Diabēta noliegums, jeb Kas kopīgs daudziem diabēta pacientiem un zemledus makšķerniekiem aprīlī?
Raksta Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane.
Ainas stāsts. Bija skaista, saulaina un vasarīgi silta diena aprīļa sākumā. Aina vakariņoja kopā ar savu vīru, kad TV ziņās rādīja satraucošu sižetu par to, kā izglābta dzīvība kārtējam zemledus makšķerniekam. „Es vēl varu saprast kūlas dedzinātājus, kuriem vienkārši slinkums vai trūkst spēka apkopt laukus, bet nesaprotu to, kā var riskēt ar savu dzīvību tikai kādas mazas zivteles dēļ", Ainas vīrs teica. Uz brīdi Ainai šķita, ka pasaule apkārt it kā sastingst, iestājas klusums un ir dzirdama tikai kāda iekšējā balss, kas runā tieši sirdī. „Ar ko tad es atšķiros no šī zemledus makšķernieka? Ārsts vienmēr atkārto, ka regulāri jākontrolē cukura līmenis, jāievēro diēta un nu jau vismaz gadu iesaka uzsākt ārstēšanos ar insulīnu, bet man aizvien šķiet, ka nav ne laika, ne pacietības,lai to visu īstenotu. Es gan zinu, ka sekas var būt pat aklums, nieru mazspēja un gangrēna, un jau tagad nav īsti spēka, kad meita atved pieskatīt mazbērnu, tomēr es turpinu dzīvot tāpat kā līdz šim, it kā aizvērtām acīm censtos šķērsot automaģistrāli vai - kā tie zemledus makšķernieki aprīļa sākumā..." Nākošajā dienā Aina piezvanīja ārstam un lūdza viņu pieņemt ārpus kārtas, jo vēlas uzsākt ārstēšanos ar insulīnu.
Grūtības samierināties ar diabēta diagnozi
Cukura diabēta diagnoze daudziem cilvēkiem ir pilnīgi negaidīta un rada psiholoģisku krīzi. Iespējams, cilvēks pirms tam bijis praktiski vesels, bet pēc saslimšanas ar diabētu jālieto medikamenti vai jāinjicē insulīns, regulāri jākontrolē glikozes līmenis asinīs, jāveic regulāras veselības pārbaudes, jāievēro diētas plāns. Diabēts var radīt arī sociālas grūtības, piemēram, ir tik grūti paskaidrot draugiem, kāpēc reizēm ir augsts vai zems glikozes līmenis asinīs, kāpēc viesības reizēm šķiet pats, pats drūmākais notikums, jo tad gandrīz katrs uzskata par savu pienākumu pajautāt, vai patiešām diabēta slimnieki drīkst ēst arī torti? Un tad vēl vizītes pie ārsta, kurš kārtējo reizi atgādina par lieko ķermeņa svaru, lūdz parādīt paškontroles dienasgrāmatu un pēc tam secina, ka pēc būtības nevar ārstēt, jo nezina, kāds bijis glikozes līmenis asinīs, sarunas nobeigumā atkal atgādinot par draudošajām diabēta komplikācijām.
Būtu pārlieku sāpīgi tūlīt pēc diabēta diagnozes noteikšanas pilnībā apzināties visu, ko šī diagnoze nozīmē, tāpēc īslaicīgs noliegums ir saprotams un attaisnojams. Dažkārt diabēta pacienti šajā laikā sameklē medicīnas grāmatas un lasa tās ar cerību rast apstiprinājumu, ka ārstu diagnoze tomēr nav pareiza, citi meklē palīdzību pie alternatīvās medicīnas speciālistiem.
Kad noliegumam vairs nav attaisnojuma?
Cukura diabēts ir nopietna slimība, tai var būt smagas sekas, tomēr paša cilvēka spēkos ir ievērojami attālināt vai pat nepieļaut drūmo realitāti un nodzīvot aktīvu, pilnvērtīgu mūžu.
Noliegt diabētu nozīmē - „bēgt", nedomāt un pat nepieļaut, ka drūmā, nepielūdzamā statistika par diabēta komplikācijām attiecas uz visiem diabēta pacientiem. Apzināties un pieņemt savu slimību nozīmē arī pieņemt savu atbildību un reāli mainīt savu dzīvesveidu.
Arī tad, kad pēc diagnozes noteikšanas pagājis jau ilgāks laiks un psiholoģiskā krīze ir pārvarēta, ļoti daudzi diabēta pacienti pilnībā neatzīst to, ka viņiem patiesi būtu jāārstē diabēts tā, kā to iesaka ārsts. Daudzi tā arī nesaskata saistību starp savu ķermeņa svaru un to, cik daudz viņi ēd un nespēj atrast sakarību starp nespēku un glikozes līmeni asinīs.
Noliegumam ir vēl kāds trūkums. Nav iespējams diabētu pilnībā izstumt no apziņas, pilnībā aizmirst, tāpēc diabēta pacients, kurš tik ļoti cenšas aizbēgt no realitātes, izjūt dziļi sevī slēptu vainas apziņas, kas aug un var izlauzties uz āru pašam cilvēkam negaidītā veidā, nepiemērotā vietā un laikā.
Kā pazīt noliegumu?
Kad jautājām cukura diabēta pacientiem, vai viņi izprot, cik liela nozīme ir glikozes līmeņa paškontrolei, atbildes bija apstiprinošas.
Kad jautājām, vai pacienti veic paškontroli tik bieži, cik to ieteicis ārsts, daudzas atbildes liecināja par diabēta noliegumu:
„Nē, jo mans cukura līmenis vienmēr ir augsts, tāpēc paškontrolei nav jēgas."
„Nē, jo tas nav ērti un man vienkārši nav laika. Es vienkārši esmu pārāk aizņemts."
„Nē, jo neviens jau nekontrolē tik bieži, cik to iesaka ārsts."
„Nē, jo mana māte vienmēr atgādina un atgādina, ka tas būtu jādara un es nebūšu tas, kas dancos pēc viņas stabules."
„Nē, jo cukura līmenis nepazeminās, lai arī ko es darītu."
„Nē, jo es biežāk pusdienoju un vakariņoju ārpus mājas un nevaru mērīt cukura līmeni sabiedriskā vietā."
Reizēm noliegums izpaužas pārmetumu formā
Piemēram, sievietes apgalvo, ka nevar ievērot savu diētas plānu, jo citi ģimenes locekļi nevēlas ēst tādus ēdienus vai arī vīrs apgalvo, ka nevar izmainīt savu diētu, jo sieva gatavo pārāk daudz dažādus garšīgus ēdienus. Darba kolēģi tiek vainoti stresa situāciju radīšanā, kas paaugstina cukura līmeni asinīs, bērni vaino vecākus, ka tie viņus pārlieku kontrolē, savukārt vecāki vaino bērnus par kārtējām nepatikšanām un ar to saistīto stresu, kas traucē domāt par diabētu. Jā, dzīve ar diabētu ir ļoti apgrūtinoša īpaši tad, kad jūsu draugs nopircis tieši to saldējumu, no kura jūs nekādi nespējat atteikties.
Bet! Ja esat nolēmis mainīt savu dzīvesveidu, dzīvot veselīgāk, neviens cilvēks pasaulē nevarēs padarīt šo plānu pilnīgi neiespējamu. Ja jūs kļūstat atkarīgi no tā, vai kāds cits rūpējas vai nerūpējas par jūsu veselību, tas liecina, ka jūs nerūpējaties pats par sevi un pilnīgi noteikti būs tikai viens cilvēks, kurš no tā cietīs - jūs pats.
„Mans ārsts ir ass, neiejūtīgs un vienmēr pārāk aizņemts. Viņš pat nepainteresējas, kā es jūtos..."
Nav viegli pašam būt atbildīgam par diabēta ārstēšanu, tomēr jāapzinās tas, ka nav tik svarīgi, ko dara ārsts. Svarīgi ir - ko darāt jūs. Tieši diabēta pacients pats īsteno 98% no visa, kas jāveic diabēta ārstēšanā. Ja nepieciešamas papildus zināšanas, varat tās apgūt lasot, apmeklējot lekcijas un Latvijas Diabēta asociācijas biroju, runājot ar citiem pacientiem, meklējot atbildes draugi.lv forumos. Jūsu attiecības ar ārstu, protams, ir svarīgas. Par to, kā iespējams tās pilnveidot un uzlabot, varējāt lasīt šīs avīzes novembra numurā. Jautājiet pēc tā Latvijas Diabēta asociācijā!
Kā pārvarēt noliegumu?
Noliegums liecina, ka jūtamies nedroši un nespējīgi pārvarēt problēmas. Bezspēcība jāpārvērš prasmē dzīvot ar diabētu. Prasme dzīvot ar diabētu nozīmē - izprast diabētu un tā ārstēšanu, apgūt ikdienā nepieciešamās prasmes (piemēram, ogļhidrātu daudzuma noteikšanu produktos, glikozes līmeņa paškontroli, insulīna injicēšanu, pēdu kopšanu) un apgūt prasmi pārvarēt ar diabētu saistītās emocionālās grūtības (piemēram, depresiju, trauksmi).
Iespējams, pirmais solis nolieguma pārvarēšanā varētu būt - saprast to, kas ir pats, pats traucējošākais ārsta ieteikumu īstenošanai un tad censties mainīt tieši šo aspektu. Piemēram, censties domāt šādi:
„Man patiešām ir ļoti grūti piespiest sevi regulāri kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Ir nomācoši un kaitinoši redzēt, ka cipari glikometra ekrānā visbiežāk ir tādi, kādiem tiem nevajadzētu būt. Tad mani pārņem bezcerība un bailes no nākotnes. Mans mērķis tagad būtu panākt to, lai rezultāts mani neiedzen depresijā, jo tas ir galvenais šķērslis regulārai paškontrolei. Sākšu ar to, ka veikšu paškontroli vienu reizi dienā un piedomāšu pie tā, lai atvairītu tās drūmās domas, kas automātiski rodas. Tā vietā domāšu par to, kā uzlabot manus paškontroles rezultātus."
Tas viss šķiet ļoti loģiski, bet kāpēc cilvēki tomēr tā nerīkojas? Kā varētu palīdzēt?
Diemžēl neviens cits cilvēks nevarēs izmainīt dzīvesveidu jūsu vietā. Neviens nevarēs arī pierunāt jūs to veikt. Neviens cilvēks nevar otra vietā atvērt viņa acis no rīta pēc pamošanās. Acis jāatver pašam. Tomēr pirmo impulsu, kādu motivējošas un iedvesmojošas enerģijas dzirksti var dot gan pozitīvs kāda cita diabēta pacienta dzīves piemērs, gan mīlestība, gan kāds skaists dzīves mērķis, gan mazbērna piedzimšana, gan jauns darbs. Dažkārt par stimulu dzīvesveida pārmaiņām kļūst kāds negatīvs notikums - nokļūšana slimnīcā, diabēta komplikāciju attīstība.
„Palūkojieties uz varavīksni - brīnišķo lietu, kas veidota no asarām un gaismas! (S. T.Koleridžs) Varavīksni mēs varam ieraudzīt tikai pēc tam, kad ir lijis. Varavīksne bija Dieva apsolījums Noasam un visām nākamajām paaudzēm saistībā ar to, ka zeme nekad vairs netiks pilnībā pārklāta ar ūdeni. Zeme nevar dzīvot, regulāri nesaņemot lietu. Tāpat tas ir ar mūsu dzīvi. Neviens nevar apsolīt, ka mēs nekad vairs neraudāsim. Bet varavīksne mums atgādina, ka dzīve nebūs vienīgi asaras. Mēs piedzīvosim arī gaismu - smieklus, mīlestību, prieku, atjaunotu cerību. Varavīksnes skaitums ir prieks šodienai un apsolījums rītdienai, ka cerība būs vienmēr. Ik dienas pārvarot diabēta radītās barjeras un izaicinājumus, paturiet prātā ticību, cerību un pārliecību par to, kas jūs esat, ko vēlaties sasniegt un kurp ved jūsu ceļš. Ārsta padomi ir jūsu karte un glikometrs - jūsu kompass. Jūs pats pieņemat lēmumus par to, kurp vēlaties nokļūt, bet izvairīšanās no nolieguma dos daudz lielāku iespēju, ka tur tiešām nokļūsiet!" (Citēts no grāmatas „Meditations on Diabetes")
Grūtības samierināties ar diabēta diagnozi
Cukura diabēta diagnoze daudziem cilvēkiem ir pilnīgi negaidīta un rada psiholoģisku krīzi. Iespējams, cilvēks pirms tam bijis praktiski vesels, bet pēc saslimšanas ar diabētu jālieto medikamenti vai jāinjicē insulīns, regulāri jākontrolē glikozes līmenis asinīs, jāveic regulāras veselības pārbaudes, jāievēro diētas plāns. Diabēts var radīt arī sociālas grūtības, piemēram, ir tik grūti paskaidrot draugiem, kāpēc reizēm ir augsts vai zems glikozes līmenis asinīs, kāpēc viesības reizēm šķiet pats, pats drūmākais notikums, jo tad gandrīz katrs uzskata par savu pienākumu pajautāt, vai patiešām diabēta slimnieki drīkst ēst arī torti? Un tad vēl vizītes pie ārsta, kurš kārtējo reizi atgādina par lieko ķermeņa svaru, lūdz parādīt paškontroles dienasgrāmatu un pēc tam secina, ka pēc būtības nevar ārstēt, jo nezina, kāds bijis glikozes līmenis asinīs, sarunas nobeigumā atkal atgādinot par draudošajām diabēta komplikācijām.
Būtu pārlieku sāpīgi tūlīt pēc diabēta diagnozes noteikšanas pilnībā apzināties visu, ko šī diagnoze nozīmē, tāpēc īslaicīgs noliegums ir saprotams un attaisnojams. Dažkārt diabēta pacienti šajā laikā sameklē medicīnas grāmatas un lasa tās ar cerību rast apstiprinājumu, ka ārstu diagnoze tomēr nav pareiza, citi meklē palīdzību pie alternatīvās medicīnas speciālistiem.
Kad noliegumam vairs nav attaisnojuma?
Cukura diabēts ir nopietna slimība, tai var būt smagas sekas, tomēr paša cilvēka spēkos ir ievērojami attālināt vai pat nepieļaut drūmo realitāti un nodzīvot aktīvu, pilnvērtīgu mūžu.
Noliegt diabētu nozīmē - „bēgt", nedomāt un pat nepieļaut, ka drūmā, nepielūdzamā statistika par diabēta komplikācijām attiecas uz visiem diabēta pacientiem. Apzināties un pieņemt savu slimību nozīmē arī pieņemt savu atbildību un reāli mainīt savu dzīvesveidu.
Arī tad, kad pēc diagnozes noteikšanas pagājis jau ilgāks laiks un psiholoģiskā krīze ir pārvarēta, ļoti daudzi diabēta pacienti pilnībā neatzīst to, ka viņiem patiesi būtu jāārstē diabēts tā, kā to iesaka ārsts. Daudzi tā arī nesaskata saistību starp savu ķermeņa svaru un to, cik daudz viņi ēd un nespēj atrast sakarību starp nespēku un glikozes līmeni asinīs.
Noliegumam ir vēl kāds trūkums. Nav iespējams diabētu pilnībā izstumt no apziņas, pilnībā aizmirst, tāpēc diabēta pacients, kurš tik ļoti cenšas aizbēgt no realitātes, izjūt dziļi sevī slēptu vainas apziņas, kas aug un var izlauzties uz āru pašam cilvēkam negaidītā veidā, nepiemērotā vietā un laikā.
Kā pazīt noliegumu?
Kad jautājām cukura diabēta pacientiem, vai viņi izprot, cik liela nozīme ir glikozes līmeņa paškontrolei, atbildes bija apstiprinošas.
Kad jautājām, vai pacienti veic paškontroli tik bieži, cik to ieteicis ārsts, daudzas atbildes liecināja par diabēta noliegumu:
„Nē, jo mans cukura līmenis vienmēr ir augsts, tāpēc paškontrolei nav jēgas."
„Nē, jo tas nav ērti un man vienkārši nav laika. Es vienkārši esmu pārāk aizņemts."
„Nē, jo neviens jau nekontrolē tik bieži, cik to iesaka ārsts."
„Nē, jo mana māte vienmēr atgādina un atgādina, ka tas būtu jādara un es nebūšu tas, kas dancos pēc viņas stabules."
„Nē, jo cukura līmenis nepazeminās, lai arī ko es darītu."
„Nē, jo es biežāk pusdienoju un vakariņoju ārpus mājas un nevaru mērīt cukura līmeni sabiedriskā vietā."
Reizēm noliegums izpaužas pārmetumu formā
Piemēram, sievietes apgalvo, ka nevar ievērot savu diētas plānu, jo citi ģimenes locekļi nevēlas ēst tādus ēdienus vai arī vīrs apgalvo, ka nevar izmainīt savu diētu, jo sieva gatavo pārāk daudz dažādus garšīgus ēdienus. Darba kolēģi tiek vainoti stresa situāciju radīšanā, kas paaugstina cukura līmeni asinīs, bērni vaino vecākus, ka tie viņus pārlieku kontrolē, savukārt vecāki vaino bērnus par kārtējām nepatikšanām un ar to saistīto stresu, kas traucē domāt par diabētu. Jā, dzīve ar diabētu ir ļoti apgrūtinoša īpaši tad, kad jūsu draugs nopircis tieši to saldējumu, no kura jūs nekādi nespējat atteikties.
Bet! Ja esat nolēmis mainīt savu dzīvesveidu, dzīvot veselīgāk, neviens cilvēks pasaulē nevarēs padarīt šo plānu pilnīgi neiespējamu. Ja jūs kļūstat atkarīgi no tā, vai kāds cits rūpējas vai nerūpējas par jūsu veselību, tas liecina, ka jūs nerūpējaties pats par sevi un pilnīgi noteikti būs tikai viens cilvēks, kurš no tā cietīs - jūs pats.
„Mans ārsts ir ass, neiejūtīgs un vienmēr pārāk aizņemts. Viņš pat nepainteresējas, kā es jūtos..."
Nav viegli pašam būt atbildīgam par diabēta ārstēšanu, tomēr jāapzinās tas, ka nav tik svarīgi, ko dara ārsts. Svarīgi ir - ko darāt jūs. Tieši diabēta pacients pats īsteno 98% no visa, kas jāveic diabēta ārstēšanā. Ja nepieciešamas papildus zināšanas, varat tās apgūt lasot, apmeklējot lekcijas un Latvijas Diabēta asociācijas biroju, runājot ar citiem pacientiem, meklējot atbildes draugi.lv forumos. Jūsu attiecības ar ārstu, protams, ir svarīgas. Par to, kā iespējams tās pilnveidot un uzlabot, varējāt lasīt šīs avīzes novembra numurā. Jautājiet pēc tā Latvijas Diabēta asociācijā!
Kā pārvarēt noliegumu?
Noliegums liecina, ka jūtamies nedroši un nespējīgi pārvarēt problēmas. Bezspēcība jāpārvērš prasmē dzīvot ar diabētu. Prasme dzīvot ar diabētu nozīmē - izprast diabētu un tā ārstēšanu, apgūt ikdienā nepieciešamās prasmes (piemēram, ogļhidrātu daudzuma noteikšanu produktos, glikozes līmeņa paškontroli, insulīna injicēšanu, pēdu kopšanu) un apgūt prasmi pārvarēt ar diabētu saistītās emocionālās grūtības (piemēram, depresiju, trauksmi).
Iespējams, pirmais solis nolieguma pārvarēšanā varētu būt - saprast to, kas ir pats, pats traucējošākais ārsta ieteikumu īstenošanai un tad censties mainīt tieši šo aspektu. Piemēram, censties domāt šādi:
„Man patiešām ir ļoti grūti piespiest sevi regulāri kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Ir nomācoši un kaitinoši redzēt, ka cipari glikometra ekrānā visbiežāk ir tādi, kādiem tiem nevajadzētu būt. Tad mani pārņem bezcerība un bailes no nākotnes. Mans mērķis tagad būtu panākt to, lai rezultāts mani neiedzen depresijā, jo tas ir galvenais šķērslis regulārai paškontrolei. Sākšu ar to, ka veikšu paškontroli vienu reizi dienā un piedomāšu pie tā, lai atvairītu tās drūmās domas, kas automātiski rodas. Tā vietā domāšu par to, kā uzlabot manus paškontroles rezultātus."
Tas viss šķiet ļoti loģiski, bet kāpēc cilvēki tomēr tā nerīkojas? Kā varētu palīdzēt?
Diemžēl neviens cits cilvēks nevarēs izmainīt dzīvesveidu jūsu vietā. Neviens nevarēs arī pierunāt jūs to veikt. Neviens cilvēks nevar otra vietā atvērt viņa acis no rīta pēc pamošanās. Acis jāatver pašam. Tomēr pirmo impulsu, kādu motivējošas un iedvesmojošas enerģijas dzirksti var dot gan pozitīvs kāda cita diabēta pacienta dzīves piemērs, gan mīlestība, gan kāds skaists dzīves mērķis, gan mazbērna piedzimšana, gan jauns darbs. Dažkārt par stimulu dzīvesveida pārmaiņām kļūst kāds negatīvs notikums - nokļūšana slimnīcā, diabēta komplikāciju attīstība.
„Palūkojieties uz varavīksni - brīnišķo lietu, kas veidota no asarām un gaismas! (S. T.Koleridžs) Varavīksni mēs varam ieraudzīt tikai pēc tam, kad ir lijis. Varavīksne bija Dieva apsolījums Noasam un visām nākamajām paaudzēm saistībā ar to, ka zeme nekad vairs netiks pilnībā pārklāta ar ūdeni. Zeme nevar dzīvot, regulāri nesaņemot lietu. Tāpat tas ir ar mūsu dzīvi. Neviens nevar apsolīt, ka mēs nekad vairs neraudāsim. Bet varavīksne mums atgādina, ka dzīve nebūs vienīgi asaras. Mēs piedzīvosim arī gaismu - smieklus, mīlestību, prieku, atjaunotu cerību. Varavīksnes skaitums ir prieks šodienai un apsolījums rītdienai, ka cerība būs vienmēr. Ik dienas pārvarot diabēta radītās barjeras un izaicinājumus, paturiet prātā ticību, cerību un pārliecību par to, kas jūs esat, ko vēlaties sasniegt un kurp ved jūsu ceļš. Ārsta padomi ir jūsu karte un glikometrs - jūsu kompass. Jūs pats pieņemat lēmumus par to, kurp vēlaties nokļūt, bet izvairīšanās no nolieguma dos daudz lielāku iespēju, ka tur tiešām nokļūsiet!" (Citēts no grāmatas „Meditations on Diabetes")
Raksts tiks publicēts laikrakstā "Tautas Veselības Avīze" aprīļa/maija numurā
Bilde ©BpDz
