Stērlings Haidens, pazīstamais amerikāņu jūrnieks, aktieris un rakstnieks, bija mūsu drošākais morālais balsts. Stērlnigs aizlaidās dzīvot uz baržas vienu gadu agrāk nekā mēs. Viņš stāstīja, kā sameklējis savu baržu pēc tam, kad jau bija tai nolūkojis piestātnes vietu Sēnas kreisajā krastā ar lielisku skatu uz Parīzi.
Viņš apmeties nelielā istabiņā Bellevue viesnīcā Holandes pilsētā Dordrehtā, no kuras labi pārredzama Reina un no kurienes ar kuģa tālskata palīdzību pētījis desmitiem garāmslīdošu baržu. Tā pavadīti daudzi vientuļi vakari un iztukšots ne mazums bundžu Heineken alus. Tad trešajā nedēļā viņš pamanījis motorlaivu Wie Zal`t Weten, kas, smagi piekrauta, cēli ducināja garām. Viņš uzlēcis motociklā un drāzies tai pakaļ uz tuvāko piestātnes vietu. Baržas kapteinis nodomājis, ka šis cilvēks ir sajucis, kad Stērlings no krasta saucis, ka gribot pirkt no viņa šo laivu. „Nē, nē, nav laika,” kapteinis attraucis un turpinājis nodarboties ap virvēm. Stērlings aizdrāzies pie slūdzinieka, kas, par laimi, sapratis angliski. Viņš to palūdzis paskaidrot kapteinim, ka viņam šī barža esot vajadzīga un kabatā viņam esot vesels žūksnis naudas, kādi trīsdesmit tūkstoši dolāru.
Slūdzinieks uzlicis savu formas cepuri un, pieņēmis svarīgu stāju, aizvedis Stērlingu pie kapteiņa „Jā, jā...” viņš kapteinim visu laiku kaut ko atkārtojis holandiešu valodā.
„No kurienes tu esi?” kapteinis vaicāja. Stērlings atbildējis, ka esot amerikānis. „Ak, tā,” viņš atņēmis, un abi turpinājuši sarunāties.
Īsāk sakot, Stērlings to baržu dabūja.
Kad pēc gada kopā ar Dianu bijām Dordrehtā, mēs apvaicājāmies, vai nevar nopirkt baržu. Atbilde skanēja: „Nē, bet pirms gada te vienu pārdeva kādam amerikāņu kinoaktierim.” – „Un par cik?” – „Trīsdesmit tūkstoši dolāru.” – „Bet vai tā nav augsta cena?” – „Jā, ir”, viņi smaidīja.
Stērlings pats bijis liels jūrasbraucējs, tāljūru kapteinis, vairākkārt apbraucis apkārt pasaulei, bet viņam nekādi neveicās sapulcināt komandu kuģošanai pa Eiropu. Viņa daiļajai sievai Džūdijai tas viss apnika, un viņa aizlidoja atpakaļ uz Ameriku, pametot Stērlingu uz sēkļa Wie Zal`t Wetene pirmajā braucienā no Holandes uz Parīzi. Pēc diviem gadiem Džūdija piekrita vēlreiz pamēģināt dzīvot uz baržas Parīzē. Atvilkusi līdzi savus divus dēlus un neskaitāmas somas un čemodānus, viņa ieradās, bet palika tikai īsu laiku pašā vasaras karstumā. Puikas ilgojās pēc savas piepilsētas dzīves, saldējuma, piebāztiem ledusskapjiem, televizora un draugiem. Viņi caurām dienām dauzījās pa klāju un tik ilgi lēkāja starp lūkām, trepēm un piestātnes malu, kamēr jaunākais iekrita Sēnā. Par laimi, Džūdija tobrīd atradās tuvumā. Viņa tajā pašā mirklī ieplanēja ar visiem svārkiem ūdenī un, saukdama pēc palīdzības, slīdēja pa straumi uz leju. Atskanēja trauksmes signāls, un palīgā atsteidzās ugunsdzēsēju brigāde un ātrlaivas ar glābšanas riņķiem, gar krastu skrēja cilvēki, bet Džūdija, piespiedusi dēlu sev cieši klāt, drošsirdīgi centās izpeldēt.
Slūdzinieks uzlicis savu formas cepuri un, pieņēmis svarīgu stāju, aizvedis Stērlingu pie kapteiņa „Jā, jā...” viņš kapteinim visu laiku kaut ko atkārtojis holandiešu valodā.
„No kurienes tu esi?” kapteinis vaicāja. Stērlings atbildējis, ka esot amerikānis. „Ak, tā,” viņš atņēmis, un abi turpinājuši sarunāties.
Īsāk sakot, Stērlings to baržu dabūja.
Kad pēc gada kopā ar Dianu bijām Dordrehtā, mēs apvaicājāmies, vai nevar nopirkt baržu. Atbilde skanēja: „Nē, bet pirms gada te vienu pārdeva kādam amerikāņu kinoaktierim.” – „Un par cik?” – „Trīsdesmit tūkstoši dolāru.” – „Bet vai tā nav augsta cena?” – „Jā, ir”, viņi smaidīja.
Stērlings pats bijis liels jūrasbraucējs, tāljūru kapteinis, vairākkārt apbraucis apkārt pasaulei, bet viņam nekādi neveicās sapulcināt komandu kuģošanai pa Eiropu. Viņa daiļajai sievai Džūdijai tas viss apnika, un viņa aizlidoja atpakaļ uz Ameriku, pametot Stērlingu uz sēkļa Wie Zal`t Wetene pirmajā braucienā no Holandes uz Parīzi. Pēc diviem gadiem Džūdija piekrita vēlreiz pamēģināt dzīvot uz baržas Parīzē. Atvilkusi līdzi savus divus dēlus un neskaitāmas somas un čemodānus, viņa ieradās, bet palika tikai īsu laiku pašā vasaras karstumā. Puikas ilgojās pēc savas piepilsētas dzīves, saldējuma, piebāztiem ledusskapjiem, televizora un draugiem. Viņi caurām dienām dauzījās pa klāju un tik ilgi lēkāja starp lūkām, trepēm un piestātnes malu, kamēr jaunākais iekrita Sēnā. Par laimi, Džūdija tobrīd atradās tuvumā. Viņa tajā pašā mirklī ieplanēja ar visiem svārkiem ūdenī un, saukdama pēc palīdzības, slīdēja pa straumi uz leju. Atskanēja trauksmes signāls, un palīgā atsteidzās ugunsdzēsēju brigāde un ātrlaivas ar glābšanas riņķiem, gar krastu skrēja cilvēki, bet Džūdija, piespiedusi dēlu sev cieši klāt, drošsirdīgi centās izpeldēt.
Kad no vīna tirgus atgriezās Stērlings, viss jau bija beidzies. Abi – māte un bērns -, kārtīgi sasegti, uz nestuvēm tika ievietoti blakusstāvošajā ātrās palīdzības mašīnā. Viņi bija drošībā, un nekas vairs nekaitēja, bet francūži mīl lietas novest līdz galam: pēc peldes Sēnā nākošā piestātnē, kur tiek izdarīta vispusīga pārbaude un aizskalotas pēdējās Sēnas piesārņotā ūdens paliekas.
Visproduktīvākais periods uz baržas Stērlingam bija tajā laikā, kad viņš pierakstīja kladi pēc klades ar sava pirmā romāna uzmetumiem ar nosaukumu The Voyage. 1985. Tad viņš bieži bija redzams, soļojot šurpu turpu pa kajīti, ik pa brīdim apstādamies, lai noskatītos uz pārīšiem, kas apmetušies uz salas Ile de la Cite, vai arī uz garām braucošajām baržām, un tad – dodamies atpakaļ pie iesāktā darba.
Tomēr lielākoties viņš ieradās Parīzē bezcerīgā un nospiestā garastāvoklī. „Esmu izputējis, pie velna, nezinu ko es iesākšu” vai arī „Tikko Londonā piedzīvoju nervu sabrukumu, mana sieva satiekas ar kanādiešu pilotu”. Diana bija novērojusi, ka slaveni cilvēki nevar tikai tā vienkārši sadusmoties vai par kaut ko satraukties, - viņiem uzreiz ir nervu krīze.
Stērlings nekādā ziņā nebija parasts baržas iemītnieks – garš stāvs, dziļi domās iegrimis, kas klīst turpu un atpakaļ gar piestātnēm, augstu vēzēdams savu koka spieķi, - tādu viņu ostā pazina visi apkārtējie. Katru dienu viņam bija cits spieķis (es nevarēju iedomāties, ka vispār ir tik daudz spieķu), un katru rītu viņš ar savu BMW motociklu drāzās uz tirgu. Pēcpusdienās viņš labprāt nodarbojās ar virvju vīšanu (man prātā nenāca, ka uz baržas var būt tik daudz virvju), bet dažkārt, ģērbies jūrnieka drēbēs, darvoja lūku jumtus. Tad viņš nolaida karogus un nomainīja tos pret lentītēm.
Kādu rītu pie Klaidoņa apstājās jauka taizemiešu meitene ar manikīra piederumu koferīti, paskatījās uz mani tēmējoši un jautāja: „Vai šeit ir tā vieta, kur dzīvo Stērlings Haidens?” – „Nē, tas ir vienu laivu tālāk,” es parādīju. Viņa mīļi pasmaidīja un sāka stāstīt, ka pati esot no Londonas un strādājot par masieri, tad nokāpa lejā pie Stērlinga. Nākošajā dienā Stērlings uzaicināja mani iedzert un salēja mums visiem trijiem krūzēs labu Bordeaux vīnu (parasti gan viņš tajās lēja tikai visparastāko vīnu).
„Vai arī tu esi baržas kapteinis?” masiere pajautāja un iespurdzās.
„Jā”, es atbildēju.
„Es ierados no Londonas, lai uzprišinātu Stērlingu, viņam jāspēlē vienā filmā (šķiet, tā bija Bertoluči 1990). Pa to laiku, kamēr Stērlings aizgāja vēl pēc vīna, viņa piebilda: „Tagad Stērlings ir tīri labā formā.” Biju pārsteigts, to dzirdot. „Bet viņš taču uzkož tikai pa kādam riekstam, apēd kumosiņu žāvētas augļu vai kādu kripatiņu brūno rīsu – lai viss būtu tikai veselīgs. Būs labi, un viņš dosies man līdzi, bet pēc trīs dienām sāksies filmēšana.”
Kad jau taisījos uz promiešanu, viņa mani apskāva un iečukstēja ausī, vai es nevēlētos masāžu. Es atteicu, ka ne, paldies, varbūt citreiz. Stērlings, jau iereibis, šņukstēja: „Es negribu atgriezties kino. Tu nezini, kas tā ir par elli!”
Dzīve uz baržas ievērojami atšķiras no parastās dzīves uz sauszemes. No sākuma nākas pierast pie nemitīgās šūpošanās un ūdens šļakstiem gar laivas sāniem. Jārēķinās arī ar laika apstākļiem, kas ik pa brīdim par sevi atgādina. Stiprs vējš plivina audekla pārsegus un cērt vaļā pievērtās lūkas. Pa jumtiem bungo lietus lāses, uzdzenot miegu, un nepārtrauktie trokšņi bieži pārtrauc sarunas un pat ierobežo radio klausīšanos.
Mūsu dzīvei uz baržas bija arī citi trūkumi un neērtības. Cilvēki mēdza ierasties uz Klaidoņa, kad vien tiem patikās, - vai tas bija desmitos no rīta, kad bijām aizņemti darbā, vai divos naktī, iztraucējot no miega. „Jums nav telefona, nevarējām sazvanīt,” viņi parasti atvainojās. Ciemiņi bieži nosēdēja sešas un vairāk stundas pēc kārtas, pat neizkustējušies. Stundu pēc stundas tie pavadīja pļāpājot un iedzerot, ērti izvietojušies uz spilveniem omulīgā kajītē.
Viesi parasti tika brīdināti par nepieciešamību taupīt ūdeni, gāzi un elektrību... Katrai lietai uz baržas bija sava īpaša vieta, bet daudzi ciemiņi un īrnieki tā arī neiemācījās to ievērot. Viņi piekrāva kajīti pilnu ar ēdamo, virtuves izlietni pilnu ar traukiem, pameta uz klāja rūsējošus darbarīkus un salauztus krēslus kravas kambarī. Tādēļ pa laikam biju spiests justies kā mizantrops.
„Ak jā, Bernārs bija ienācis,” kādu vakaru paziņoja Diāna. „Viņš mūs ielūdza jaunnedēļ uz maksu balli.” Līdz pat piektdienai Bernāram gan neienāca prātā paziņot notikuma vietu, ka tā paredzēta uz Klaidoņa. Zinot no pieredzes, ka cilvēkiem patīk bīstami drūzmēties uz klāja, es sagaidīju katru pie krastmalas trepēm un pavadīju lejā uz „balles zāli”. Tovakar ieradās ap divdesmit cilvēku – tik teicamās maskās, ka pagāja vismaz stunda, līdz sākām viņus atpazīt. Tērpi bija gan eleganti, gan smieklīgi. Endijs ieradās ar vikinga cepuri galvā, pats ļoti apmierināts ar savu oriģinalitāti, bet pēc vairākiem bīstamiem pagriezieniem ar asajiem ragiem, viņš nolēma, ka būtu prātīgāk tēlot vikingu princi nekā bruņinieku. Viņš nosēdēja stūrī visu vakaru.
Šķiet, ka pirmā balle uz baržas noritēja gludi, bez starpgadījumiem. Neviens nepārgāzās pār bortu, lai gan sievietes augstpapēžu kurpēs visai droši balansēja pa klāju. Diāna dienasgrāmatā fiksējusi savus iespaidus no tā vakara, kas atklāj „zemūdens strāvas”, par kurām toreiz man nebija pat nojausmas.
Maza, resna dāma ieradās, satinusies zaļā plēvē, iespaids bija diezgan grandiozs. Viņa bija spāniete, Morisa sieva, ar kuru Bernārs kopā strādāja Cluny slimnīcā. Viņa visu vakaru vilkās astē savam vīram un raidīja aizdomīgus, greizsirdīgus skatienus uz visām, ar ko viņš dejoja vai sarunājās. Brīdī, kad es dejoju ar Morisu, viņa steigšus pienāca klāt, savu plastmasas tērpu čaukstinādama, nikni paskatījās uz mani un garāmejot tīši pagrūda ar savu pēcpusi. Runā, ka viņa varētu nogalināt visas sievietes, kas iejauktos viņas mīlestības lietās. Lieki teikt, ka es uz atlikušo vakaru pilnīgi novērsos no Morisa, lai iztiktu bez dūru vicināšanas. Lielāko vakara daļu viņa, draudīgu skatu, pavadīja pie atspirdzinājumu galda, sparīgi kraukšķinādama uzkodas, un pēc tam – kā tāds milzīgs zaļš mākonis – nosēdēja pie tualetes durvīm. Reti kurš riskēja paiet garām tik biedējošai apsardzei.
Bernārs arī izskatījās briesmīgs savā baltajā nāves maskā un melnu kapuci pārvilktu pāri sejai. Sonja, Bernāra mīļākā, izturējās pavisam klusu – pilnībā nomaskējusies, visu nakti bez nevienas glāzes, tikai smēķēja, masku nenovilkusi, izmantojot garu cigarešu turamo. Viņa izskatījās mazliet sabijusies, kad Bernāra sieva mēģināja noskaidrot, kas viņa ir. Laimīgā kārtā arī citi palika maskās visu vakaru, un tā tas neizskatās pārāk aizdomīgi. Bilam līdzi bija Luīze, kura arī palika daļēji nomaskējusies, bet Bila sieva kādā brīdī bija masku norāvusi, lai paskatītos, kas zem tās slēpjas. Pats Bils ar savu sarkano tauriņu izskatījās elegants un pievilcīgs – īsts dendijs, un viņš visu vakaru dejoja čarlstonu. Džeimss teica, ka viņam arī fraka bija mugurā, bet es to neievēroju.”
Dejošana bija drusku jocīga, jo, tā kā grīda bija tik nelīdzena, vajadzēja augstu cilāt kājas, bet Bilam tik un tā čarlstons padevās labi. Viesu sastāvs tiešām bija dīvains greizsirdīgu sievu, mīļāko, vīru un pārīšu juceklis. Pusnaktī, kad maskas tika novilktas visapkārt krustojās saniknoti, pētoši un meklējoši skatieni. Vakars beidzās ātri, - pēkšņi viss bija cauri, un viesi vadījās projām. Francūžiem pietrūkst karnevāla izjūtas un spontanitātes, kas tik bieži sastopama Ķelnē un Minhenē. Pēdējā brīdī Bernārs noorganizēja vakara turpinājumu pie kāda drauga, un ieaicināja arī mūs – ar devīzi mainīties partneriem -, tomēr mēs pieklājīgi atteicāmies. Es to uzskatīju par visai bērnišķīgu laika kavēkli un savā ziņā par spēlēšanos ar uguni, bet viņam jau patika izaicināt likteni.”
Visproduktīvākais periods uz baržas Stērlingam bija tajā laikā, kad viņš pierakstīja kladi pēc klades ar sava pirmā romāna uzmetumiem ar nosaukumu The Voyage. 1985. Tad viņš bieži bija redzams, soļojot šurpu turpu pa kajīti, ik pa brīdim apstādamies, lai noskatītos uz pārīšiem, kas apmetušies uz salas Ile de la Cite, vai arī uz garām braucošajām baržām, un tad – dodamies atpakaļ pie iesāktā darba.
Tomēr lielākoties viņš ieradās Parīzē bezcerīgā un nospiestā garastāvoklī. „Esmu izputējis, pie velna, nezinu ko es iesākšu” vai arī „Tikko Londonā piedzīvoju nervu sabrukumu, mana sieva satiekas ar kanādiešu pilotu”. Diana bija novērojusi, ka slaveni cilvēki nevar tikai tā vienkārši sadusmoties vai par kaut ko satraukties, - viņiem uzreiz ir nervu krīze.
Stērlings nekādā ziņā nebija parasts baržas iemītnieks – garš stāvs, dziļi domās iegrimis, kas klīst turpu un atpakaļ gar piestātnēm, augstu vēzēdams savu koka spieķi, - tādu viņu ostā pazina visi apkārtējie. Katru dienu viņam bija cits spieķis (es nevarēju iedomāties, ka vispār ir tik daudz spieķu), un katru rītu viņš ar savu BMW motociklu drāzās uz tirgu. Pēcpusdienās viņš labprāt nodarbojās ar virvju vīšanu (man prātā nenāca, ka uz baržas var būt tik daudz virvju), bet dažkārt, ģērbies jūrnieka drēbēs, darvoja lūku jumtus. Tad viņš nolaida karogus un nomainīja tos pret lentītēm.
Kādu rītu pie Klaidoņa apstājās jauka taizemiešu meitene ar manikīra piederumu koferīti, paskatījās uz mani tēmējoši un jautāja: „Vai šeit ir tā vieta, kur dzīvo Stērlings Haidens?” – „Nē, tas ir vienu laivu tālāk,” es parādīju. Viņa mīļi pasmaidīja un sāka stāstīt, ka pati esot no Londonas un strādājot par masieri, tad nokāpa lejā pie Stērlinga. Nākošajā dienā Stērlings uzaicināja mani iedzert un salēja mums visiem trijiem krūzēs labu Bordeaux vīnu (parasti gan viņš tajās lēja tikai visparastāko vīnu).
„Vai arī tu esi baržas kapteinis?” masiere pajautāja un iespurdzās.
„Jā”, es atbildēju.
„Es ierados no Londonas, lai uzprišinātu Stērlingu, viņam jāspēlē vienā filmā (šķiet, tā bija Bertoluči 1990). Pa to laiku, kamēr Stērlings aizgāja vēl pēc vīna, viņa piebilda: „Tagad Stērlings ir tīri labā formā.” Biju pārsteigts, to dzirdot. „Bet viņš taču uzkož tikai pa kādam riekstam, apēd kumosiņu žāvētas augļu vai kādu kripatiņu brūno rīsu – lai viss būtu tikai veselīgs. Būs labi, un viņš dosies man līdzi, bet pēc trīs dienām sāksies filmēšana.”
Kad jau taisījos uz promiešanu, viņa mani apskāva un iečukstēja ausī, vai es nevēlētos masāžu. Es atteicu, ka ne, paldies, varbūt citreiz. Stērlings, jau iereibis, šņukstēja: „Es negribu atgriezties kino. Tu nezini, kas tā ir par elli!”
Dzīve uz baržas ievērojami atšķiras no parastās dzīves uz sauszemes. No sākuma nākas pierast pie nemitīgās šūpošanās un ūdens šļakstiem gar laivas sāniem. Jārēķinās arī ar laika apstākļiem, kas ik pa brīdim par sevi atgādina. Stiprs vējš plivina audekla pārsegus un cērt vaļā pievērtās lūkas. Pa jumtiem bungo lietus lāses, uzdzenot miegu, un nepārtrauktie trokšņi bieži pārtrauc sarunas un pat ierobežo radio klausīšanos.
Mūsu dzīvei uz baržas bija arī citi trūkumi un neērtības. Cilvēki mēdza ierasties uz Klaidoņa, kad vien tiem patikās, - vai tas bija desmitos no rīta, kad bijām aizņemti darbā, vai divos naktī, iztraucējot no miega. „Jums nav telefona, nevarējām sazvanīt,” viņi parasti atvainojās. Ciemiņi bieži nosēdēja sešas un vairāk stundas pēc kārtas, pat neizkustējušies. Stundu pēc stundas tie pavadīja pļāpājot un iedzerot, ērti izvietojušies uz spilveniem omulīgā kajītē.
Viesi parasti tika brīdināti par nepieciešamību taupīt ūdeni, gāzi un elektrību... Katrai lietai uz baržas bija sava īpaša vieta, bet daudzi ciemiņi un īrnieki tā arī neiemācījās to ievērot. Viņi piekrāva kajīti pilnu ar ēdamo, virtuves izlietni pilnu ar traukiem, pameta uz klāja rūsējošus darbarīkus un salauztus krēslus kravas kambarī. Tādēļ pa laikam biju spiests justies kā mizantrops.
„Ak jā, Bernārs bija ienācis,” kādu vakaru paziņoja Diāna. „Viņš mūs ielūdza jaunnedēļ uz maksu balli.” Līdz pat piektdienai Bernāram gan neienāca prātā paziņot notikuma vietu, ka tā paredzēta uz Klaidoņa. Zinot no pieredzes, ka cilvēkiem patīk bīstami drūzmēties uz klāja, es sagaidīju katru pie krastmalas trepēm un pavadīju lejā uz „balles zāli”. Tovakar ieradās ap divdesmit cilvēku – tik teicamās maskās, ka pagāja vismaz stunda, līdz sākām viņus atpazīt. Tērpi bija gan eleganti, gan smieklīgi. Endijs ieradās ar vikinga cepuri galvā, pats ļoti apmierināts ar savu oriģinalitāti, bet pēc vairākiem bīstamiem pagriezieniem ar asajiem ragiem, viņš nolēma, ka būtu prātīgāk tēlot vikingu princi nekā bruņinieku. Viņš nosēdēja stūrī visu vakaru.
Šķiet, ka pirmā balle uz baržas noritēja gludi, bez starpgadījumiem. Neviens nepārgāzās pār bortu, lai gan sievietes augstpapēžu kurpēs visai droši balansēja pa klāju. Diāna dienasgrāmatā fiksējusi savus iespaidus no tā vakara, kas atklāj „zemūdens strāvas”, par kurām toreiz man nebija pat nojausmas.
Maza, resna dāma ieradās, satinusies zaļā plēvē, iespaids bija diezgan grandiozs. Viņa bija spāniete, Morisa sieva, ar kuru Bernārs kopā strādāja Cluny slimnīcā. Viņa visu vakaru vilkās astē savam vīram un raidīja aizdomīgus, greizsirdīgus skatienus uz visām, ar ko viņš dejoja vai sarunājās. Brīdī, kad es dejoju ar Morisu, viņa steigšus pienāca klāt, savu plastmasas tērpu čaukstinādama, nikni paskatījās uz mani un garāmejot tīši pagrūda ar savu pēcpusi. Runā, ka viņa varētu nogalināt visas sievietes, kas iejauktos viņas mīlestības lietās. Lieki teikt, ka es uz atlikušo vakaru pilnīgi novērsos no Morisa, lai iztiktu bez dūru vicināšanas. Lielāko vakara daļu viņa, draudīgu skatu, pavadīja pie atspirdzinājumu galda, sparīgi kraukšķinādama uzkodas, un pēc tam – kā tāds milzīgs zaļš mākonis – nosēdēja pie tualetes durvīm. Reti kurš riskēja paiet garām tik biedējošai apsardzei.
Bernārs arī izskatījās briesmīgs savā baltajā nāves maskā un melnu kapuci pārvilktu pāri sejai. Sonja, Bernāra mīļākā, izturējās pavisam klusu – pilnībā nomaskējusies, visu nakti bez nevienas glāzes, tikai smēķēja, masku nenovilkusi, izmantojot garu cigarešu turamo. Viņa izskatījās mazliet sabijusies, kad Bernāra sieva mēģināja noskaidrot, kas viņa ir. Laimīgā kārtā arī citi palika maskās visu vakaru, un tā tas neizskatās pārāk aizdomīgi. Bilam līdzi bija Luīze, kura arī palika daļēji nomaskējusies, bet Bila sieva kādā brīdī bija masku norāvusi, lai paskatītos, kas zem tās slēpjas. Pats Bils ar savu sarkano tauriņu izskatījās elegants un pievilcīgs – īsts dendijs, un viņš visu vakaru dejoja čarlstonu. Džeimss teica, ka viņam arī fraka bija mugurā, bet es to neievēroju.”
Dejošana bija drusku jocīga, jo, tā kā grīda bija tik nelīdzena, vajadzēja augstu cilāt kājas, bet Bilam tik un tā čarlstons padevās labi. Viesu sastāvs tiešām bija dīvains greizsirdīgu sievu, mīļāko, vīru un pārīšu juceklis. Pusnaktī, kad maskas tika novilktas visapkārt krustojās saniknoti, pētoši un meklējoši skatieni. Vakars beidzās ātri, - pēkšņi viss bija cauri, un viesi vadījās projām. Francūžiem pietrūkst karnevāla izjūtas un spontanitātes, kas tik bieži sastopama Ķelnē un Minhenē. Pēdējā brīdī Bernārs noorganizēja vakara turpinājumu pie kāda drauga, un ieaicināja arī mūs – ar devīzi mainīties partneriem -, tomēr mēs pieklājīgi atteicāmies. Es to uzskatīju par visai bērnišķīgu laika kavēkli un savā ziņā par spēlēšanos ar uguni, bet viņam jau patika izaicināt likteni.”
Turpinājums sekos...
Džeimss Krogzems
Bildes ©
