„Beatrice, viens ici,**” sauca kāds labi ģērbies vīrietis. „Mana meita ir tā uzburta uz jūsu kuģi,” viņš paskaidroja, „es nevaru viņu dabūt uz mājām.”
„Varbūt viņa gribētu to apskatīt tuvāk?” es piedāvāju.
„Viņa par to būs sajūsmā,” viņš atbildēja.
„Varbūt viņa gribētu to apskatīt tuvāk?” es piedāvāju.
„Viņa par to būs sajūsmā,” viņš atbildēja.
Tā mēs iepazināmies ar Dr. Bernāru, maza auguma vīru ar spožām dzīvām acīm, velnišķīgu smaidu un reto bārdiņu. Viņš mūs bieži apciemoja uz Klaidoņa un valdzināja ar saviem stāstiem tekošā, literārā valodā. Jaunībā vācu okupācijas laikā viņam pienākusi pavēle braukt strādāt uz Vāciju. Taču viņš devies uz esiešu ģenerālštābu Concord viesnīcā un pieprasījis tikšanos ar augstāko priekšniecību. Izvadīts cauri daudzām zālēm un garām daudziem sargkareivjiem, viņš nonācis pie galda pretī ģenerālim.
„Mana māte ir slima,” viņš paziņoja.
„Jawohl, mein Junge,”** ģenerālis atbildējis un iespiedis viņa personības apliecībā zīmogu ar atļauju palikt Parīzē. „Vēlāk, kad izkļuvu uz ielas,” viņš atzinies, „ceļi man drebēja.”
Pēc tam viņš strādājis par internu laukos, Šampaņas rajonā. Kādai pusmūža zemniecei bijušas pietūkušas rokas un kājas, un Bernārs noteicis, ka vainas cēlonis ir pārmērīga vīna lietošana. Kamēr viņš iztukšojis no sirdzējas kuņģa trīs litrus vīna, viņas vīrs, arī jau iedzēris, šausmās noskatījies, kā dakteris darbojas. Dr. Bernārs tikko izgājis pa dārza vārtiem, kad jau izdzirdējis, kā istabā iedrāzies vīrs ar vīna krūzi, lai no jauna veldzētu atstāto sievu. Dr. Bernāra pirmās laulības beigušās tādejādi, ka viņš ieslēgts pa nakti vannas istabā. (Dažām franču vannas istabām slēdži mēdz būt no abām pusēm.) Turpmāk viņš bijis uzmanīgāks. Viņa otrā sieva bija vienmēr darbos aizņemta līdzīpašniece kādā mēbeļu veikalā, un tas viņam deva iespēju satikties ar savu sekretāri – mīļāko, kādu studenti no Dienvidslāvijas, kas nelegāli strādāja Francijā. Bernārs un Sonja bija iemīļojuši Klaidoni. Viņi nāca te atpūsties un papriecāties par mūsu mākslas darbiem, kas glabājās kravas telpā, un tur mēs arī atstājām viņus netraucētus. Pa laikam viņi mūs ielūdza uz degustēšanas dzīrēm un izglītoja smalkajā mākslā pazīt franču vīnus.
Barža mums simbolizēja lielāku brīvību, sava veida glābiņu no ikdienas rutīnas, ko ierobežoja stundas starp deviņiem un pieciem. Tomēr tā nebija vieta, kur laiskoties. Šķiet, nekad vēl mēs nebijām tik daudz strādājuši par krāsotājiem, santehniķiem, elektriķiem, mehāniķiem, galdniekiem un interjeristiem, un tam vēl papildus, protams, nāca vispārējie mājas darbi.
Kopš mūsu ierašanās Parīzē es veltīgi izmēģinājos ievest kaut kādu prioritāšu sistēmu mūsu dažādajās nodarbēs. Darāmā saraksti kļuva tikai garāki un garāki. Vecajai 1913. gada izlaiduma laivai bija diezgan daudz kas pielabojams. Koka lūkas vāks bija saplaisājies, un tas bija jānodarvo, tāpat virtuves jumts, kam jau lobījās nost krāsa, prasījās pēc piekrāsošanas. Arī stūrmaņa kabīne bija no jauna jānolako, un jumts jānotīra un, ja iespējams, arī jāpārkrāso ar alumīnija krāsu. Plaisas kabīnes sienās vajadzēja aizziest ar īpašu poliestera masu. Skursteņi, ko klāja galvanizētā metāla plāksnes, bija sarūsējuši, un tie bija jāmaina. Tāpat man vajadzēja iegādāties arī jaunas baterijas. Laivai bija Listera dīzelis ar 24 voltu ģeneratoru, un tas deva zināmas priekšrocības.
Ziemā – togad, kad pilsētā bija tumšs un komunālo uzņēmumu streika dēļ, - Klaidonis vienmēr bija spoži apgaismots, un daudzi draugi iegriezās, lai sarunās pavadītu gaišus, neaizmirstamus vakarus. Ar mūsu saražoto elektrību pietika ne tikai apgaismojumam, bet arī citām mājsaimniecības ierīcēm – putekļusūcējam, radio un elektriskajam urbim -, tas viss uz divdesmit četriem voltiem. Ik pa pāris dienām es divas līdz trīs stundas darbināju ģeneratoru, lai uzlādētu 200 apmēru stiprās baterijas. Bija arī jāiztīra ledusskapis un jāsalabo čīkstošie ūdens pumpji, kā arī tvertnēs jāatjauno no dzeramais ūdens, ko mēs ņēmām ar garu šļūteni no divsimt metru attālā ugunsdzēsēju lauvu stacijas.
Bet visu laiku pavadīt, uzpošot Klaidoni, nozīmētu pazaudēt mūsu sākotnējo mērķi dzīvošanai Parīzē. Mēs centāmies, cik spējām, piedalīties galvaspilsētas kultūras norisēs. Šajā ziņā par mūsu mentoru kļuva Gijs, franču etnologs no Tālo Austrumu institūta. Gijs bija glīts Īva Montāna tips ar platu, starojošu smaidu. Mēs viņu satikām kādā lekcijā Franču koledžā. „Ah, son structuralism, c`est un peu fou!”*** viņš izmeta pēc kāda Levis Strosa konferences.
Gija pētījumi lielākoties bija saistīti ar tamilu bēru rituāliem Dienvidindijā. No Pondišerijas, kur atradās institūta filiāle, Gijs ar savu šoferi pie stūres braukāja apkārt no ciema uz ciemu, apmeklēdams neskaitāmas bēres un reliģiskas ceremonijas. Togad viņš bija atgriezies institūtā, lai izvērtētu savus novērojumus un pierakstus. Ik dienas ceļā uz institūta bibliotēku Gijs šķērsoja Pont des Arts un regulāri iegriezās pie mums. „Gijs šodien bija ienācis,” Diana pavēstīja. „Kā parasti, viņš bija uzcirties un, piesardzīgi taustīdamies starp gružiem un krāsas bundžām, uzmanīgi apsēdās un pļāpāja, kamēr es slīpēju un pēc tam apmetu trepju apmales. Ik pa brīdim nopurinādams netīrumus no sava rūtainā uzvalka, viņš stāstīja, cik svarīgi ir, lai tamilu bērēs piedalītos svētā govs, un apgalvoja, ka viņa atskaite nolikšot visus indologus uz ausīm.
Dienas pagāja lielā aizņemtībā. Šis Dianas ieraksts mūsu kuģa dienasgrāmatā varētu kalpot par piemēru, kāda bija vidusmēra ziemas diena Parīzē.
11. janvāris. Šorīt brokastu laikā mēs noskatījāmies, kā aiz baržas nirst ūdenslīdēji, kas apseko sienas gar ostas krastu. Iespējams, viņi cenšas noskaidrot, vai tās izturētu paredzēto lielceļu izbūvi. Dzerot rīta kafiju, Džeimss izklāstīja savu arābu – Izraēlas miera plānu, ko pa nakti bija izdomājis. Tā varētu būt federatīva savienība, sava veida kopējais tirgus starp Libānu, Izraēlu un Jordāniju. Ja šīs valstis pārvarētu savu nacionālo antogonismu, tās varētu kļūt bagātākas par entre-port pārtikušajām Āzijas un arābu valstīm. Pēc tam viņš devās strādāt uz Centre de Documentation bibliotēku, bet es sakopu kajīti un ātri iepirkos supermārketā. Vēlāk es strādāju pie divām abstraktajām gleznām guašā, ar ko jau kādu laiku esmu noņēmusies. Nospriedu, ka nav vērts pārāk daudz domāt par to, ko es daru, tāda analizēšana ne pie kā nenoved, bet savas šaubas un paškritiku pietaupīšu uz nedēļas beigām, kad būs redzams gala rezultāts. Tas mani vairāk iedvesmo.
Pēcpusdienā mēs apmeklējām Brodela lekciju par Trešo republiku, pēc tam iegriezāmies Holandes kultūras centrā, kur bija zīmējumu izstāde no Koller-Muller muzeja. Kolekcijā bija daži spēcīgi van Goga zīmējumi. Mums patika arī Trūvosta fantastiskās ilustrācijas. Džeims teica, ka visi vīrieši izstādē esot skatījušies uz mani. Droši vien tāpēc, ka man kājās bija austriešu tradicionālās pusbikses.
„Jawohl, mein Junge,”** ģenerālis atbildējis un iespiedis viņa personības apliecībā zīmogu ar atļauju palikt Parīzē. „Vēlāk, kad izkļuvu uz ielas,” viņš atzinies, „ceļi man drebēja.”
Pēc tam viņš strādājis par internu laukos, Šampaņas rajonā. Kādai pusmūža zemniecei bijušas pietūkušas rokas un kājas, un Bernārs noteicis, ka vainas cēlonis ir pārmērīga vīna lietošana. Kamēr viņš iztukšojis no sirdzējas kuņģa trīs litrus vīna, viņas vīrs, arī jau iedzēris, šausmās noskatījies, kā dakteris darbojas. Dr. Bernārs tikko izgājis pa dārza vārtiem, kad jau izdzirdējis, kā istabā iedrāzies vīrs ar vīna krūzi, lai no jauna veldzētu atstāto sievu. Dr. Bernāra pirmās laulības beigušās tādejādi, ka viņš ieslēgts pa nakti vannas istabā. (Dažām franču vannas istabām slēdži mēdz būt no abām pusēm.) Turpmāk viņš bijis uzmanīgāks. Viņa otrā sieva bija vienmēr darbos aizņemta līdzīpašniece kādā mēbeļu veikalā, un tas viņam deva iespēju satikties ar savu sekretāri – mīļāko, kādu studenti no Dienvidslāvijas, kas nelegāli strādāja Francijā. Bernārs un Sonja bija iemīļojuši Klaidoni. Viņi nāca te atpūsties un papriecāties par mūsu mākslas darbiem, kas glabājās kravas telpā, un tur mēs arī atstājām viņus netraucētus. Pa laikam viņi mūs ielūdza uz degustēšanas dzīrēm un izglītoja smalkajā mākslā pazīt franču vīnus.
Barža mums simbolizēja lielāku brīvību, sava veida glābiņu no ikdienas rutīnas, ko ierobežoja stundas starp deviņiem un pieciem. Tomēr tā nebija vieta, kur laiskoties. Šķiet, nekad vēl mēs nebijām tik daudz strādājuši par krāsotājiem, santehniķiem, elektriķiem, mehāniķiem, galdniekiem un interjeristiem, un tam vēl papildus, protams, nāca vispārējie mājas darbi.
Kopš mūsu ierašanās Parīzē es veltīgi izmēģinājos ievest kaut kādu prioritāšu sistēmu mūsu dažādajās nodarbēs. Darāmā saraksti kļuva tikai garāki un garāki. Vecajai 1913. gada izlaiduma laivai bija diezgan daudz kas pielabojams. Koka lūkas vāks bija saplaisājies, un tas bija jānodarvo, tāpat virtuves jumts, kam jau lobījās nost krāsa, prasījās pēc piekrāsošanas. Arī stūrmaņa kabīne bija no jauna jānolako, un jumts jānotīra un, ja iespējams, arī jāpārkrāso ar alumīnija krāsu. Plaisas kabīnes sienās vajadzēja aizziest ar īpašu poliestera masu. Skursteņi, ko klāja galvanizētā metāla plāksnes, bija sarūsējuši, un tie bija jāmaina. Tāpat man vajadzēja iegādāties arī jaunas baterijas. Laivai bija Listera dīzelis ar 24 voltu ģeneratoru, un tas deva zināmas priekšrocības.
Ziemā – togad, kad pilsētā bija tumšs un komunālo uzņēmumu streika dēļ, - Klaidonis vienmēr bija spoži apgaismots, un daudzi draugi iegriezās, lai sarunās pavadītu gaišus, neaizmirstamus vakarus. Ar mūsu saražoto elektrību pietika ne tikai apgaismojumam, bet arī citām mājsaimniecības ierīcēm – putekļusūcējam, radio un elektriskajam urbim -, tas viss uz divdesmit četriem voltiem. Ik pa pāris dienām es divas līdz trīs stundas darbināju ģeneratoru, lai uzlādētu 200 apmēru stiprās baterijas. Bija arī jāiztīra ledusskapis un jāsalabo čīkstošie ūdens pumpji, kā arī tvertnēs jāatjauno no dzeramais ūdens, ko mēs ņēmām ar garu šļūteni no divsimt metru attālā ugunsdzēsēju lauvu stacijas.
Bet visu laiku pavadīt, uzpošot Klaidoni, nozīmētu pazaudēt mūsu sākotnējo mērķi dzīvošanai Parīzē. Mēs centāmies, cik spējām, piedalīties galvaspilsētas kultūras norisēs. Šajā ziņā par mūsu mentoru kļuva Gijs, franču etnologs no Tālo Austrumu institūta. Gijs bija glīts Īva Montāna tips ar platu, starojošu smaidu. Mēs viņu satikām kādā lekcijā Franču koledžā. „Ah, son structuralism, c`est un peu fou!”*** viņš izmeta pēc kāda Levis Strosa konferences.
Gija pētījumi lielākoties bija saistīti ar tamilu bēru rituāliem Dienvidindijā. No Pondišerijas, kur atradās institūta filiāle, Gijs ar savu šoferi pie stūres braukāja apkārt no ciema uz ciemu, apmeklēdams neskaitāmas bēres un reliģiskas ceremonijas. Togad viņš bija atgriezies institūtā, lai izvērtētu savus novērojumus un pierakstus. Ik dienas ceļā uz institūta bibliotēku Gijs šķērsoja Pont des Arts un regulāri iegriezās pie mums. „Gijs šodien bija ienācis,” Diana pavēstīja. „Kā parasti, viņš bija uzcirties un, piesardzīgi taustīdamies starp gružiem un krāsas bundžām, uzmanīgi apsēdās un pļāpāja, kamēr es slīpēju un pēc tam apmetu trepju apmales. Ik pa brīdim nopurinādams netīrumus no sava rūtainā uzvalka, viņš stāstīja, cik svarīgi ir, lai tamilu bērēs piedalītos svētā govs, un apgalvoja, ka viņa atskaite nolikšot visus indologus uz ausīm.
Dienas pagāja lielā aizņemtībā. Šis Dianas ieraksts mūsu kuģa dienasgrāmatā varētu kalpot par piemēru, kāda bija vidusmēra ziemas diena Parīzē.
11. janvāris. Šorīt brokastu laikā mēs noskatījāmies, kā aiz baržas nirst ūdenslīdēji, kas apseko sienas gar ostas krastu. Iespējams, viņi cenšas noskaidrot, vai tās izturētu paredzēto lielceļu izbūvi. Dzerot rīta kafiju, Džeimss izklāstīja savu arābu – Izraēlas miera plānu, ko pa nakti bija izdomājis. Tā varētu būt federatīva savienība, sava veida kopējais tirgus starp Libānu, Izraēlu un Jordāniju. Ja šīs valstis pārvarētu savu nacionālo antogonismu, tās varētu kļūt bagātākas par entre-port pārtikušajām Āzijas un arābu valstīm. Pēc tam viņš devās strādāt uz Centre de Documentation bibliotēku, bet es sakopu kajīti un ātri iepirkos supermārketā. Vēlāk es strādāju pie divām abstraktajām gleznām guašā, ar ko jau kādu laiku esmu noņēmusies. Nospriedu, ka nav vērts pārāk daudz domāt par to, ko es daru, tāda analizēšana ne pie kā nenoved, bet savas šaubas un paškritiku pietaupīšu uz nedēļas beigām, kad būs redzams gala rezultāts. Tas mani vairāk iedvesmo.
Pēcpusdienā mēs apmeklējām Brodela lekciju par Trešo republiku, pēc tam iegriezāmies Holandes kultūras centrā, kur bija zīmējumu izstāde no Koller-Muller muzeja. Kolekcijā bija daži spēcīgi van Goga zīmējumi. Mums patika arī Trūvosta fantastiskās ilustrācijas. Džeims teica, ka visi vīrieši izstādē esot skatījušies uz mani. Droši vien tāpēc, ka man kājās bija austriešu tradicionālās pusbikses.
Atpakaļceļā gājām pa St. Germain bulvāri, garām mēbeļu saloniem, mākslas un senlietu galerijām, kafejnīcām Aux Deus Magots un Cafe de Flore.
Mazais skvērs pie St. Germain des Pres baznīcas izskatījās pārāk vilinošs, lai paietu garām. Apsēdāmies un vērojām cilvēkus. Kāda vecmāmiņa šuj, bērns dzenā baložus, klaidoņi sēž uz sola un dzer no pudeles vīnu, un skatās, kā Džeimss no savas blašķes malko konjaku. Vakarā aizgājām uz filmu par Henriju Milleru Amerikāņu kultūras centrā. Pārsvarā tas bija monologs par viņa dzīvi, no kuras desmit gadi aizvadīti Francijā, un viņa ģimeni. Viņa franču valoda bija tik briesmīga, īpaši akcents, ka mēs jau drīz jutāmies noguruši. „Viņš taču šļupst.” Džeimss nelaimīgi secināja. „Uz pēdējo daļu mēs nepaliksim.”
* Beatrise, nāc šurp. Franču val.
** Jā, jā, manu puis. Vācu val.
*** Ak, šis strukturālisms, tas ir drusku par traku! Franču val.
Turpinājums sekos...
Džeimss Krogzems
Bildes ©
