Zaļi dzīvot. Zaļi domāt. Zaļam būt. Liekas, pēdējā laikā par to vien raksta un runā visos iespējamos masu saziņas līdzekļos, rāda dokumentālas un mākslas filmas... Dažs šo zaļuma mīlēšanu mēģina pat ietilpināt ciniskajā apzīmējumā moderns.
Un tomēr. Lai kā arī būtu, fakts
ir viens, - mūsu Zeme patiešām cieš. Smagi un grūti. Un tam diemžēl nav nekāda
sakara ar planētas vēlmi pēkšņi iemantot popularitāti cilvēku acīs!
Cilvēks, gadsimtiem ilgi
dzīvodams uz Zemes, ir izdomājis dažādus veidus un līdzekļus, kā labāk un ērtāk
iekārtot savu dzīvi, kā pelnīt naudu. Daži no šiem veidiem dažkārt kaitē viņa
tuvākajiem. Daži – agrāk vai vēlāk – viņam pašam. Bet daži – un tas ir
visskumjākais, - visai cilvēcei, kas šobrīd eksistē un, domājams, kādu laiku
vēl eksistēs uz Zemes.
Globālā sasilšana galu galā skar
mūs visus! Pat, ja it kā vēl neskar katastrofāli, tad noteikti skars! Muļķīgi
laikam būtu joprojām domāt, ka siltumnīcas efekts, ko izraisa CO2, attiecas
tikai uz Ziemeļpolu, baltajiem lāčiem, eskimosiem vai ledājiem Andu kalnos.
Problēma ir pat ļoti nopietna.
Un, ja mēs paši – ikviens no mums – neko nedarīs, neko savā dzīves veidā,
darbībā un domāšanā nemainīs, tad drīz vien savas neapdomības un necieņas pret
Zemi dēļ arī iznīksim. Visi. Bet, ja ne mēs, ja ne tie, kas dzīvojam tagad, tad
mūsu bērni. Bērnu bērni. Un kurš pietiekami saprātīgs cilvēks saviem pēctečiem
novēlētu tādu nākotni?
Kaut arī mēs – šodienas cilvēki
– vairs nevaram pilnībā novērst procesus, kas sākušies vismaz pāris gadsimtu
vēl pirms mūsu ienākšanas šajā pasaulē, mēs tomēr varam kļūt prātīgāki. Varam
mācīties saudzēt un kopt vidi, kurā dzīvojam. Un varam arī saviem bērniem mācīt
dzīvot saskaņā ar dabu, nedarot tai pāri.
Izvēle – būt vai nebūt zaļam – protams,
ir katra paša ziņā.
Tomēr... tik ļoti pietrūkst tās
baltās, salti kodīgās, sniega pilnās ziemas, kāda bija bērnībā!...
S.B.R.
Bilde ©coolermaster
