Ņemot vērā to, ka šogad Latvijas valsts svinēs savu deviņdesmito dzimšanas dienu, kopš tās pasludināšanas de iure, "Bildēs par dzīvi" piedāvā sērijveida publikācijas par vienu no valstiskuma simboliem - Latvijas pastmarkām un aploksnēm. Materiāls tiks sagatavots sadarbībā ar pastmarku kolekcionāru Saktu Cēsinieku.
Interesēties par pastmarkām un tās kolekcionēt viņš sācis jau sen. Ar dažādiem pārrāvumiem, galvenkokārt, naudas trūkuma dēļ, jo dzīvē jau gadās dažādi pavērsieni, turklāt filatēlija, jāatzīst, ir visai dārgs prieks, viņš to dara aizvien.
Šobrīd viņa kolekcijā ir visas pastmarkas, kas Latvijas valstī izlaistas pēc neatkarības atgūšanas 1990.gadā. Viņš, protams, ir interesējies arī par pirmās Latvijas valsts pastmarkām, tomēr tās viņa kolekcijā nav, jo, kā viņš smejoties saka: "Tās man liekas vienveidīgas un neinteresantas!"
Iespējams, kādā no turpmākām publikācijām tomēr apskatīsim arī tā saukto Ulmaņa laiku markas, bet pagaidām piedāvājam tās, kas Latvijā radītas pēc trešās atmodas, jo tieši tās visspilgtāk stāsta par Latvijas valstij svarīgiem cilvēkiem, notikumiem un vietām.
Sakta Cēsinieka priekšvārds.
"Ar ko tad sākās trešais Nacionālais atmodas laiks? Pirmkārt, jau ar ilgām pēc tā. Jo jau sen nevienu tie saucamie komunisma celšanas saukļi vairs nevarēja pārliecināt par tā iespējamību. Sākās arī ar to, ka pie varas nāca Mihails Gorbačovs, kurš nedaudz, bet tomēr sāka iedibināt pirmos demokrātijas iedīgļus, vārda brīvību, vieglāku iezceļošanu no PSRS.
Lēnām un pamazām krita dzelzs priekškars. Latvijā kā pirmie neatkarības idejas atklāti sāka paust kustība "Helsinki 86". Sākās pirmās kolektīvās ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa. Šeit varam pieminēt arī Gunāru Astru un daudz citu disidentu, kuri atklāti sāka kritizēt PSRS un tās kompartiju.
Tomēr galveno lomu nospēlēja radošo savienību plēnums 1988.gada 1.-2.jūnijā, kurā bijušo Latvijas kompartijas funkcionāru klātbūtnē sāka runāt par visām lietām atklāti tādi ievērojami cilvēki kā Jānis Peters, Māra Zālīte, Marija Kostaņecka un daudzi citi.
Sevišķi negaidīta bija Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš teica, citēju: "Padomju varas izveidošana Latvijā bija izlemta 1939.gada 23.augusta PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1.pantā. Tas determinēja Latvijas likteni."
Šajā pašā gadā tika dibināta Latvijas Tautas Fronte, vēlāk sekoja neaizmirstamā akcija "Baltijas ceļš" , 1990.gada 14.-25.janvārī - barikāžu laiks, kas bija Latvijas tautas brīvības cīņas kulminācijas punkts, un visbeidzot 1991.gada 21.augustā tika pieņemts Latvijas Republikas valstiskais statuss.
Tomēr jāatzīmē, ka ar neatkarības atzīšanu gāja diezgan grūti. Mūsu patreizējie draugi amerikāņi, kā arī citas lielās valstis, ar to nesteidzās. Pirmās Latvijas valsts neatkarību atzina tieši mazās valstis - Islande, Dānija. Pārējās gaidīja Krievijas lēmumu. Un tad nāca Latvijas neatkarības glābiņš - "Maskavas pučs, kurā bija iesaistīts arī bijušais Latvijas kompartijas boss Boriss Pugo, kas tika pārtraukts pateicoties Borisa Jeļcina aktīvai darbībai.
Līdz ar neatkarības atgūšanu sākās daudz problēmu, kas prasīja daudz pūļu, lai tiktu vaļā no bijušās PSRS atkarības. Daudzās jomās vajadzēja sākt visu no jauna. Nebija vēl ne savas naudas, ne arī citas valstij tik nepieciešmās institūcijas un ražošanas.
Ar šādām problēmām sastapās arī Latvijas pasts. Visu taču saņēmām no PSRS. Aploksnes no Permas, pastmarkas no Maskavas... Jaunajai Latvijas valstij bija jāsāk domāt par savu naudu, pastmarkām, aploksnēm un daudzām citām lietām."
Turpinājums sekos!
Bildēs par dzīvi
Bilde ©Lachi
