Vai mēs, makšķernieki , atceramies savus pirmos soļus šai nodarbē?

Atceros savus pirmos soļus, kad Gaujā ķērām grunduļus. Pārnesām mājā, vecmamma tos izcepa sviestā un tie bija ļoti labi, ļoti garšīgi. Bet pārliecību par savu makšķernieka esamību nostiprināju vēlāk, noķerot pirmo līdaku.

Atceros , ka bija ļoti augsts ziemas rīts un abi ar tēvoci gājām uz kādu četrus kilometrus tālo Kocēnu ezeru. Saulītei parādoties , sals koda vēl stiprāk.. Bļitkojām. Nepagāja ilgs laiciņš - man uzķērās līdaka. Nebija jau nekāda dižā, vai gan citādi būtu ticis galā- tāda, zem kilograma. Bet, kāds prieks! Kur pēc tādas laimes vēl vakaru gaidīt. Lieku kastē un pusskriešus uz mājām prom.

Vakarā gan , no tēvoča- sava makšķerēšanas skolotāja dabūju pārmetumus : " Kas tas par makšķernieku, ka tik agri no ezera iet uz mājām!"

Tomēr lielo prieku brāziens neaptumšoja.

Atminos arī bijušo darba kolēģi, vīru jau pusmūža gados. Netālu no Salacas bijām komandējumā aizgājām pusdienas laikā uz upi tāpat pamētāt spiningu.

Noraugoties mūsu nodarbē, kolēģis kļuvis tramīgs, vēlējās arī pamēģināt roku.

Ar pirmo metienu aukla sapinās lielā mudžeklī. Pagāja laiciņš to atpiņķerējot. Meta vēlreiz un ar skaļu pārsteiguma kliedzienu, izrāva krastā skaistu līdaku. Vēlāk izrādījās, ka todien viņš piedzimis par makšķernieku, jo līdz ziemai sapirka visu vajadzīgo inventāru un pēc tam vienmēr bija kopā ar kolēģiem uz Peipusa, gan citiem ūdeņiem.

Kamdēļ mūs tā aizrauj makšķerēšana? Kādēļ par makšķerniekiem kļūst gan jaunībā, gan vecumā? Kas liek lietū, saules tveicē staigāt pa stāviem, aizaugušiem vai grimstošiem krastiem, iet klusu un nemanāmi, lai neaizbaidītu zivis? Kas liek ziemā sēdēt uz ledus, pēkšņi pārlaižot tādu sniegputeni, ka nevar saredzēt pat desmit metrus tālāk sēdošo makšķernieku? Bet, kad putenis pierimis tās baltās sniega čupiņas sāk kustēties un no tām izlien izturīgi un rūdīti, grūtību neuzvaramie, ūdeņu apsēstie.