1.daļa

   Donalds Efo, sešus gadus un trīs mēnešus vecs, stāvēja uz trešās avēnijas un trīsdesmit septītās ielas stūra, kur viņa tēvs pirms kādas stundas bija licis pagaidīt vienu minūti un iegājis veikalā nopirkt zāles Alisei, kas bija slima un kas visu laiku klepoja un raudāja. Alisei bija tikai trīs gadi, un viņas dēļ visu nakti neviens nevarēja aizmigt.

Donalda tēvs Harijs vispēr nevieta troksni un visā vainoja mammu. Mammas vārds bija Mabelle. ''Mabelle Luīza Etkinza Fernandesa, pirms es apprecējos ar Hariju Efo,'' zēns bija dzirdējis mammu sakām kādam vīrietim, kas bija atnācis salabot virtuves logu. ''Mans vīrs ir pa pusei indiānis no mātes, un es esmu pa pusei indiāniete no tēva. Fernandesi gan izklausās vairāk pēc spāņiem vai meksikāņiem nelā pēc indiāņiem, bet mans tēvs tik un tā bija indiānis. Mēs nekad neesam dzīvojuši pie viņiem, kā to mēdz darīt citi. Mēs vienmēr dzīvojām pilsētās.''

Zēns bija tērpies kombinezonā un veca, rūtainā lietusmētelī, kas tēvam bija kļuvis par mazu un būtu varējis derēt Donaldam, ja vien tiktu dedaudz uzlabots. Bija nogrieztas piedurknes, un viss. Kabatas nebija aizsniedzamas, un zēns berzēja rokas, lai sasildītu tās. Bija vienpadsmit no rīta.

Donalda tēvs bija iegājis veikalā un viņam jau sen vajadzēja nākt ārā. Tad viņi ietu mājās, mamma iedotu Alisei pienu un zāles, viņa pārstātu raudāt un klepot, un mamma ar tēti pārstātu strīdēties un kliegt.

Veikala nosaukums bija Haggerty. Tam bija ieeja no stūra un vēl otras durvis-no ielas. Harijs Efo bija aizgājis pa trīsdesmit spetīto ielu tikai pāris minūtes pēc ieiešanas. Viņš nebija aizmirsis zēnu uz ielas, viņs tikai vēlējās pabūt kādu laiciņu vienatnē. Viņš bija izdzēris vienu glāzīti degvīna, kas maksāja pārāk dārgi, un viss. Tā maksāja veselu ceturtdaļu dolāra, un tas bija par daudz vienai mazai rudzu šņabja glāzītei. Viņš norija pāris malkus un steidzās projām, domādams atgriezties pēc pāris minūtēm, savākt zēnu, nopirkt zāles un kaut ko ēdamu, doties uz mājām un mēģināt palīdzēt mazajai meitenei, taču, tā vai citādi, viņš bija aizgājis prom.

Galu galā Donalds sadūšojās ieiet veikalā un ieraudzīja, ka atas izskatās pavisam citādi nekā tie, kuros viņš bija bijis. Kāds vīrietis blatā virsvalkā paskatījās uz viņu un teica: ''Tev nav brīv te ienākt. Ej mājās.''
''Kur ir mans tētis?''
''Vai 'ši pušeļa tēvs ir te iekšā?'' vīrietis nokliedzās un visi, kas atradās istabā, kādi spetiņi vīrieši, paskatījās uz Donaldu. Viņi skatījās tikai vienu īsu brīdi, tad pagriezās, turpinādami dzert un sarunāties.
''Tava tēva te nav,'' teica vīrietis, ''lai arī kas viņš nebūtu.''
''Viņš ir harijs,'' Donalds teica. '' Harijs Efo.''
''Es nepazīstu nevienu, kura vārds būtu Harijs Efo. Ej vien mājās.''
''Viņš lika man pagaidīt ārpusē vienu minūti.''
''Skaidra lieta. Tā viņi visi ara, atnāk iedzert un tūlit iet prom. Esmu pārliecināts, ka tieši tā viņš arī izdarīja. Ja viņš tev ir teicis gaidīt ārpusē, tad labāk tā arī dari. Te palikt tu nedrīksti.''
''Ārā ir auksts.''
''Es zinu, ka ārā ir auksts,'' teica bārmenis. ''Bet šeit palikt tu nevari. Gaidi savu tēvu ārpusē, kā viņš tev ir licis. Vai arī ej majās.''
''Es nemāku,'' zēns teica.
''Vai tu zini adresi?''
Zēns nesaprata šo jautājumu, un bārmenis mēģināja savādāk.
''Vai tu zini savas mājas numuru un ielas nosaukumu?''
''Nē. Mēs vienkārši gājām. Mēs meklējām zāles Alisei.''
''Skaidrs,'' bārmenis pacietīgi teica. ''Un to, ka ārā irauksts, es zinu ne sliktāk par tevi, bet tik un tā tev jāiet projām no šejienes. Ši nav vieta tādiem maziem puišeļiem kā tu.''
Kāds riebīgs, gadus šešdesmit vecs vīrs, kas jau bija pa pusei piedzēries, pa pusei beigts, piecēlās no  savas vietas un devās pie bārmeņa.
''Uzskatu par savu pienākumu aizgādāt šo zēnu mājās, ja vien viņš man parādītu ceļu.''
''Apsēdies,'' bārmenis teica. ''Puika nezin, kur viņš dzīvo.''
''Varbūt viņs tomēr zina,'' vīrs teica. ''Man arī pašam ir bijuši bērni, un iela neūt nav piemērota vieta maziem zēniem. Uzskatu par savu pienākumu aizvest viņu uz mājām pie mātes.''
''To es zinu,'' bārmenis teica. ''Tu tikai apsēdies.''
''Es aizvedīšu tevi uz mājām, dēļukiņ.''
''Apsēdies,'' bārmenis gandrīz iekliedzās, un vecais vīrs pārsteigumā atskatījās.
''Par ko tu mani turi, gaku galā?'' viņš mierīgi teica. ''Zēns ir nobijies un nosalis, un viņš grib pie mammas.''
''Tu beidzot apsēdīsies vai ne?'' bārmenis teica. ''Par zēnu es jau esmu visu dzirdējis. Un tu neesi tas cilvēks, kas varētu viņu aizvest uz mājām.''
''Kādam viņš būtu jāaizved uz mājām pie mātes,'' vecais vīrs apdomīgi noteica un atraugājās. Viņš bija tērpies tajās nonēsātajās un lempīgajās drēbēs, kādas mēdz izdalīt labdarības iestādes. Kabatās viņam, visdrīzāk, bija tikai kādi trīsdesmit vai četrdesmit centi alum, un tos viņš, droši vien, bija nupat saubagojis.
''Ir tikai trešā diena pēc Ziemassvētkiem,'' vecais vīrs turpināja. ''Nemaz tik ilgs laiks nav pagājis kopš Ziemassvētkiem, lai kāds no mums drīkstētu aizmirst par savu pienākumu palīdzēt tik mazam zēnam tikt uz mājām.''
''Ei, kas tur notiek?'' kāds dzērājs iejautājās no savas vietas.
''Nekas te nenotiek,'' bārmenis atteica. ''Zēna tēvs ir palūdzis pagaidīt viņu ārpusē, neko citu.'' Bārmenis pagriezās pret Donaldu Efo. ''Ja tu nezini, kā nokļūt uz mājām, tad gaidi vien ārpusē, kā tavs tēvs tev ir pieteicis, un drīz vien viņš būs atpakaļ un aizvedīs tevi uz mājām. Bet tagad ej un pazūdi no šejienes.''
Zēns atstāja telpu un atsāka stāvēt uz stūra, kur bija jau gaidījis vairāk kā stundu. Vecais vīrs gribēja sekot zēnam, taču bārmenis tajā pašā mirklī pārleca letei un, satvēris veco vīru aiz pleciem, aizveda viņu atpakaļ pie galdiņa.
''Tagad apsēdies,'' viņš mierīgi noteica. ''Te tev nav īstā vieta, kur noņemties ar zēniem. Noņemies labāk pats ar sevi. nekas tam puikam nenotiks.''
''Par ko tu mani turi, galu galā?'' vecais vīrs atkal uzsāka.