4.cēliens

    ,,Puiši, kraujiet viņu iekšā furgonā! Ātrāk, mēs kavējamies!’’ Ignats nervozi mīņājās pie auto. ,,Tev viegli teikt, bet man ir tāda sajūta, ka mēs uz sevis nesam visu Ludzas pilskalnu,’’ sūdzējās kāds no kapračiem.

,,Izbeidz kaukt un sūdzēties! Kas nestrādā vaiga sviedros, tas neēd!’’
,,Uz tevi, ja paskatīties, tad šķiet, ka ēd gan... un kā vēl!’’ klusām zobojās cits.
Kad zārks bija iekrauts mašīnā, Ignats apsēdās pie stūres. Kaprači gribēja sēsties viņam blakus, bet druknais vīrietis viņus apstādināja:
,,Ēē, nē! Nē, nē un nē! Jūs iesiet kājām.’’
,,Tu ņirgājies, vai? Mums taču ir lāpstas un laužņi... Laiks ir tik karsts...’’
,,Tā ir jūsu problēma, es braukšu viens,’’ viņš iedarbināja auto un aizbrauca, bet kaprači kādu laiku vēl palika domīgi stāvam uz noputējušā ceļa.
    Iebraucis Ludzas centrā, Ignats piespieda ciešāk gāzes pedāli grīdā un mašīna spēcīgi nokratījās kādā no dziļajām ielas bedrēm. Tajā mirklī, jau tā spiedienā atradies, atsprāga zārka vāks un ielidoja tieši aizmugurē braucošās mašīnas stiklā, bet mironis piezemējās uz ietves kādas jaunas dāmas apskāvienos. Kauca mašīnas bremzes, druknais vīrietis kā jau allaž lādējās:
,,Resnais neķītreli, vēl pirms miera sadomāji padraiskoties un palēkāt? Lai mani parauj visas pasaules velni, lai man izrauj atlikušos zobus un izrausta ūsas, šodien ir traka diena!’’ Ignats izskrēja no mašīnas, visiem pēc kārtas atvainodamies. Sākumā viņš noņēma zārka vāku no sabojātās mašīnas, vēlāk mēģināja smago, mirušo cilvēka ķermeni, elsdams un stenēdams, pievilkt pie mašīnas. No blakusesošās kafejnīcas un pārtikas veikala izgāja cilvēki, lai paskatītos uz līdz šim vēl nepieredzēto situāciju. Cietusī dāma, bāla un neizpratnē, turpināja sēdēt uz ietves. Drīz vien ieradās policija.
,,Laba diena, Ignat!’’ sasveicinājās viens no vīriem.
,,Laba diena? Laba diena, laba diena... Pfu!’’ Ignats turpināja vilkt smago miroņa ķermeni pie mašīnas. Bija atlikuši tikai pāris metri, bet neviens no klātesošajiem necentās palīdzēt. Cik neatsaucīga ir mūsdienu sabiedrība!
,,Ignat, kur gan tu tagad dodies?’’ otrs policists novērtēja esošo situāciju un pasmaidīja.
,,Bēres man, Jezup, bēres. Steidzos es, tās sākas jau divos, bet es vēl neesmu uz kapiem aizgādājis pašu galveno – ceremonijas, tā teikt, neatņemamu sastāvdaļu .’’
,,Kā dzīve, Ignat? Kā sieva, meita?’’ sarunā atkal iejaucās pirmais tiesību sargs.
,,A ko tur daudz – sievietes! Pfu! Pirmā labi, bet otrā. Tas skuķis jau miera sev nerod. Lai sasper mani jods, lai kāds pārlauž man rokas, bet sirds jūt, ka meitēnam kaut kas ir aiz ādas! Klau, puiškāni, vai varētu mēs visu šito noorganizēt ātrāk?’’
,,Varam jau varam, tūlīt tiksim ar visu galā.’’

    Tajā pašā laikā Jānis kopā ar kapračiem iekrāva zārku ar mirušo mašīnā un kapos viņus jau sagaidīja priesteris ar nelaiķa tuviniekiem.
,,Sveiks, Jāni!’’
,,Laba diena, Jēkab,’’ vīrietis sasveicinājās ar priesteri.
,,Kā sieva, kā dēls?’’
,,Sieva – viss labi, bet puiks... Ak, šis kā vienmēr iegrimis savās domās staigā. Viltīgu skatienu, kluss un noslēpumains. Vējš galvā un viss. Kas gan izaugs no viņa?...’’
,,Nu, nu, būs jau labi. Viņš tev kārtīgs zēns.’’
,,Njā, nav jau lielas vainas...’’
,,Vai! Jāni, kādēļ gan tu taisīji tik lielu zārku?’’ garīdznieks brīnījās, kad paskatījās uz mironi un ,,koka kasti’’.
,,Ja vien tā būtu mana izvēle, Jēkab! Man tādus izmērus atsūtīja morga darbinieki. Šodien no rīta pats vairākas reizes pārbaudīju, jo dīvaini likās. Kādēļ gan viņi gribēja tik lielu zārku?’’
,,Varbūt pirms nāves bija dūšīgs cilvēks, bet pēc visām tām graizīšanām un baudīšanām saruka? Pats jau zini, kā tur notiek.’’
,,Jā, bet viņš taču nevarēja palikt īsāks?... Nezinu, nezinu...’’
Abiem pievienojās mirušā brālēns, kurš bija ieradies uz bērēm no Liepājas.
,,Ak, vai manu dien`, kā Oskariņš izkāmējis! Es viņu vēl pagājšmēnes redzēju – varens vīrs bija, bet tagad... Vai manu dien`, vai manu dien`!’’
    Jānis un priesteris saskatījās un noraustīja plecus.
Bēru ceremonija sākās. Lija lietus. Priekšā gāja vīrietis un svinīgi nesa krustu, augstu aizriezdams galvu. Iespējams, viņš lepojās, ka krusta nešana tika viņam – nelaiķa labākajam draugam. Pēc viņa sekoja kaprači, kuri bez liekas piepūles nesa zārku, bet pēc viņiem steberēja tuklais priesteris, ik pēc mirkļa noslaucīdams ar kabatlakatiņu sviedrus no pieres.
    Atraitne ar meitu, dēlu un māti stāvēja radu un draugu ielenkta visa melnā un appampušām acīm. Izskatījās, ka sieviete ļoti smagi pārdzīvoja vīra bojāeju un nespēja samierināties ar faktu, ka viņa vairs nav. Krusta nesējs lepni soļoja tālāk un neskatījās zem kājām un, jo tuvāk viņš nāca pie sērotājiem, jo lepnāks izskatījās..
,,Eu, tu! Stāvi!’’ kliedza viens no kapračiem, bet bija jau par vēlu. Krusts kopā ar vīrieti pazuda bedrē, kura bija izrakta viņa draugam. Cilvēki satrūkās – citi iespiedzās, citi vaimanāja, bērni smējās. Nolikdami zārku uz zemes, kaprači steidzās palīgā. Vīrietis, noziedies viss mālā un nosarcis kā biete, centās izrāpties.
    Pēc mirkļa, kad visi bija nomierinājušies, zārks tika uzlikts uz dēļiem, priesteris apstājās tā galvgalī un atvēra lūgšanu grāmatu. Kaprači nocēla zārka vāku. Visi cilvēki skaļi nopūtās, bet atraitne ievaimanājās un gandrīz zaudēja samaņu. Vairs neviens nespēja atpazīt to dūšīgo Oskaru, kāds viņš bija dzīves laikā. Priesteris Jēkabs centās labot situāciju:
,,Mani bērni, nepārdzīvojiet tā. Slimība uzveica mūsu dārgā brāļa ķermeni, bet tā nespēja salauzt viņa garu un dvēseli, kas tagad sēž pie Tā Kunga un raugās uz mums ar smaidu un mīlestību.’’
,,Kāda slimība? Viņš taču nokrita un pārlauza kaklu!’’ iesaucās nelaiķa sievasmāte.
Tajā mirklī Jānim iezvanījās telefons.

Linda Marija Kundziša

 

Šeit komentāri ir liegti. Jaunus komentārus pievienot vairs nevar.