Viņš ir monsiņjors. Viņš ir apbalvots ar bruņinieka ordeni „Leopolds II" un Triju Zvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi. Viņš ir piedalījies kā mācītājs slavenajā Pasaules izstādē Expo 1958, kas notika Beļģijā. Katoļu priesteris un katoļu garīgās aprūpes ārpus Latvijas direktors. Kapelāns klostera māsām. Bijis latviešu katoļu žurnāla „Gaisma" administrators. Dvēseļu dziedinātājs. Gan tiem, kas paši nāk pie viņa, gan tiem, kuri pie viņa atnāk nevar, tā piemēram, uz veco ļaužu atpūtas māju iet viņš pats.
Un, atsaucoties Beļģijas kardināla lūgumam, nu jau 26 gadu viņš dodas dziedināt dvēseli arī tiem, kas pasauli varbūt redz savādāk nekā mēs, jo viņa pacienti ir psihiatriskās slimnīcas iemītnieki. Kad jautāju, vai nav nekad bijis bail doties uz turieni, Pēteris tikai labsirdīgi atjoko:„ Ne viņi mani ir nosituši, ne es traks palicis!" Viņš ir piedzīvojis arī Brīnumu. Būdams ļoti smagi slims, praktiski uz nāves gultas gulēdams, tapis dziedināts un pilnībā izveseļojies. Ja nu kāda cerība dzīvot esot pastāvējusi, tad nu nekāds darba veicējs viņš vairs nebūtu, nemaz nerunājot par pārvietošanos paša spēkiem. Šis fakts par Pētera Dupata brīnumaino atveseļošanos esot bijis iesniegts Vatikanām, bet Vatikāns it kā to nav atzinis, jo par brīnumu tiekot uzskatīts, ja atveseļošanās notiekot ļoti strauji, bet Pētera gadījumā tas esot bijis pakapeniskāk... Lai arī kā tur būtu, monsiņjors nebēdājas par to: „Es nevienam nesaku , ka es esmu brīnums, Dievs ir brīnums! Un mana dzīvība no dzimšanas līdz šai dienai ir Brīnums. Dievam es esmu vajadzīgs! Latviešiem es esmu vajadzīgs!"
Tāds nu viņš ir - prāvests Pēteris Dupats, kurš šī gada 12. aprīlī nosvinēja ievērojamu jubileju - 55 gadus, kopš uzsāktas priestera gaitas. Sarunājam tikties pie viņa mājās Saint Job katoļu baznīcas priesteriem domātajā mājā Uklē (Uccle). Te monsiņjors dzīvo un kalpo Saint Job katoļu baznīcā kopš 1982. gada. Pie viņa varot aizbraukt ar 92 tramvaju, tā arī daru. Tramvajs pietur pie baznīcas, dzīvojamā māja laikam atrodas pāri ielai, prātoju. Nu ja, te tā ir, jo tur jau viņš, tērpies baltā džemperī, stāv uz lieveņa. Sarokojamies, un tanī brīdī izmisīgi cenšos izsecināt, vai pietiks, ja teikšu : „Labdien!" vai tomēr vajadzētu: „Lai ir slavēts Jēzus Kristus!". Tā arī neatceros, ko es pasaku, jo Pēteris Dupats formalitātēm vērību nepiegriež, šķiet, pat izvairās, jo steidz ātrāk pāriet pie lietas un nemulsināt priekšā stāvošo neprašu. Vienkāršs, smaidošs, sirsnīgām acīm aiz briļļu ietvariem.
Ieejot priekšnamā, redzu, ka valda neliels haoss, nu tāds, kāds tas ir, pārvācoties uz jaunu mājvietu. Šur tur stāv sapakotas mantas... Jā, tā arī esot, jo pēc dažiem mēnešiem jādodas uz jaunu dzīves un darba vietu. Monsiņjoram drīz būs 86 gadi, tāpēc jautāju, vai pārcelšanās pēc 26 šajā mājā pavadītajiem gadiem viņu neuztrauc?
Nē, es neuztraucos, es to jau zināju un esmu sagatavojies. Vēl divi mēneši priekšā. Jaunā vieta būs centrā, netālu no Dienvidu stacijas (Gare du Midi), turpat, kur tagad notiek latviešu katoļu dievkalpojums Svētā Antona (Saint Antoine) baznīcā, rue Artois. Un tagad visiem būs labāk, man nebūs jābrauc tik tālu, jo pie manis uz Ukli jau neviens negribētu braukt, seši kilometri no centra. Būs labi, es tur biju, apskatījos, man ir piešķirtas divas istabas, pietiekami lielas un tur ir arī viena lielā istaba aizmugurē, nu tā kā studentiem Beļģijā. To, kādas istabas ir studentiem Beļģijā, Pēteris Dupats, droši vien atceras arī no saviem studiju laikiem, jo Beļģijā viņš nokļuva studenta vecumā, nedaudz pāri divdesmit.
Tikai ceļš uz studijām svešā zemē bija mulsinoši savādāks nekā tagadējiem studentiem no frontes. Mācoties Kuldīgas ģimnāzijas pēdējā klasē, Latvijā sākās mobilizācija. No Kuldīgas ģimnāzijas viņi bijuši kādi 17 ģimnāzisti. Pēterim bija nepilni divdesmit.
Ar vilcienu Skrunda- Rīga viņi tika aizvesti uz Bolderāju, kur nākamo priesteri ieskaitīja 15. divīzijā un aizsūtīja uz fronti, netālu no Krievijas-Latvijas robežas, vēlāk uz Lietuvu. Viņš bijis granātmetējs. Taču kā no frontes var nokļūt Beļģijā,
man gribas zināt, un Pēteris Dupats atceras: "1944. gada maijā nokļuvām Beļģijā amerikāņu gūstā, bet ar Vatikāna palīdzību tos gūstekņus, kas pieteicās studēt priesteru seminārā, atbrīvoja ātrāk. Mēs bijām četri latviešu gūstekņi, kuri pieteicās. Atceros, ka uz nometni mums pakaļ atbrauca mašīna „Missio Vaticana" - Vatikāna misija. Tā tikām laukā no nometnes." Tālākais ceļš bija sešu gadu studijas Mechelenas arhibīskapijas Priesteru seminārā. Protams, Beļģijā nepietika ar viņa latviešu un vācu valodas zināšanām, nācās studēt franču un flāmu valodu. Monsiņjors atklāj interesantu faktu, ka semināra laikā viņš iepazinies ar vienu beļģu ģimeni, kas viņu pieņēma kā audžudēlu, jo viņiem pašiem savu bērnu neesot bijis. Kopš semināra absolvēšanas nu jau pagājis vairāk kā pusgadsimts, jo tieši pirms 55 gadiem, 1953. gada 12. aprīlī, Pēteri Dupatu iesvētīja par priesteri. Vai viņš šo brīdi atceras?
"Jā, ļoti labi atceros. Mēs bijām kādi 15 latviešu semināristi, bet izklīdām pa visu Beļģiju. Iesvētību pusdienās klāt bija visi latviešu semināristi, bija arī bīskaps B.Sloskāns*. Mūs iesvētīja Beļģijas kardināls. Pēc iesvētīšanas aizbraucām uz kādu klosteri, kur bija svinīgās pusdienas ar kafiju un uzkožamajiem, klāt bija arī mana audžuģimene. Nedēļu pēc iesvētībām, nākamajā svētdienā bija mana pirmā mise, jo vienu nedēļu notika gatavošanās tai, bet, ja tu sešus gadus esi gājis uz to..., nekas jau neparedzēts nevar notikt."
Blakus saviem tiešajiem pienākumiem Pēteris Dupats visu laiku nenogurstoši ir bijis aktīvs un uzņēmies daudzus sabiedriskus pienākumus. Viņam ir labas organizatora spējas, un to savulaik ievēroja pats bīskaps B.Sloskāns, kurš mudināja jauno prieseri mācīties organizāciju. Monsiņjors atceras kādu bīskapa B.Sloskāna joku par sevi: „Nu garīgais tēvs viņš nebūs, bet organizators gan, bet, vai nauda būs, to nezinām...."
Papildus slodzi priesterim nācās izturēt organizējot un vadot latviešu katoļu garīgo aprūpi ārpus Latvijas: Luksemburgā, Vācijā, Anglijā, Zviedrijā. Uz pēdējo, piemēram, viņš braucis divas reizes gadā, citreiz arī biežāk, ja bijusi nepieciešamība, ceļā bijis jāpavada 25 stundas.Jātceras, ka agrāk nebija tik modernu un ērtu satiksmes līdzekļu, kā tagad, viņš ir izmantojis pārsvarā vilcienus un... autostopus. Par neērtībām un grūtībām viņš nesūdzas, un domāju, nekad nav sūdzējies. Tikai viena lieta Pēteri Dupatu sarūgtina, viņš atzīstas - tas, ka mazinās nepieciešamība pēc garīgās aprūpes latviešu valodā, jo vecā paaudze izmirst, bet latviešu atvases praktiski jau vairs nerunā latviešu valodā vai neizjūt vajadzību pēc tās...
Taču tagad, mainoties politiskajai situācijai, ir piedzīvots kas neplānots: Beļģijā atkal ierodas latvieši no Latvijas. Vai Pēteris Dupats cerēja un ticēja, ka viņš savu 55. darba jubileju svinēs kopā ar latviešiem no Latvijas? Uz to monsiņjors atbild bīskapa B.Sloskāna vārdiem, kurš kādreiz viņiem, jaunajiem priesteriem, teica: „Nu es esmu vecs, es jau latviešus neredzēšu, bet jūs esat jauni, jūs redzēsiet..." Nu re, cik labi, ka viņš ir jauns, nosmejam abi!
Ir trešā mēneša svētdiena, ap pulksten trijiem dienā, latviešu katoļi šodien sanāk uz kārtējo dievkalpojumu. Šoreiz atnāku kādu pusstundu ātrāk, arī mūsu priesteris nāk pretī, sīkiem, sīkiem solīšiem - tā staigā garā Lielie, pie sevis nodomāju. Mugurā panēsāts tumši zils lietusmētelis, galvā veca cepure ar nagu, kas vidū ir pārlūzusi pušu... Pienāk pie Saint Antoine aizslēgtajām baznīcas durvīm un sāk puiciski bungāt pa tām, paskatās uz mums, šķelmīgi pasmaida, kā nedarbā pieķerts, un pabungo vēl, tagad jau humora pēc...Tik vienkāršs un dabisks, nekāda kundziskuma, nekādas pieķeršanās mantām, un ne kādas tieksmes pēc godāšanas, jo viņam to nevajag, tikai garā mazajiem to vajag.
Bet viņš ir Liels. Tāds viņš ir, mūsu priesteris. Un mums viņu vajag!
Alta Kaspare
Beļģijas Latviešu Ziņas.
Ieejot priekšnamā, redzu, ka valda neliels haoss, nu tāds, kāds tas ir, pārvācoties uz jaunu mājvietu. Šur tur stāv sapakotas mantas... Jā, tā arī esot, jo pēc dažiem mēnešiem jādodas uz jaunu dzīves un darba vietu. Monsiņjoram drīz būs 86 gadi, tāpēc jautāju, vai pārcelšanās pēc 26 šajā mājā pavadītajiem gadiem viņu neuztrauc?
Nē, es neuztraucos, es to jau zināju un esmu sagatavojies. Vēl divi mēneši priekšā. Jaunā vieta būs centrā, netālu no Dienvidu stacijas (Gare du Midi), turpat, kur tagad notiek latviešu katoļu dievkalpojums Svētā Antona (Saint Antoine) baznīcā, rue Artois. Un tagad visiem būs labāk, man nebūs jābrauc tik tālu, jo pie manis uz Ukli jau neviens negribētu braukt, seši kilometri no centra. Būs labi, es tur biju, apskatījos, man ir piešķirtas divas istabas, pietiekami lielas un tur ir arī viena lielā istaba aizmugurē, nu tā kā studentiem Beļģijā. To, kādas istabas ir studentiem Beļģijā, Pēteris Dupats, droši vien atceras arī no saviem studiju laikiem, jo Beļģijā viņš nokļuva studenta vecumā, nedaudz pāri divdesmit.
Tikai ceļš uz studijām svešā zemē bija mulsinoši savādāks nekā tagadējiem studentiem no frontes. Mācoties Kuldīgas ģimnāzijas pēdējā klasē, Latvijā sākās mobilizācija. No Kuldīgas ģimnāzijas viņi bijuši kādi 17 ģimnāzisti. Pēterim bija nepilni divdesmit.
Ar vilcienu Skrunda- Rīga viņi tika aizvesti uz Bolderāju, kur nākamo priesteri ieskaitīja 15. divīzijā un aizsūtīja uz fronti, netālu no Krievijas-Latvijas robežas, vēlāk uz Lietuvu. Viņš bijis granātmetējs. Taču kā no frontes var nokļūt Beļģijā,
man gribas zināt, un Pēteris Dupats atceras: "1944. gada maijā nokļuvām Beļģijā amerikāņu gūstā, bet ar Vatikāna palīdzību tos gūstekņus, kas pieteicās studēt priesteru seminārā, atbrīvoja ātrāk. Mēs bijām četri latviešu gūstekņi, kuri pieteicās. Atceros, ka uz nometni mums pakaļ atbrauca mašīna „Missio Vaticana" - Vatikāna misija. Tā tikām laukā no nometnes." Tālākais ceļš bija sešu gadu studijas Mechelenas arhibīskapijas Priesteru seminārā. Protams, Beļģijā nepietika ar viņa latviešu un vācu valodas zināšanām, nācās studēt franču un flāmu valodu. Monsiņjors atklāj interesantu faktu, ka semināra laikā viņš iepazinies ar vienu beļģu ģimeni, kas viņu pieņēma kā audžudēlu, jo viņiem pašiem savu bērnu neesot bijis. Kopš semināra absolvēšanas nu jau pagājis vairāk kā pusgadsimts, jo tieši pirms 55 gadiem, 1953. gada 12. aprīlī, Pēteri Dupatu iesvētīja par priesteri. Vai viņš šo brīdi atceras?
"Jā, ļoti labi atceros. Mēs bijām kādi 15 latviešu semināristi, bet izklīdām pa visu Beļģiju. Iesvētību pusdienās klāt bija visi latviešu semināristi, bija arī bīskaps B.Sloskāns*. Mūs iesvētīja Beļģijas kardināls. Pēc iesvētīšanas aizbraucām uz kādu klosteri, kur bija svinīgās pusdienas ar kafiju un uzkožamajiem, klāt bija arī mana audžuģimene. Nedēļu pēc iesvētībām, nākamajā svētdienā bija mana pirmā mise, jo vienu nedēļu notika gatavošanās tai, bet, ja tu sešus gadus esi gājis uz to..., nekas jau neparedzēts nevar notikt."
Blakus saviem tiešajiem pienākumiem Pēteris Dupats visu laiku nenogurstoši ir bijis aktīvs un uzņēmies daudzus sabiedriskus pienākumus. Viņam ir labas organizatora spējas, un to savulaik ievēroja pats bīskaps B.Sloskāns, kurš mudināja jauno prieseri mācīties organizāciju. Monsiņjors atceras kādu bīskapa B.Sloskāna joku par sevi: „Nu garīgais tēvs viņš nebūs, bet organizators gan, bet, vai nauda būs, to nezinām...."
Papildus slodzi priesterim nācās izturēt organizējot un vadot latviešu katoļu garīgo aprūpi ārpus Latvijas: Luksemburgā, Vācijā, Anglijā, Zviedrijā. Uz pēdējo, piemēram, viņš braucis divas reizes gadā, citreiz arī biežāk, ja bijusi nepieciešamība, ceļā bijis jāpavada 25 stundas.Jātceras, ka agrāk nebija tik modernu un ērtu satiksmes līdzekļu, kā tagad, viņš ir izmantojis pārsvarā vilcienus un... autostopus. Par neērtībām un grūtībām viņš nesūdzas, un domāju, nekad nav sūdzējies. Tikai viena lieta Pēteri Dupatu sarūgtina, viņš atzīstas - tas, ka mazinās nepieciešamība pēc garīgās aprūpes latviešu valodā, jo vecā paaudze izmirst, bet latviešu atvases praktiski jau vairs nerunā latviešu valodā vai neizjūt vajadzību pēc tās...
Taču tagad, mainoties politiskajai situācijai, ir piedzīvots kas neplānots: Beļģijā atkal ierodas latvieši no Latvijas. Vai Pēteris Dupats cerēja un ticēja, ka viņš savu 55. darba jubileju svinēs kopā ar latviešiem no Latvijas? Uz to monsiņjors atbild bīskapa B.Sloskāna vārdiem, kurš kādreiz viņiem, jaunajiem priesteriem, teica: „Nu es esmu vecs, es jau latviešus neredzēšu, bet jūs esat jauni, jūs redzēsiet..." Nu re, cik labi, ka viņš ir jauns, nosmejam abi!
Ir trešā mēneša svētdiena, ap pulksten trijiem dienā, latviešu katoļi šodien sanāk uz kārtējo dievkalpojumu. Šoreiz atnāku kādu pusstundu ātrāk, arī mūsu priesteris nāk pretī, sīkiem, sīkiem solīšiem - tā staigā garā Lielie, pie sevis nodomāju. Mugurā panēsāts tumši zils lietusmētelis, galvā veca cepure ar nagu, kas vidū ir pārlūzusi pušu... Pienāk pie Saint Antoine aizslēgtajām baznīcas durvīm un sāk puiciski bungāt pa tām, paskatās uz mums, šķelmīgi pasmaida, kā nedarbā pieķerts, un pabungo vēl, tagad jau humora pēc...Tik vienkāršs un dabisks, nekāda kundziskuma, nekādas pieķeršanās mantām, un ne kādas tieksmes pēc godāšanas, jo viņam to nevajag, tikai garā mazajiem to vajag.
Bet viņš ir Liels. Tāds viņš ir, mūsu priesteris. Un mums viņu vajag!
Alta Kaspare
Beļģijas Latviešu Ziņas.
▲
Bīskaps profesors Boļeslavs Sloskāns (1893-1981), katoļu garīdznieks. Pēc kara B. Sloskāns 1946. gadā pārcēlās uz Beļģiju, lai organizētu un vadītu latviešu katoļu studentu studijas, kā arī palīdzētu citiem latviešu jauniešiem neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības. Viņa vadībā tika sagatavoti astoņi latviešu katoļu priesteri, bet palīdzību saņēma vairāk nekā trīsdesmit citu studentu, kuriem radās iespēja studēt Beļģijā, Holandē, Spānijā un citur.
Bildes ©Ilona Strupka
