Cilvēkiem patīk dzirdēt labas ziņas. Tas ir normāli. Labas ziņas iepriecina, paceļ un uzmundrina. “Tu šodien labi izskaties!”, “Tev sanāksmē bija laba prezentācija!” vai “To gan tu labi izdarīji!” ir vārdi, ko katrs no mums vēlas dzirdēt. Bet pastāv arī citi vārdi, ko mums, iespējams, ir nepatīkami dzirdēt, bet tie ir nepieciešami, ja vēlamies kļūt labāki, vēlamies augt. Tie ir kritikas vārdi, labošanas vārdi, brīdinājumu vārdi.
Laicīgajiem runātājiem ir vesels žanrs, kas saucas “motivējošie runātāji”. Viņi ir ļoti populāri Amerikā un citur pasaulē. Viņi ar uzmundrinošām runām motivē klausītājus, kā mainīt savu dzīvi. Mērķis varbūt ir labs – motivēt cilvēkus mainīt sliktus ieradumus, bet paliek atklāts jautājums, vai, tikai uzsverot pozitīvo, negatīvais pazudīs? Mājsaimniece var uzsvērt, cik tīrs un kārtīgs ir galds istabas vidū, bet vai ir iespējams ignorēt, ka pārējā istaba ir atstāta nekārtībā?
Dažreiz gadās, ka draudzes un sevišķi pasaule vēlas, lai mācītāji kļūst par šādiem motivējošiem runātājiem. Stāstiet to, ko gribam dzirdēt, mācītāj, par to, cik jauks un pūkains ir Dievs, nevis par mūsu grēkiem un to, ka Kristus par tiem ir samaksājis pie krusta. Es pazīstu kādu mācītāju ārzemēs, kurš sludināja, kā Bībele māca, nevis kā pasaule skaidro. Viņš tika atlaists no kalpošanas, jo viņš teica, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti un tikai starp vienu vīrieti un vienu sievieti, nevis kādā citā kombinācijā.
Vecajā derībā ir stāsts par diviem ķēniņiem, Israēla ķēniņu un Jūdejas ķēniņu, kuri vēlējās uzzināt no Tā Kunga, vai kopā iet karā ar kādu valsti, vai nē. Israēla ķēniņš sapulcināja 400 praviešus, lai uzzinātu Dieva prātu. Visi pravieši kā viens teica, ka Tas Kungs būs ar viņiem un lai viņi iet karot; uzvara viņiem ir garantēta. Bet tad Jūdejas ķēniņš prasīja otram, vai gadījumā nav vēl kāds cits pravietis, ar kuru varētu konsultēties. Bija – pravietis Miha. Israēla ķēniņam nepatika Miha un viņš teica “es viņu ienīstu, viņš nekad nepravieto man labu, tik ļaunu vien!” (1Ķēn 22:8). Citiem vārdiem: viņš nesaka to, ko gribu dzirdēt.
Beigās viņi tomēr ataicināja Mihu pravietot, un Miha atklāja ko interesantu. Dievs Miham parādīja, ka tiem pārējiem praviešiem tika sūtīts melu gars – gars, kas tikai stāsta melus, lai tie savukārt stāstītu melus un glaimus ķēniņu ausīs. Miha pravietoja skarbo patiesību, ka karā ies slikti, un tā tas arī notika. Bet ķēniņi izlēma uzklausīt glaimus un melus, nevis patiesību.
Bībele ir Dieva atklātais vārds mums. Tur ir visvisādi vārdi: uzmundrinoši, motivējoši vārdi, kā arī brīdinājuma un pamācības vārdi. Apustulis Pāvils saka: “Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto.” Šajā vienā teikumā ir gan uzmundrinājuma, gan brīdinājuma vārdi, jo Pāvils atklāj Dieva mīlestību pret mums, jo Kristus ir sists krustā mūsu dēļ, bet tajā pašā laikā, ka mēs esam grēcinieki, jo Kristus ir sists krustā mūsu dēļ. Bībele ir kā saņemt labas ziņas kopā ar sliktām. Līdzīgi, ja kāds saka “Ugunsgrēks tavā mājoklī ir nodzēsts!” Tās ir labas ziņas. Ugunsgrēks ir nodzēsts. Bet tas ir slikti, jo tas nozīmē, ka tavā mājā ir bijis ugunsgrēks. Bet kas ir labāk: atzīt, ka mājā ir ugunsgrēks un to nodzēst, vai to ignorēt un ļaut mājai iet bojā uguns liesmās?
Bībele ir pilna pamācībām. Bet dažreiz tās ir grūti uzklausīt. Es atceros no savas dzīves, kad mana pieeja Bībelei un kristīgajai mācībai bija kā cilvēkam pie zviedru galda. Es paņemšu mazliet no tā, mazliet no tā, to es neņemšu un tam es apiešu ar līkumu. Ir cilvēki, kas tā dara. To, kas ir patīkams no Bībeles, viņi ievēro un uzbūvē savu interpretāciju par kristīgo dzīvi kā kāršu namiņu uz smiltīm. Bet tā nevar! Tas pats Dievs, kas sevi atklājis kā mīlestība, ir tas pats Dievs, kurš teica, tev nebūs laulību pārkāpt. Vīrs, kurš ir iemīlējies jaunā sievietē, nevar pamest sievu un bērnus, jo “mīlestība” viņu vada, un Dievs ir mīlestība. Ir jāklausa visai Bībelei, nevis atsevišķiem izrautiem pantiem.
Un tāpēc, kad lasām Bībeli, ja kaut kas “berž”, kaut kas “sāp”, kaut kas liek mums justies neērti – varbūt tas ir Svētais Gars, kas mudina ko mainīt mūsu dzīvē, mūsu domāšanā. Respektīvi, kas mudina uz grēksūdzi un atgriešanos. Es atgriezos ticībā tikai tad, kad pieņēmu Biblisko mācību pilnībā. Ticēt tā, kā ir rakstīts, vai man tas patīk vai nepatīk ir vienīgais veids augt kristīgajā dzīvē.
Ir stāsts par kādu vīrieti, kas apciemoja savu veco mūzikas skolotāju. Ienākot klasē, viņš vaicāja “Kas labs šodien noticis?” Vecais skolotājs klusēja brītiņu, tad piecēlās un paņēma kamertoni. Uzsitot to, viņš teica “Tas ir la. Tas ir la šodien. Tas bija la vakar un pirms 5000 gadiem. Pēc 5000 gadiem tas joprojām būs la. Soprāns augšstāvā dzied šķībi. Tenors pāri koridoram augstās skaņas dzied par zemu. Un klavieres lejas stāvā ir noskaņojušās.” Viņš uzsita kamertoni atkal un teica: “Tas ir la mans draugs, un tās ir labās ziņas šodien.”
Vēl divas svētdienas līdz gavēnim. Vēl ir laiks ieklausīties Svētajā Garā un pieņemt no jauna Dieva Vārda patiesību. Katru dienu mēs esam šīs izvēles priekšā – ieklausīties, ko svētā Trīsvienība saka, vai ieklausīties, ko saka nesvētā Trīsvienība: velns, pasaule un mana miesa.
Kā vecais mūzikas skolotājs priecājās, ka la nemainās, lai Dievs dod, ka mēs arī priecājamies, ka Dieva Vārds nemainās un pieņemam Viņa nemainīgo patiesību visā pilnībā šodien, rīt un vienmēr. Āmen.
Teksti: Jes 58:5–12; 1Kor 2:1–16; Mt 5:13–20
“Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto.” (1Kor 2:2)