No rīta Beatrise vairs nespēja domāt par naktī iesākto konkursa darbu. Uzmetusi nevērīgu skatu uz grīdas krustu šķērsu sakritušajām apdrukātajām papīra loksnēm, viņa piecēlās no dīvāna, kurā tā arī bija aizmigusi ar visām drēbēm, un, īsti nesaprazdama, ko iesākt, devās virtuves virzienā, lai uzvārītu sev kafiju, kad pie durvīm pēkšņi atskanēja trīs īsi uzstājīgi klauvējieni.
Beatrise sastinga. Kurš gan tik agri varēja nākt? Viņa nevienu negaidīja. Uz pirkstu galiem piezagusies pie durvīm, viņa ielūkojās actiņā. Tur stāvēja kāds neliela auguma, druknas miesas būves vīrietis, apaļu seju, īsi nocirptiem iesirmiem matiem.
“Policija! Lūdzu, atveriet durvis!” Otrpus durvīm atskanēja skarbs baritons.
Manāmi apjukusi, Beatrise tūlīt pat atdarīja durvis.
“Atvainojos par traucējumu tik agrā rīta stundā, bet blakus dzīvoklī šonakt notikusi slepkavība.” Policists sacīja. „Detektīvs Lipnickis”. Acu priekšā Beatrisei nozibinājis apliecību, viņš formāli nobēra un, negaidot uzaicinājumu, ienāca dzīvoklī un vērīgi aplūkoja telpu.
“Māksliniece?” Detektīvs smīnēdams uzlūkoja Beatrisi. Acīmredzot nekārtība un priekšmetu juceklis, kas nebija radies vienas dienas laikā, viņas viesistabā radīja iespaidu par bohēmisku dzīves veidu piekopjošu personu, kāda Beatrise patiesībā nemaz nebija! Tikai enerģijas un laika trūkuma dēļ nebija spējusi izpucēt savu mitekli pienācīgā spožumā!
“Rakstniece, detektīv!” Viņa atteica.
“Rakstniece, māksliniece, tā pati pustrakā tauta vien ir!” Viņš norūca. „Labāk sakiet, kur jūs bijāt pagājušajā naktī?”
“Mājās. Rakstīju. Visu nakti.” Beatrise strupi paskaidroja.
„Vai kaimiņu dzīvoklī nemanījāt notiekam kaut ko dīvainu? Varbūt dzirdējāt kliedzienus? Aizdomīgus trokšņus?”
“Nē, kungs, nemanīju.”
„Vai vārds Roberto Cardini jums kaut ko izsaka?”
„Nē..” Beatrise domīgi noteica. „Un kas viņš būtu?”
„Līķis, kuru jūsu kaimiņienes, Karlas Sondores, dzīvoklī šorīt nodurtu ar virtuves nazi atradusi viņas mājkalpotāja.”
“Un mana kaimiņiene, Karla?”
“Pazudusi bez vēsts!”
“Tātad jūs domājat, ka viņa ir...?” Beatrise grasījās teikt slepkava, taču detektīvs viņu pārtrauca.
“Iespējams. Pagaidām nekādu konkrētu versiju mums nav un nebūs, kamēr neatradīsim jūsu kaimiņieni! Cik labi jūs pazīstat Karlu Sondori?”
“Gandrīz nemaz. Zinu tikai tik daudz, ka pirms diviem gadiem viņa šeit ieradās no Itālijas.”
„Vai pie viņas mēdza nākt kādi vīrieši?”
„Nekad neesmu redzējusi!”
„Vai zināt, ar ko viņa nodarbojās?”
„Nē.. Diemžēl nevaru jums neko daudz palīdzēt.” Beatrise nopūtās.
Acīmredzot sapratis, ka turpmākai Beatrises nopratināšanai patiešām nebūs nekādas jēgas, detektīvs Lipnickis atvadījās un, katram gadījumam atstājis savu vizītkarti, devās prom.
Palikusi viena, Beatrise atkrita dīvānā un mirkli jutās kā paralizēta. Viņa sev ieknieba, lai saprastu, ka nesapņo.
Zvanīja telefons.
„Beatrise klausās... lūdzu?” Gandrīz nedzīvā balsī meitene atbildēja, nezinot, kādus pārsteigumus šis zvans varētu nest.
Neviens nerunāja.
„Halo, runājiet!” Beatrise jau skaļāk sacīja.
Klusums.
Pēc brīža atskanēja pārtraukts signāls.
“Policija! Lūdzu, atveriet durvis!” Otrpus durvīm atskanēja skarbs baritons.
Manāmi apjukusi, Beatrise tūlīt pat atdarīja durvis.
“Atvainojos par traucējumu tik agrā rīta stundā, bet blakus dzīvoklī šonakt notikusi slepkavība.” Policists sacīja. „Detektīvs Lipnickis”. Acu priekšā Beatrisei nozibinājis apliecību, viņš formāli nobēra un, negaidot uzaicinājumu, ienāca dzīvoklī un vērīgi aplūkoja telpu.
“Māksliniece?” Detektīvs smīnēdams uzlūkoja Beatrisi. Acīmredzot nekārtība un priekšmetu juceklis, kas nebija radies vienas dienas laikā, viņas viesistabā radīja iespaidu par bohēmisku dzīves veidu piekopjošu personu, kāda Beatrise patiesībā nemaz nebija! Tikai enerģijas un laika trūkuma dēļ nebija spējusi izpucēt savu mitekli pienācīgā spožumā!
“Rakstniece, detektīv!” Viņa atteica.
“Rakstniece, māksliniece, tā pati pustrakā tauta vien ir!” Viņš norūca. „Labāk sakiet, kur jūs bijāt pagājušajā naktī?”
“Mājās. Rakstīju. Visu nakti.” Beatrise strupi paskaidroja.
„Vai kaimiņu dzīvoklī nemanījāt notiekam kaut ko dīvainu? Varbūt dzirdējāt kliedzienus? Aizdomīgus trokšņus?”
“Nē, kungs, nemanīju.”
„Vai vārds Roberto Cardini jums kaut ko izsaka?”
„Nē..” Beatrise domīgi noteica. „Un kas viņš būtu?”
„Līķis, kuru jūsu kaimiņienes, Karlas Sondores, dzīvoklī šorīt nodurtu ar virtuves nazi atradusi viņas mājkalpotāja.”
“Un mana kaimiņiene, Karla?”
“Pazudusi bez vēsts!”
“Tātad jūs domājat, ka viņa ir...?” Beatrise grasījās teikt slepkava, taču detektīvs viņu pārtrauca.
“Iespējams. Pagaidām nekādu konkrētu versiju mums nav un nebūs, kamēr neatradīsim jūsu kaimiņieni! Cik labi jūs pazīstat Karlu Sondori?”
“Gandrīz nemaz. Zinu tikai tik daudz, ka pirms diviem gadiem viņa šeit ieradās no Itālijas.”
„Vai pie viņas mēdza nākt kādi vīrieši?”
„Nekad neesmu redzējusi!”
„Vai zināt, ar ko viņa nodarbojās?”
„Nē.. Diemžēl nevaru jums neko daudz palīdzēt.” Beatrise nopūtās.
Acīmredzot sapratis, ka turpmākai Beatrises nopratināšanai patiešām nebūs nekādas jēgas, detektīvs Lipnickis atvadījās un, katram gadījumam atstājis savu vizītkarti, devās prom.
Palikusi viena, Beatrise atkrita dīvānā un mirkli jutās kā paralizēta. Viņa sev ieknieba, lai saprastu, ka nesapņo.
Zvanīja telefons.
„Beatrise klausās... lūdzu?” Gandrīz nedzīvā balsī meitene atbildēja, nezinot, kādus pārsteigumus šis zvans varētu nest.
Neviens nerunāja.
„Halo, runājiet!” Beatrise jau skaļāk sacīja.
Klusums.
Pēc brīža atskanēja pārtraukts signāls.
esmeralda@lachi.id.lv
Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Bilde @Lachi
