Tas ir stāsts par šobrīd aktuālo tematu- Ministru Kabineta reorganizāciju. Stāstā līdzībās ir attēlota valsts, ministrijas, to būtība un savstarpējā saistība, kā arī pārdomas par prioritātēm un vērtībām...
Darbojošās personas/ ministrijas, jomas:
Saknes:.........................Ģimene
Saule:............................Izglītība
Stumbrs:.......................Finanses 1.puse, Ekonomika 2.puse
Zari:..............................Labklājība
Lapas:...........................Veselība
Sārtā lapa:.....................Kultūra
Kurmis:.........................Zemkopība
Zāle:..............................Reģioni
Bites:............................Satiksme
Putni:.......................... .Ārlietas
Dobums:...................... Iekšlietas
Dzenis:........................ Tieslietas
Miza:.......................... .Aizsardzība
Lietus, vējš, debess:.. ...Vide
Koks:............................Valsts
Ozolzīle:.......................Nācija, Bērni
Reiz dzīvoja ozolzīle. Kāds to bija ielicis zemē, sakot – „tev ir kāds uzdevums.” „Kāds?” - jautāja Zīļuks. „Tu sapratīsi, kad pienāks laiks”, viņš teica un palaida to pasaulē.
Bet zemē bija tumšs. Tā gribēja redzēt gaismu, tāpēc stiepās stiepās, līdz tas izdevās – viņa bija izdzinusi pirmo asniņu. Viņai uzsmaidīja saule, viņa ieelpoja svaigo gaisu un sajutās laimīga. Viņa sajuta neredzētu spēku savās dzīslās un nosprieda – šeit es gribu palikt, te ir mana vieta – un sāka laist saknes. Viņa domāja, ka ir sapratusi savu uzdevumu, un aiz priekiem pieņēmās spēkā ar katru dienu. Saknes pletās arvien plašāk un dziļāk, mazais, vārais asniņš pārvērtās par īstu stumbru, bet kuplajos zaros ligzdas savija putni. Sulīgo lapu paēnā uz dzīvi iekārtojās kurmis, viņs irdināja zemi apkārt ozolam un jutās kā saimnieks. Visapkārt, nu jau resnajam stumbram, saauga lekna zāle, kas šiverīgajam kurmim bija īsti pa prātam. Viņš jutās atbildīgs par stumbru un veica savas ikdienas apgaitas apkārt ozolam. Nez no kurienes uzradās bites, kas čakli riņķoja ap koku, ziedos ieguva medu un dobumā bija ierīkojušas slēpni. Brīžiem lija lietus, brīžiem vējš spēlējās koka lapās, bet saule deva siltumu un gaismu.
Zīļuks bija tik apmierināts ar sevi, ka sāka pūsties, līdz stumbra vidū parādījās caurums, un tajā siltu mājvietu atrada tārpi. Kaut arī no nezkurienes parādījās putns ar raibu vēderu un asu knābi, kas dēvēja sevi par dzeni un tārpus ēda nost, Zīļuks saskuma. Viņš pēkšņi sajutās vecs un nederīgs. Viņam radās sajūta, ka kaut kas pietrūkst, un viņš sāka šaubīties, vai pareizi sapratis savu Uzdevumu.
Tad kādā bezmiega naktī viņš izdzirdēja klusu balsi:
„..redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtigus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird'' (Mateja 13:3-9).
Augļus? – Zīļuks padomāja. Viņš beidzot saprata savu jēgu un Uzdevumu – viņam bija vajadzīgi augļi! Viņš atkal juta savās dzīslās dzīvības spēku un drīz vien koka zaros, kā krāšņš vainags, rotājās daudz mazas un smaidīgas ozolzīles. Tas bija viņa turpinājums, miesa no viņa miesas. Par tām priecājās visi ozola iemītnieki, un garāmgājēji teica viņu bagātu esam.
Tā viņi dzīvoja laimīgi, līdz kādu dienu koks nolēma, ka var iztikt bez saknēm. Zīļuku paņēma, ielika burkā un nolika muzejā, bet saknes – nocirta.
Pirmās nokalta, sačervelējās un nobira lapas, vienīgi sārtā vēl spītīgi turējās kādu brīdi. Putni aizlidoja uz neatgriešanos, līdz paķerdami knābī pa ozolzīlei. Pēc tam sāka kalst zari, koks trūdēt no iekšpuses, bet dobums pletās arvien lielāks un lielāks. Dzenim saradās tik daudz darba ar tārpiem, ka tas neredzēja neko citu apkārt - bija tikai viņš un tārpi.
Zāle izkalta tiešajos saules staros, bitēm vairs nebija ziedu, un tās kļuva liekas, bet kurmis palika akls un aizgāja pagrīdē – uz citiem medību laukiem. Resnais, šķietami neievainojamais, stumbrs satrunēja, un, lielā dobuma dēļ, tā iekšienē, salūza divas daļās.
Pat raupjā miza to nespēja saturēt kopā. Lietus joprojām turpināja līt, vējš pūst.. arī saule spīdēt, bet šim kokam tā vairs nespēja līdzēt. Tikai kāda balss, lēni pukstot, dziļi iekšā vēl čukstēja – kam ausis dzirdēt, lai dzird..
Zīļukam likās, ka tas ir kāds ļauns murgs. Viņš kā vilciņš sitās pa burku un bija nosvīdis aiz bailēm.. viņš nevarēja pamosties.
Saule:............................Izglītība
Stumbrs:.......................Finanses 1.puse, Ekonomika 2.puse
Zari:..............................Labklājība
Lapas:...........................Veselība
Sārtā lapa:.....................Kultūra
Kurmis:.........................Zemkopība
Zāle:..............................Reģioni
Bites:............................Satiksme
Putni:.......................... .Ārlietas
Dobums:...................... Iekšlietas
Dzenis:........................ Tieslietas
Miza:.......................... .Aizsardzība
Lietus, vējš, debess:.. ...Vide
Koks:............................Valsts
Ozolzīle:.......................Nācija, Bērni
Reiz dzīvoja ozolzīle. Kāds to bija ielicis zemē, sakot – „tev ir kāds uzdevums.” „Kāds?” - jautāja Zīļuks. „Tu sapratīsi, kad pienāks laiks”, viņš teica un palaida to pasaulē.
Bet zemē bija tumšs. Tā gribēja redzēt gaismu, tāpēc stiepās stiepās, līdz tas izdevās – viņa bija izdzinusi pirmo asniņu. Viņai uzsmaidīja saule, viņa ieelpoja svaigo gaisu un sajutās laimīga. Viņa sajuta neredzētu spēku savās dzīslās un nosprieda – šeit es gribu palikt, te ir mana vieta – un sāka laist saknes. Viņa domāja, ka ir sapratusi savu uzdevumu, un aiz priekiem pieņēmās spēkā ar katru dienu. Saknes pletās arvien plašāk un dziļāk, mazais, vārais asniņš pārvērtās par īstu stumbru, bet kuplajos zaros ligzdas savija putni. Sulīgo lapu paēnā uz dzīvi iekārtojās kurmis, viņs irdināja zemi apkārt ozolam un jutās kā saimnieks. Visapkārt, nu jau resnajam stumbram, saauga lekna zāle, kas šiverīgajam kurmim bija īsti pa prātam. Viņš jutās atbildīgs par stumbru un veica savas ikdienas apgaitas apkārt ozolam. Nez no kurienes uzradās bites, kas čakli riņķoja ap koku, ziedos ieguva medu un dobumā bija ierīkojušas slēpni. Brīžiem lija lietus, brīžiem vējš spēlējās koka lapās, bet saule deva siltumu un gaismu.
Zīļuks bija tik apmierināts ar sevi, ka sāka pūsties, līdz stumbra vidū parādījās caurums, un tajā siltu mājvietu atrada tārpi. Kaut arī no nezkurienes parādījās putns ar raibu vēderu un asu knābi, kas dēvēja sevi par dzeni un tārpus ēda nost, Zīļuks saskuma. Viņš pēkšņi sajutās vecs un nederīgs. Viņam radās sajūta, ka kaut kas pietrūkst, un viņš sāka šaubīties, vai pareizi sapratis savu Uzdevumu.
Tad kādā bezmiega naktī viņš izdzirdēja klusu balsi:
„..redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtigus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird'' (Mateja 13:3-9).
Augļus? – Zīļuks padomāja. Viņš beidzot saprata savu jēgu un Uzdevumu – viņam bija vajadzīgi augļi! Viņš atkal juta savās dzīslās dzīvības spēku un drīz vien koka zaros, kā krāšņš vainags, rotājās daudz mazas un smaidīgas ozolzīles. Tas bija viņa turpinājums, miesa no viņa miesas. Par tām priecājās visi ozola iemītnieki, un garāmgājēji teica viņu bagātu esam.
Tā viņi dzīvoja laimīgi, līdz kādu dienu koks nolēma, ka var iztikt bez saknēm. Zīļuku paņēma, ielika burkā un nolika muzejā, bet saknes – nocirta.
Pirmās nokalta, sačervelējās un nobira lapas, vienīgi sārtā vēl spītīgi turējās kādu brīdi. Putni aizlidoja uz neatgriešanos, līdz paķerdami knābī pa ozolzīlei. Pēc tam sāka kalst zari, koks trūdēt no iekšpuses, bet dobums pletās arvien lielāks un lielāks. Dzenim saradās tik daudz darba ar tārpiem, ka tas neredzēja neko citu apkārt - bija tikai viņš un tārpi.
Zāle izkalta tiešajos saules staros, bitēm vairs nebija ziedu, un tās kļuva liekas, bet kurmis palika akls un aizgāja pagrīdē – uz citiem medību laukiem. Resnais, šķietami neievainojamais, stumbrs satrunēja, un, lielā dobuma dēļ, tā iekšienē, salūza divas daļās.
Pat raupjā miza to nespēja saturēt kopā. Lietus joprojām turpināja līt, vējš pūst.. arī saule spīdēt, bet šim kokam tā vairs nespēja līdzēt. Tikai kāda balss, lēni pukstot, dziļi iekšā vēl čukstēja – kam ausis dzirdēt, lai dzird..
Zīļukam likās, ka tas ir kāds ļauns murgs. Viņš kā vilciņš sitās pa burku un bija nosvīdis aiz bailēm.. viņš nevarēja pamosties.
Asociācija Ģimene
Bilde ©Ģimene
