Es nenēsāju Jēzu pie žaketes atloka, bet turu viņu dziļi sirdī � tā sevi raksturo īru rokgrupas U2 līderis. Mūsdienās viņš ir viens no pasaules sabiedrības harismātiskākajiem līderiem, kas uzmanību piesaista ne tikai ar muzicēšanu, bet arī palīdzības akcijām AIDS slimniekiem un trūkumcietējiem visā pasaulē.

Mazais bitenieks

Bono, īstajā vārdā Pols Deivids Hjūsons, pasaulē nāca 1960. gada 10. maijā Dublinā, Īrijā. Pols bijis kaitinošs bērns, kas jau agrā bērnībā bija izklaidīgs un ar argumentētu domāšanu, tāpēc no ģimenes un draugiem izpelnījies iesauku Antikrists. Tajā pašā laikā Pols bija sapņains un neganti ziņkārīgs. Par to liecina kāds atgadījums, kad puisēnam bija trīs gadi. Viņš spēlējies dārzā � māte un tēvs ar šausmām noskatījušies, kā mazais puisītis, kas tikko sācis staigāt, noņem no puķēm bites, ļauj tām staigāt pa savu pirkstu un runājas. Pēc tam nesadzelts viņš tās nolicis atpakaļ uz ziedlapiņām. Piecpadsmit gadu vecumā viņš piedzīvoja traģisku triecienu � vectēva bērēs ar smadzeņu aneirismu nomira viņa māte.

Pols jau bija sevī atradis mūziķa talantu un spēlēja ģitāru, iedvesmu smeļoties no grupām «Patti Smith», «Thin Lizzy», «The Ramones» un «Television». Vidusskolā viņa dabiskā komunikabilitāte ļāva puisim iekļauties jebkurā skolēnu bariņā. Šeit Pols ieguva arī jauno vārdu Bono � viņa draugs Gugi to dzirdējis saimniecības preču veikalā Dublinā. Iesaukas pilnā versija «Bono Vox» latīņu valodā nozīmē � labā balss. Bono skolā bija populārs un puspieklājīgs skolnieks. Viņam labi veicās vēsturē, šahā un mākslā, un viņu uzskatīja par labu gleznotāju. Bija arī daudzas draudzenes, kas apbrīnoja puiša romantisko dabu. Skolā Bono iepazinās ar mierīgo tumšmati Alisoni Stjuarti, kas lika viņam kļūt par vienas sievietes vīrieti.

Laikmeta pravietis

Lielu prieku skolas gados Bono sagādāja skolas teātra trupa � tur viņš bieži varēja būt uz skatuves un dziedāt. 1976. gadā Bono atsaucās uz sludinājumu, ko bija izlasījis pie sienas Tempļa kalna skolā, kurā interesentus dibināt grupu uz tikšanos aicināja Lerijs Mullens jaunākais. Ap Leriju un Bono tika izveidots grupas kodols, viņiem piepulcējās ģitārists Deivs Evanss ar iesauku «The Edge» un basģitārists Adams Kleitons.

Bono nespēlēja nevienu instrumentu, taču ar poētiskajiem tekstiem un oriģinālo personību viņš U2 padarīja par vienu no slavenākajām pasaules popgrupām, kuras kontā ir 17 «Grammy» balvas. Bono radītās dziesmas, kas bieži vien bija ar kristīgu saturu, cilvēkus iedvesmoja doties svētceļojumos, pacēla tos seksuāli un rosināja mainīties. Pirmie grupas albumi astoņdesmitajos bija pilni ar tīņu pretestību, piemēram, «Boy» un «War», bet gadu desmita beigās grupa skanēja rēcošāk � ar kaisli un dusmām kā «The Unforgettable Fire», «The Joshua Tree» un «Rattle and Hum». Par Bono zīmolu bija kļuvis viņa kontakts ar skatītājiem koncerta laikā. Piemēram, 1985. gada «Live Aid» labdarības koncertā, izpildot dziesmu «Bad», viņš pārkāpa pāri drošībnieku barikādei un uz skatuves uzvilka kādu meiteni, ar kuru dejoja.

Kļuva elektroniskāks

Deviņdesmitajos Bono politiskā nopietnība kļuva par karikatūru, un grupa devās uz Berlīni, lai veidotu jaunu tēlu. Augstu vērtēts kā roka sirreālists, Bono mainīja izskatu � jaunais tēls bija kiberpancīgs. Grupas stilists Fintans Ficdžeralds padarīja Bono garos brūnos matus piķa melnus, uzlika viņam saulesbrilles un ietērpa piegulošā ādas jakā. Bono kļuva par bandīta rēgu, kas rēc starp elektroniskām skaņām, īpaši tas jūtams grupas zīmola albumā «Achtung Baby». Bono, kas iepriekš intervijās atzinās, ka nav popmūziķis, bet gan sapņo par solista karjeru, beidzot ļāva pret sevi izturēties kā pret slavenību. Drīz vien viņu kopā ar Bobu Mārliju uzņēma Rokenrola slavas zālē.

Aktīvā dziedāšana ietekmēja arī Bono elpceļus 1997. gada tūres laikā, turklāt balsi ietekmēja arī kaislīgā cigāru smēķēšana.

Slavē Dzīvo Dievu

«Es eju tur, kur ir dzīvība. Tur, kur es jūtu Svēto garu. Vienalga, vai tas ir katoļu katedrāles beigu solos klusumā un vīrakā, kas atklāj Dieva un Viņa klātbūtnes mistēriju, vai arī spožās gaismās atspirdzinājuma teltī. Es vienkārši eju tur, kur atrodu dzīvi. Es neredzu konfesijas. Reliģija kopumā rod ceļu pie Dieva,» tā savu attieksmi pret kristietību raksturo Bono. Mūziķa māte bija protestante, tēvs � katolis, un Dievu Bono pazina jau kopš bērnības, jo gāja mātei līdzi uz baznīcu. Taču tikai 2002. gadā viņš kristījās protestantu baznīcā, turklāt uzrakstīja ievadvārdus kabatas psalmu grāmatai.

Bono uzskatus par Dievu ietekmēja arī Tempļa kalna skola, kur viņš mācījās, � tā bija vienīgā Īrijā, kur satikās protestantu un katoļu bērni. Pēc skolas Bono iestājās evaņģēliskajā kustībā «Shalom», ko vadīja ķīniešu mācītājs Vočmens. Kad «Shalom» kļuva par strukturētu draudzi, Bono no tās aizgāja. Tagad, kad viņš oficiāli skaitās protestants, mūziķis reti iet uz baznīcu, taču ikdienā daudz lūdz Dievu un teic pateicības lūgšanu pirms ēdienreizēm. Viņš uzskata, ka kristietība nav šķirama no palīdzības programmām, un kritizē oficiālo baznīcu par sludināto atturības politiku, jo tā neļauj iespēju cīnīties pret AIDS ar kontracepcijas līdzekļiem.

Vienmēr gatavs palīdzēt

Bono ir liels labdarības akciju atbalstītājs, kas aicina aktierus, māksliniekus, uzņēmējus un citus piedalīties palīdzības programmās. 1985. gada jūlijā viņš ar U2 piedalījās «Live Aid» koncertā, kurā tika vākti līdzekļi trūkumcietējiem Etiopijā. Kopš 1999. gada Bono aktīvi iesaistījies trešās pasaules atbalsta akcijās. Viņš piedalījies arī «Greenpeace» un cilvēktiesību aizsardzības organizācijas «Amnesty International» akcijās, piemēram, evaņģēlista Frenklina Greiema akcijā «Operation Christmas Child», palīdzot uz Āfriku HIV inficētajiem bērniem nosūtīt tūkstošiem paciņu. 2002. gada maijā Bono piedalījās ASV Valsts kases priekšnieka Pola O«Nīla četru Āfrikas valstu vizītē un tajā pašā gadā izveidoja DATA � organizācija nodarbojas ar Āfrikas parādu samazināšanu, AIDS apkarošanu un cīņu pret negodīgiem tirdzniecības likumiem ar Āfriku.

Ja vajag naudu palīdzības programmām, Bono ir gatavs uzrunāt pasaules valstu līderus. Bono runājis Kanādas premjera Pola Mārtina inaugurācijas ceremonijā, jo Mārtins bija solījis palīdzību pasaules trūkumcietējiem. Iepriekš mūziķis, uzstājoties CBS radiostacijā, aicināja Kanādu palielināt palīdzību. Drīz vien palīdzība tika paaugstināta līdz astoņiem procentiem no Kanādas budžeta. Bono viesojies arī Baltajā namā pie Džordža Buša, lai runātu par AIDS izplatību Āfrikā. Drīz vien Bušs piešķīra piecus miljonus dolāru nabadzīgākajām pasaules valstīm, kuras ievēro cilvēktiesības. 2004. gada maijā Bono kļuva par goda doktoru Pensilvānijas universitātē � par ieguldījumu palīdzības programmās. Šogad viņu starp 166 citiem kandidātiem nominēja Miera prēmijai par atbalstu trešajai pasaulei un cīņu pret AIDS. Šogad Bono kandidēja arī uz Pasaules Bankas prezidenta amatu, taču to ieņēma bijušais ASV aizsardzības sekretāra vietnieks Pols Volfovics.

Ģirts Vikmanis, «Vakara Ziņas»
Otrdiena, 24. maijs (2005) 00:23

Raksta avots: http://www.apollo.lv/portal/articles/47866