Grūti pūšam un elšam "mocībās" par šās dienas it kā grūtajiem laikiem. Vainojam ķibelēs ja ne visu samaitāto pasauli, tad "vismaz" Valsts prezidentu, Ministru Kabinetu un vēl daudzus sabiedrībā prominentas personas un personu grupas (partijas) par pašmājās pārdzīvojamām melnajām dienām. Bet... varbūt laiks arī kādu mācību iegūt?
Nav darba, kredītu slogs spiež aizvien fatālāk un smagāk, izglītības izmaksas pieaug, medicīna tikai par naudu? Un vēl un vēl. Taču vēl skaidrāk šodien sajūtams laiks: kad uz sevi paskatīties nākas. Vēl precīzāk - saprast domu--> ko tad es pats esmu darījis, lai nebūtu jādzīvo uz garā apakš dēļa? Ko es esmu veicis, lai mans personīgais ekonomiskais stāvoklis jūtami uzlabotos?
Nu tā ir - visai pabieži ir situācija, kad mēs par daudz gaidām no Valsts, kura mums visu iedos, visu teju kā putna pienu ielies mutē, un mums, pat īpaši nesasprindzinoties ar gremošanu, tik vien kā jānorij. Nebūs nu tā...
Lai ir kāds piemērs no iztālēm. Latvijas Televīzijas "Panorāmas" 13. septembra sižetā bija atreferēta ziņa no vienas pašvaldības Vidzemes otrā galā. Tur vietējā pagasta valdīšana visai prasmīgi mēģināja rīkoties saskaņā ar vienu senu japāņu teicienu nu par to "zivi, ko ēdīs vienu reizi vai makšķeri, ar kuru zivis varēs zvejot daudzas reizes". Tā pavisam reāli - turienes trūcīgajiem līdzpilsoņiem iedeva nevis tur kārtējo naudas pabalstu, bet gan... zemes pleķīti, kur PAŠIEM jāiestāda pavasarī kartupeļi un rudenī tie jānovāc. Par pašus kartupeļu maisus par velti.
Un- ko domājam? PUSE iedzīvotāju izmantoja šo dāsno iespēju, bet OTRA PUSE??? Neko! Tāpatās sēdēja uz plika trūkuma, un atkal "visa samaitātā pasaule te bija pie visas vainas". Vai ne? Kāds visai pazīstams skats.
Kopumā - pašu (ne-) noslīkšana atkarīga no pašiem slīcējiem. Tas tā - varbūt fatāli skan, bet tomēr es aicinātu mazāk uz Valsts "pusi" lūkoties, bet pašiem risināt savas problēmas. Ja neesi invalīds: galva, kājas un rokas ir savā vietā, tad rīkojamies! Jāpalīdz tikai tiem, kuriem ir speciālās vajadzības. Tur tiešām jāpalīdz. Normālā pasaule ir tā iekārtota, ka ... jādalās, kaut vai nedaudz. Reizēm arī tie mazie darbiņi ir svētīgi. Nu kaut vai, kādam vecākam cilvēkam palīdzam pāriet ielu. Noziedojam nedaudz laiku - lai citam nevarīgākam cilvēkam uznestu kādu smagāku iepirkuma saini līdz trešajam stāvam. Ja nu pagadās loterijā sadabūt tūkstošiem vērtu laimestu- nepaskopojamies Invalīdu biedrībai noziedot latiņus 500... Un tā tālāk, un tā joprojām. Neuzskatu, ka tā 100% būtu jāziedojas citiem. Veselīgā dzīves nostāja - dzīvo priekš sevis, bet reizēm neaizmirsti apdalītos.
Reizēm arī valsts - ir nedaudz apdalīta. Latvijai pašreiz ir visumā citviet/citlaik pierasta parādība - recesija, ko mediji gan sauc par "krīzes" bubuli. Ekonomika laika apritē ir viļņveidīga, ir pacēlumi, ir kritumi. Šajā "gadījumā" šis atplūdu vilnis mūs ņēmis drusku jūtīgāk. Kā nekā, tikko pārslimojām "karstos jeb treknos gadus". Mūsu dzīve vēl pavisam nesen bija kā gripas slimniekam ar paaugstinātu temperatūru, tagad ir "pēcgripas" noguruma periods. Kad ekonomika vārījās, tad daudziem likās "aizņemsimies, tērēsim ātri un vēlreiz aizņemsimies". Šodien un, domājams, visai ilgstoši šo "dzīvi jau šodien labo uz nākotnes rēķina" atmaksāsim ar visiem soda procentiem. Tas jau ir pavisam cits jautājums - Latvijai jāpārkārtojas: jāuzbūvē 1-2 gigantiskas Nokia tipa rūpnīcas, un lauku rajonos sīkzemniekiem jākooperējas, izveidojot aizgājušajiem kolhoziem līdzīgas lielsaimniecības. Bet ne par to ir stāsts...
Stāsts ir par to - recesija reizē ir Latvijas sakārtošanās. Atbirst viss liekais, uzpūstais, mākslīgi "uzkarsētais". Tagad daudzējādi esam spiesti dzīvot mums pienākušajos reālajā līmenī. Jācer - eiforijas migla pamazām izklīst un redzam, ka daudz darba darāma. Vispirms, kā jau minēju, pašiem katram individuālajā līmenī jāsakārtojas. Kopumā jūtams: vai nu jāapgūst kāda normāla un sarežģīta profesija (piemēram, ārsts vai plaša profila lauku traktorists) vai arī jābīda kāda ideja, kas varētu izvērsties par biznesu. Tādi primitīvie biešu kaplētāji vai gultiņu klājēji vairs nav nevienam vajadzīgi. Straujāk jāapgūst viss jaunais. Letiņiem jau ir tā fatālā "melnā līnija", kur - mēs ļoti grūti apgūstam visu jauno. Esam pat slaveni ar savu, maigi runājot, atturīgo attieksmi pret visu nesen izgudroto. Mūsos vēl sēž (kādā ceturtā paaudzē) slavenā Virzas iedēstītais teiciens "savs kaktiņš, savs stūrītis". Ziemeļu kaimiņi igauņi savu "Skype" izbīdīja. Ko mēs te liksim pretim? Varbūt kādi sarosīsies - un ieviesīs Latvijā Pirmo gigantisko elektro mobīļu rūpnīcu, saules bateriju ražotni? Vai varbūt kāda zinātnieku grupa papētīs par elektrības pārraidi bez vadiem (ka tas ir iespējams, jau redzams no dažu entuziastu uztaisītiem radioaparātiem - kuri darbojas tikai no uztveramo ētera viļņu enerģijas...)?
UNN - tiekam ārā no šī "ērtā" valsts un apkārtējās pasaules nicināšanas bedres. Saprotams, tas ir visērtāk: ne par ko neatbildot - visu noliegt, visu noliet. Un pašiem nekā nedarīt. Kā slinkām cūkām aizgaldā (normālas cūkas patiesībā ir visai tīrīgi dzīvnieki, ja kas...)... Nebūsim tādas, būsim rīcībspējīgi cilvēki, kuriem ir spēja pašiem pieņemt lēmumus un darīt savas lietas, kopums!
Nu tā ir - visai pabieži ir situācija, kad mēs par daudz gaidām no Valsts, kura mums visu iedos, visu teju kā putna pienu ielies mutē, un mums, pat īpaši nesasprindzinoties ar gremošanu, tik vien kā jānorij. Nebūs nu tā...
Lai ir kāds piemērs no iztālēm. Latvijas Televīzijas "Panorāmas" 13. septembra sižetā bija atreferēta ziņa no vienas pašvaldības Vidzemes otrā galā. Tur vietējā pagasta valdīšana visai prasmīgi mēģināja rīkoties saskaņā ar vienu senu japāņu teicienu nu par to "zivi, ko ēdīs vienu reizi vai makšķeri, ar kuru zivis varēs zvejot daudzas reizes". Tā pavisam reāli - turienes trūcīgajiem līdzpilsoņiem iedeva nevis tur kārtējo naudas pabalstu, bet gan... zemes pleķīti, kur PAŠIEM jāiestāda pavasarī kartupeļi un rudenī tie jānovāc. Par pašus kartupeļu maisus par velti.
Un- ko domājam? PUSE iedzīvotāju izmantoja šo dāsno iespēju, bet OTRA PUSE??? Neko! Tāpatās sēdēja uz plika trūkuma, un atkal "visa samaitātā pasaule te bija pie visas vainas". Vai ne? Kāds visai pazīstams skats.
Kopumā - pašu (ne-) noslīkšana atkarīga no pašiem slīcējiem. Tas tā - varbūt fatāli skan, bet tomēr es aicinātu mazāk uz Valsts "pusi" lūkoties, bet pašiem risināt savas problēmas. Ja neesi invalīds: galva, kājas un rokas ir savā vietā, tad rīkojamies! Jāpalīdz tikai tiem, kuriem ir speciālās vajadzības. Tur tiešām jāpalīdz. Normālā pasaule ir tā iekārtota, ka ... jādalās, kaut vai nedaudz. Reizēm arī tie mazie darbiņi ir svētīgi. Nu kaut vai, kādam vecākam cilvēkam palīdzam pāriet ielu. Noziedojam nedaudz laiku - lai citam nevarīgākam cilvēkam uznestu kādu smagāku iepirkuma saini līdz trešajam stāvam. Ja nu pagadās loterijā sadabūt tūkstošiem vērtu laimestu- nepaskopojamies Invalīdu biedrībai noziedot latiņus 500... Un tā tālāk, un tā joprojām. Neuzskatu, ka tā 100% būtu jāziedojas citiem. Veselīgā dzīves nostāja - dzīvo priekš sevis, bet reizēm neaizmirsti apdalītos.
Reizēm arī valsts - ir nedaudz apdalīta. Latvijai pašreiz ir visumā citviet/citlaik pierasta parādība - recesija, ko mediji gan sauc par "krīzes" bubuli. Ekonomika laika apritē ir viļņveidīga, ir pacēlumi, ir kritumi. Šajā "gadījumā" šis atplūdu vilnis mūs ņēmis drusku jūtīgāk. Kā nekā, tikko pārslimojām "karstos jeb treknos gadus". Mūsu dzīve vēl pavisam nesen bija kā gripas slimniekam ar paaugstinātu temperatūru, tagad ir "pēcgripas" noguruma periods. Kad ekonomika vārījās, tad daudziem likās "aizņemsimies, tērēsim ātri un vēlreiz aizņemsimies". Šodien un, domājams, visai ilgstoši šo "dzīvi jau šodien labo uz nākotnes rēķina" atmaksāsim ar visiem soda procentiem. Tas jau ir pavisam cits jautājums - Latvijai jāpārkārtojas: jāuzbūvē 1-2 gigantiskas Nokia tipa rūpnīcas, un lauku rajonos sīkzemniekiem jākooperējas, izveidojot aizgājušajiem kolhoziem līdzīgas lielsaimniecības. Bet ne par to ir stāsts...
Stāsts ir par to - recesija reizē ir Latvijas sakārtošanās. Atbirst viss liekais, uzpūstais, mākslīgi "uzkarsētais". Tagad daudzējādi esam spiesti dzīvot mums pienākušajos reālajā līmenī. Jācer - eiforijas migla pamazām izklīst un redzam, ka daudz darba darāma. Vispirms, kā jau minēju, pašiem katram individuālajā līmenī jāsakārtojas. Kopumā jūtams: vai nu jāapgūst kāda normāla un sarežģīta profesija (piemēram, ārsts vai plaša profila lauku traktorists) vai arī jābīda kāda ideja, kas varētu izvērsties par biznesu. Tādi primitīvie biešu kaplētāji vai gultiņu klājēji vairs nav nevienam vajadzīgi. Straujāk jāapgūst viss jaunais. Letiņiem jau ir tā fatālā "melnā līnija", kur - mēs ļoti grūti apgūstam visu jauno. Esam pat slaveni ar savu, maigi runājot, atturīgo attieksmi pret visu nesen izgudroto. Mūsos vēl sēž (kādā ceturtā paaudzē) slavenā Virzas iedēstītais teiciens "savs kaktiņš, savs stūrītis". Ziemeļu kaimiņi igauņi savu "Skype" izbīdīja. Ko mēs te liksim pretim? Varbūt kādi sarosīsies - un ieviesīs Latvijā Pirmo gigantisko elektro mobīļu rūpnīcu, saules bateriju ražotni? Vai varbūt kāda zinātnieku grupa papētīs par elektrības pārraidi bez vadiem (ka tas ir iespējams, jau redzams no dažu entuziastu uztaisītiem radioaparātiem - kuri darbojas tikai no uztveramo ētera viļņu enerģijas...)?
UNN - tiekam ārā no šī "ērtā" valsts un apkārtējās pasaules nicināšanas bedres. Saprotams, tas ir visērtāk: ne par ko neatbildot - visu noliegt, visu noliet. Un pašiem nekā nedarīt. Kā slinkām cūkām aizgaldā (normālas cūkas patiesībā ir visai tīrīgi dzīvnieki, ja kas...)... Nebūsim tādas, būsim rīcībspējīgi cilvēki, kuriem ir spēja pašiem pieņemt lēmumus un darīt savas lietas, kopums!
Raitis S.
Bilde ©theindianblogger
