairu Vīķi Freibergu, kurā viņa stāsta, ka līdz ar elektroniskajām grāmatām un kindle lasāmrīku savā ziņā piepildās viņas bērnības sapnis par burvju nūjiņu un grāmatu, kas uz burvju mājienu, pie katras atvēršanas būtu cita. 

 

Tomēr es šādi grāmatas nelasu un neesmu nevienu tādu iegādājusies. Man ir gan daži diski -  audiogrāmatas. Var klausīties lielisko audillo.lv. Bet tas laikam ir cits stāsts. Radio un vakara pasaciņas. Vai radioteātri, piemēram, bet atgriežoties pie grāmatām, man svarīga ir taktilā sajūta - grāmata kā taustāms priekšmets, tajā skaitā mākslas priekšmets. Svarīga ir ne tikai pati lasīšana kā process, bet arī papīra smarža un skatīšanās uz grāmatu muguriņām plauktos. Man svarīgi ir būt starp grāmatām, ka grāmatas ir tiešām klātesošas. 

 

Jā, man ir bijusi tā lielā, lielā tiešām laime, - paldies Tamārai Lisekai un Zvaigznei ABC -, tulkot divas grāmatas no jaungrieķu valodas. Tās ir Andreja Staika "Kulinārās kaislības”, kas iznāca, šķiet, 2007.gadā un Lenas Divani rozā "Septiņas dzīves un viena liela mīlestība", kuru joprojām varbūt vēl kaut kur aizķērušos var atrast grāmatnīcās.  

 

Tas, protams, nav nekas daudz un it nekas, lai es varētu sevi pieskaitīt tiešām tulkotājiem ar lielo burtu, bet uz tā fona, cik maz mums vispār ir kas tulkots no modernās grieķu valodas, tad tas varbūt arī nav nemaz tiks mazs veikums un ieguldījums. 

 

Kādā intervijā Zane Dauziņa, kurai nesen iznāca burvīgā “Dienasgrāmata", un tā izdota jau vairākos metienos, jo momentā tika izķerta, saka, ka līdz ar grāmatas iznākšanu viņa, pasarg Dies’, neesot rakstniece. Tāpat man liekas, ka līdz ar divām tulkotām grāmatām es vēl neesmu tulkotāja. Lai gan, no otras puses, nav jau arī tādas konkrētas formulas, ar kuras grāmatas tulkošanu tu kļūsti par tulkotāju. 

 

Vai dzejnieks ir tikai tas, kuram noteikti ir iznākusi vismaz viena grāmata? Varbūt tāds tomēr skaitās arī tas, kas paklusām pats raksta un neuzdrīkstas paradīt savu rakstīto pat saviem tuvākajiem vai skolotājiem. 

 

Katrā gadījumā man tulkošana ir kā  brīnums, tas ir ļoti īpaši, un tas ir kaut kas tāds, ko darot katra šūna ir ļoti saspringta darbā, bet vienlaikus plīst no laimes un gandarījuma. Process tiešām nav viegls, tie ir sviedri un asinis, un tulkojumā līdzaizplūst vienā asinsritē ar oriģinālu daļa no tevis paša. Tā ir nemitīga nemierā būšana un tiekšanās uz paša labākā ceļa atrašanu, lai saglabātu precīzu oriģinālvalodu, tās stilu, toni un plūdumu. 

 

Kā izšūšana ar neredzamu diegu. Tā ir diezgan smaga līdzradīšana, bet tā reizē ir kā tāda atpestīšana un svētlaime, jo tulkojot tiek atrisināti milzīgi valodas kalambūri, vārdiem tiek piemeklēti attiecīgie krāsu toņi, ja tā varētu teikt, lai izveidotos tā perfektā glezna. Tas ir teksts un konteksts, un zemteksts, un rakšanās valodas dziļākajos slāņos. Tas paredz darbu ar vēstures avotu pētīšanu vai, piemēram, citu autora darbu izzināšanu, lai pārzinātu un sajustu izteiksmes veidu un pat humora izjūtu vai ironiju. Tas ir pat līdz galam neizskaidrojami, bet tas ir skaidrs, ka absolūtā izkušana tekstā un rezultāta taustāmība rada milzu gandarījumu. Ja tā sakristu zvaigznes, es gribētu par šo uzrakstīt kādu zinātnisko rakstu. 

 

Man ir kladu klades jau no studiju laikiem un entās aprakstītās blociņu malas un lapiņas, uz kurām pierakstu to, kas iepaticies kaut ko lasot. Es mēdzu pasvītrot arī grāmatās! Te man prātā nāk Ievas Rupenheites dzejoļu krājuma nosaukums "Vajadzīgo pasvītrot” (smejas). Es pat sapņoju, ka varētu šos savus krājumus kādreiz parevidēt, paklīdušo atrast, sakārtot. Kaut kas noteikti neliksies vairs šobrīd aktuāls vai varbūt tieši otrādi - atkal būs! Varētu pat veidot atsevišķu skaistu, iedvesmojošu krājumiņu. Ar bērnu zīmējumiem, piemēram. Vai nebūtu superīgi? Es par to domāju. Bet, ja nu jāpadalās tikai ar dažiem, tad lai tie būtu, piemēram, šie:

 

“Ja būtība izprasta, vārdi atnāk paši”. (Horācijs)

"Lai ripo tālāk tas štruntīgais rats - gads būs tāds, kāds esi tu pats". (Ojārs Vācietis) Vai nav izcils?!

"Tu tikai dziedi.

Vairāk it neko.

Jo dziesma pati visu, visu zina.

Tik dziedi, uzticies, tik ļauj,

Lai dziesma tevi vēlreiz izdziedina" (Māra Zālīte)

“Sirds ir cilvēka centrs, kurā saprāts, griba un jutīgums saplūst kopā.” Šo es laikam no katoļu vēstneša paņēmu. 

 

Es rakstītu dzeju. 

 

Novēlu ikvienam izturību un daudz spēka gan fiziski, gan gara spēku nesalūzt. Ticību. Arī iecietību, pacietību, dzīvesprieku un spēju priecāties par vismazākajām lietām. Dalīties labajā un skaistajā! Lai ir laiks atpūtas brīdim, lai izdodas atrast vislabākās grāmatas un tajās apslēptās pērles. Lai ir iedvesma radīt un smaida dvēsele! 

 

 

 

S.B.Rītiņa, Nepaliec Viens

 Bilde ©