''Nav neviena paša.''
''Nav televizora?'' viņš smaidot pārjautāja. ''kas tad tas par krogu? Es nezinu Ņujorkā nevienu krogu, kurā nebūtu televizora. Uz ko tad cilvēki te skatās?''
''Mums ir vienīgi fonogrāfs.''
''Nu labi,'' viņš noteica. ''Ja nav, tad nav. Ko tad mēs te varam paklausīties?''
''Ieslēdz pats.'
''Okei,'' viņš noteica, ieliekot monētu spraugā.
''Lai būtu Jingle Bells.''
Aparāts sāka strādāt un puisis nosēdās pie letes, kur bārmenis pagatavoja viņam vēl vienu Johny Walker ar sarkano etiķeti un ledu. Ieskanējas mūzika un, brīdi paklausījies, puisis teica, ''Tas nu gan nav Jingle Bells, tas ir kaut kas cits.''
''Jūs būsiet nospiedis neīsto numuru.''
''Nu labi,'' puisis teica, ''nav svarīgi. Nepavisam nav svarīgi. Šis arī nav slikts mumurs.''
Zēns atkal ienāca iekšā, taču aparāts taisīja tik lielu troksni, ka bārmenis nevarēja neko pateikt tā, lai nebūtu jākliedz, tapēc viņš zēnam klāt un izveda viņu uz ielas.''
''Kur ir mans tētis?''
''Viņš tūlīt atgriezīsies. Tev tikai drusku jāpagaida ārā.''

Tā turpinājās līdz pustrijiem, kad sāka snigt. Bārmenis atrada brīvu brītiņu, lai izietu ārā un pasauktu zēnu. Iegriezies virtuvē, viņš sameklēja kaut ko ēdamu. Zēns sēdēja uz kādas kastes viņpus letes un ēda, uzlicis šķīvi uz citas kastes.
Paēdis zēns miga ciet, un bārmenis ierādija viņam vietu uz tukšajiem alus pudeļu režģiem, apakšā paklājis savu mēteli un sameklējis pāris priekšautus no tīrās veļas pakas, ar ko apsegties. Viņi nebija pārmijuši ne vārda, kopš zēns tika ieaicināts iekšā, un tagad, miegot ciet, viņš vienlaicīgi smaidīja un raudāja.

Priekšpusdienas dzērāji bija jau aizgājuši, gan Algeilērs, gan sieviete ar mākslīgajiem zobiem, gan viņas foksterjers, un viņu vietā nāca jauni.
Bija ceturksnis pāri četriem, kad zēns pamodās. Viņš atcerējās bārmeni, bet atkal nepateica ne vārda. Zēns piecēlās sēdus tā, it kā viņš būtu pamodies savās mājās, kādas desmit minūtes vēl turpināja sapņot vaļējām acīm, tad izgāja ārā.
Bija jau tumšs, un sniegs putināja kā īsta vētrā. Zēns brīdi raudzījās sniegā, tad pagriezās un paskatījās uz bārmeni.
''Vai mans tētis atnāca?'' viņš jautāja.
''Vēl nē,'' bārmenis teica. Viņš notupās ceļos, lai parunātos ar zēnu.
''Pēc pāris minūtēm es beigšu darbu, un, ja tu varētu parādīt man māju, kurā tu dzīvo, es pamēģinātu aizvest tevi uz turieni.''
''Vai tad mans tētis nebija atnācis?''
''Nē, viņš nebija atnācis. Varbūt viņš ir aizmirsis, kurā vietā tu paliki?''
''Viņš atstāja mani tieši šeit,'' zēns teica, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko nav iespējams aizmirst. ''Tieši šeit ārā.''
 ''Es zinu.''
Nakstmaiņas bārmenis iznāca no virtuves baltā priekšautā un ieraudzīja zēnu. ''Kas tad tas tāds, Džon? Viens no taviem sīkajiem?''
''Mjā,'' bārmenis noteica, jo viņam nebija nekādas patikas sākt skaidrot savam kolēģim, kas te ir noticis.
''Un kur viņš ir izrāvis to mēteli?'' Zēns sarāvās un sāka lūkoties grīdā.
''Tas ir viens no maniem mēteļiem,'' bārmenis teica. ''Viņam, protams, ir savs, taču šo viņam patīk valkāt vislabāk.''
Zēns izbrīnā palūkojās uz bārmeni. ''Jā, tā jau ir ar tiem puišeļiem, Džon,'' naktsmaiņas bārmenis noteica. ''Vienmēr grib izskatīties vecāki.''
''Tas tiesa.''
Viņš novilka savu balto virsvalku, uzvilka žaketi un mēteli, un paņēma zēnu aiz rokas.
''Ar labu nakti,'' viņš teica, naktsmaiņas bārmenis atbildēja un nolūkojas, kā tie abi ar zēnu izgāja uz ielas.
Viņi gāja klusēdami kādus trīs kvartālus, tad iegriezās konditorejā un apsēdās pie letes.
''Šokolādes vai vaniļas?''
''Es nezinu.''
''Vienu šokolādes un vienu vaniļas saldējumu ar sodas ūdeni,'' bārmenis teica dzērienu pārdevējam, un, kad glāzes bija pasniegtas uz letes, nogaršoja vaniļas porciju. Zēns tika galā ar otru, un viņi atkal izgāja ārā sniegā.
''Nu un tagad pamēģini atcerēties, kurā pusē tu dzīvo. Vai tu to vari izdarīt?''
''Es nezinu, kurā pusē.''
Bārmenis stāvēja sniegā, mēģinādams izdomāt, ko lai dara, bet lieta nebija tik vienkārša.
''Labi,'' viņš pēdīgi noteica, ''kā tev šķiet, vai tu varētu pārlaist nakti manās mājās kopā ar maniem sīkajiem? Man ir divi puikas un meitenīte. Mēs iekārtosim tev vietiņu, kur pārgulēt, bet rīt tavs tēvs atnāks un savāks tevi.''
''Viņš atnāks?''
''Protams, ka atnāks.''

Viņi turpināja iet pilnīgā klusumā, un cauri krītošā sniega čaboņai bārmenis dzirdēja zēnu klusiņām raudam. Viņš nemēģināja nomierināt zēnu, jo nespēja izdomāt neko nomierinošu. Zēns savaldījās, tikai klusi raudāja, iedams līdzās savam jaunajam draugam. Viņš bija dzirdējis par svešiniekiem un par ienaidniekiem un bija domājis, ka tas ir viens un tas pats, bet te bija kāds, ko viņš nekad agrāk nebija redzējis, kurš nebija ne svešinieks, ne ienaidnieks. Un tomēr viņš jutās šausmīgi vientuļš bez sava dusmīgā tēva.

Viņi sāka iet sniega aizputinātām pēdām, un zēna draugs teica: ''Te nu mēs dzīvojam. Mēs ieēdīsim kaut ko siltu, un tad tu varēsi iet gultā līdz pašam rītam, kad atnāks tavs tēvs un tevi savāks.''
''Kad viņš atnāks?'' zēns pajautāja.
''No rīta,'' viņa draugs atteica.
Kad viņi nokļuva gaismā, bārmenis ievēroja, ka zēns ir pārstājis raudāt, droši vien uz visiem laikiem.