"Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu" (5 Mozus 11, 26)
Moto: "Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt." (Miķelis Valters)
Moto: "Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt." (Miķelis Valters)
Pasaulē ir ap 5000 tautu, bet tikai ap 200 no tām ir sava valsts. Mēs esam to vidū! - tas vien liktu saslieties lepnumā un pašapziņā. Mums ir, kaut arī visai īsa, bet tomēr sava valstiskuma vēsture.
Mēdz sacīt, ka no vēstures ir jāmācās. Parasti tas paliek tikai vispārēja vēlējuma līmenī un izteiksmē. Bet, ja to ņemtu vērā nopietni un mēģinātu apjēgt savu pieredzi, izteikt to vārdiski formulētos secinājumos, un informācijas baitos (šeit - 53 Kb) pārraidāmā veidā, ko tieši mēs sacītu? Mēs taču reiz gribēsim savu pieredzi nodot nākošajai paaudzei, ko tad viņiem teiksim?
Mēdz sacīt, ka no vēstures ir jāmācās. Parasti tas paliek tikai vispārēja vēlējuma līmenī un izteiksmē. Bet, ja to ņemtu vērā nopietni un mēģinātu apjēgt savu pieredzi, izteikt to vārdiski formulētos secinājumos, un informācijas baitos (šeit - 53 Kb) pārraidāmā veidā, ko tieši mēs sacītu? Mēs taču reiz gribēsim savu pieredzi nodot nākošajai paaudzei, ko tad viņiem teiksim?
1) Brīvībai ir ambivalents raksturs, tā ir iespēja visam.
Kā valsts dzimām 1918.g. 18. novembrī. Bet brīvība nekad nav par brīvu. Tā ir milzu vērtība, no kuras okupētājvaras nelabprāt šķiras, lai atdotu to viņu apspiestajām tautām. Jaundzimusī Latvijas valsts 1919.-1920.g. Brīvības cīņās apstiprināja savu dzīvotspēju, aplaistot brīvības koku ar dārgāko šķidrumu - savu dēlu asinīm. Līdzīga loma kā Brīvības cīņām brīvvalsts izveidē mūsu pašu jaunāko laiku valstiskuma vēsturē bija Barikāžu laikam. 1990. gada 4. maijā pasludinājām savu neatkarību, bet, saskaņā ar brīvības iegūšanas un paturēšanas vēsturisko loģiku un kārtību tūdaļ nācās par to arī iestāties riskējot arī ar savām dzīvībām.
Padomju pakļautība apspieda visu - gan labo, gan ļauno cilvēkā. 1991.g. iegūtā neatkarība bija brīvība gan augstiem ideāliem, gan gluži banālam savtīgumam, visam, ko par grēku sauc. Šai realitātei mūsos nekāda barikāde nav šķērslis, to ne ar kādu pierunāšanu vai aģitāciju nevar pārmākt. Reiz kāds paziņa man sacīja: „es visu saprotu un pieņemu kristīgajā ticībā, bet saki, kā lai nezog?" Cilvēks ir viscaur samaitāts. Raksti saka: „Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu" (Rom 3, 12).
Kā valsts dzimām 1918.g. 18. novembrī. Bet brīvība nekad nav par brīvu. Tā ir milzu vērtība, no kuras okupētājvaras nelabprāt šķiras, lai atdotu to viņu apspiestajām tautām. Jaundzimusī Latvijas valsts 1919.-1920.g. Brīvības cīņās apstiprināja savu dzīvotspēju, aplaistot brīvības koku ar dārgāko šķidrumu - savu dēlu asinīm. Līdzīga loma kā Brīvības cīņām brīvvalsts izveidē mūsu pašu jaunāko laiku valstiskuma vēsturē bija Barikāžu laikam. 1990. gada 4. maijā pasludinājām savu neatkarību, bet, saskaņā ar brīvības iegūšanas un paturēšanas vēsturisko loģiku un kārtību tūdaļ nācās par to arī iestāties riskējot arī ar savām dzīvībām.
Padomju pakļautība apspieda visu - gan labo, gan ļauno cilvēkā. 1991.g. iegūtā neatkarība bija brīvība gan augstiem ideāliem, gan gluži banālam savtīgumam, visam, ko par grēku sauc. Šai realitātei mūsos nekāda barikāde nav šķērslis, to ne ar kādu pierunāšanu vai aģitāciju nevar pārmākt. Reiz kāds paziņa man sacīja: „es visu saprotu un pieņemu kristīgajā ticībā, bet saki, kā lai nezog?" Cilvēks ir viscaur samaitāts. Raksti saka: „Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu" (Rom 3, 12).
2) Samaitātība ir vispārcilvēciska, ne specifiski politiska iezīme.
Padomju laikā šķita, ka teju vai visu grūtību un problēmu cēlonis ir nīstais režīms, tik nokratīt to! Brīvībai no tā vajadzēja nozīmēt normālu, cilvēka cienīgai dzīvi!
Mums neienāca prātā, ka nekrietnība un ļaunums varētu turpināties arī pašu valstī. Uz režīma listes varēja norakstīt savu egoismu, lišķību, skaudību, mantkāri, visu, par ko nu godīgi jāsaka, - tas ir savējais, "made in Latvia"!
Jā, mēs esam cietuši no svešām varām, un tam mums vajadzēja ko iemācīt. Tautā jau saka, ka, ja sveša vara izsūc, pazemo, nicina, tas ir saprotami, tāpēc jau tā ir sveša. Bet, ja savējā to dara, kā rezultātā ap 400 000 ekonomisko bēgļu atstāj valsti, tad tas jau nav saucams savādāk kā savas varas pilsoņu karu pret savu tautu. Tauta jau saka: ko agrāk nespēja svešzemnieki, to tagad latvieši paveic savām rokām! Dzirdēju, ka viens otrs grasās izkārt karogu tikai 11., bet ne vairs 18. novembrī.
3) Cīņa par brīvību vispirms ir garīga un iekšēja.
Vēsturiski cīņa par neatkarību izrādījās vieglāka kā cīņa par brīvību; jo cīņa par neatkarību ir cīņa pret ārējo ienaidnieku, kuru viegli var pazīt pēc padomju uzplečiem, sarkanarmijas bruņutransportieriem vai interfrontiskās klaigāšanas. Cīņa par brīvību vispirms ir cīņa pret ļaunumu, alkatību, savtību, mantkāri, vienvārdsakot - grēcīgumu sevī un savējos.
Uzceltās barikādes mēs nojaucām drīz pēc notikumu beigām. Šķiet, ka tām tikpat ātri sekoja iekšējās barikādes, kuras cēlām pret svešo ļaunumu un savtību. Mēs neiedomājāmies, ka pašu liekulība, ieraušanas kāre un viss cits, ko par grēku sauc, nebūs atšķirīgs no iepriekšējās varas. Tam mēs nebijām gatavi.
4) Cīņa par brīvību, lai gan ir personiska, taču nav privāta.
Mēs uzskatām savu iekšējo pasauli par savu privātīpašumu, kas attiecas vienīgi uz mums. Sv. Raksti saka, ka no sirds, ar ko tiek apzīmēta cilvēka būtība, „iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi" (Mt 15, 19). Tāpēc nav vienalga, kas notiek otrā cilvēkā, jo kā saka vācu filosofs Hēgelis, būtība nevar neizpausties, kas nozīmē, ka kādam nāksies saņemt attiecīgo ļaunuma velti. Ne velti Dostojevskis saka, ka cilvēka sirds ir Dieva un velna cīņās lauks. Šī cīņa nebeigsies, kamēr esam dzīvi. Barikāžu laiks ilga tikai dažas nedēļas, bet par brīvību ir jācīnās katru dienu. Brīvam būt ir katra uzdevums uz visu mūžu - ne mazāk. Tas nozīmē būt nomodā uz savas sirdsapziņas barikādēm vienmēr, jo mana brīvība ir kopējs ieguvums un mana verdzība ir kopējs zaudējums!
5) Brīvība nav pašmērķis, bet līdzeklis mērķa sasniegšanai.
Kādiem mērķiem mēs esam Dieva dāvanu - savu valsti, brīvību - lietojuši? Kas bija mūsu mērķis? Lai būtu saimnieki savā zemē? Pēc 18 gadiem brīvības - vai esam tādi? Un ja nē, kam esam to izpārdevuši?
Vai maz zinām, kādēļ kā valsts pastāvam? Vai ne tādēļ, lai tās iedzīvotājiem nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, sociālu taisnīgumu un tās pamatnācijai - uzplaukumu?
Latvijas avīzes akcija „Latvijas mērķis", jautājot iedzīvotājiem par valsts pastāvēšanas nolūku, norāda, ka nezinām. Dzejniece Māra Zālīte saka: ".. varbūt, ka politiķi nemaz nav spējīgi formulēt Latvijas valsts ideju, tās jēgu un dziļāko būtību jeb koncepciju. Tā mēs arī nezinām, kas mēs esam, kas būsim, šoseja, Honkonga vai Šveice. Kā sanāks, tā būs. Ja mēs neredzēsim savu ideoloģiju Latvijas valsts interesēs, tad agri vai vēlu piesliesimies kādai citu interešu balstītai ideoloģijai".1
6) Brīvība bez morāles ir korupcija.
Kāds tautfrontietis saka: „Tā brīvība tāda ačgārna iznākusi." Vēsturē tas nav nekas jauns. Vergu sacelšanās vadonis Spartaks (109 -71 pr. Kristus) zaudēja tādēļ, ka viņa ģenerāļi paši iemanījās kļūt par vergturiem, apkrauties ar mantām un īpašumiem, t.i., aptaukoties, jo bija un palika vergi savās dvēselēs.
Neatkarība vien, bez morālo un garīgo vērtību dominantes, bez patiesības un taisnības ir korupcija. Tā nenovērtēšana ir novedusi pie tā, ka mums vēl ir valstiskums, bet to balstošais patriotisms sāk izzust. Neatkarība ir nepieciešama, bet ir nepietiekama, lai uzveiktu cilvēka iekšējo postu. Politiskā neatkarība vien, bez garīgās brīvības sava grēcīguma dēļ, tiecas atkal kļūt par atkarību. Dostojevska Lielinkvizitors saka: "Nav cilvēkam nemitīgāku un mocošāku rūpju kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, drīzāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus".2 Brīvībai vajag stiprāku balstu par mūsu vājo cilvēcību. Tai jāpamatojas pārpasaulīgā vērtību sistēmā, Kristus vēstī: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8, 31-32).
7) Garīgās vērtības ir paliekošas, materiālās - pārejošas.
„Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi" saka Raksti (Ps 90, 10). Tātad, būt cilvēkam nozīmē būt iesaistītam diezgan īslaicīgā pasākumā. Jo svarīgāk ir to izmantot pareizi, svētīgi. Ne velti Jēzus stāsta par bagātnieku, kurš saka: es „uzcelšu lielākus [šķūņus] un tur savākšu visu .. mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?" (Lk 12, 18-21). Cilvēki ceļ milzu, greznas un dārgas mājas, kurās viņi nedzīvos ilgi, krāj kontus, kurus nespēj notērēt. Kāpēc? - līdzi taču to nepaņemsi. Man kā mācītājam ir nācies izvadīt daudzus cilvēkus, nabadzīgus un turīgus, un kā mirušie viņi visi ir vienādi. Daudzi no turīgajiem ar savām dotībām būtu varējuši veikt svētīgākas lietas, kā vergot savai alkatībai. Iepretim tam ir garīgās vērtības, kas ir paliekošas, mūžam pastāvošas, un tām ir jābūt arī mūsu valstiskuma pamatam.
8) Valsts esam mēs paši.
Tas ir ikdienas vingrinājums praktiskajā personu vietniekvārdu locīšanā: "es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas", kopā - mēs - Latvijas valsts! Tagad, kad dzird vārdus "Latvijas valsts", daudzi skeptiski parausta plecus vai nopūšas. Pārāk daudz vilšanās.
Tomēr, - lai kāda, bet sava valsts. Citas mums nav, šī ir mūsējā. Mūsu valdība, lai kāda, tomēr - savējā. To labi izsaka krievu sakāmvārds: „lai kāds nelietis, tomēr savējais". Un ja savējais, tad tomēr ir zināma cerība atrast kā uz viņu iedarboties. Cita alternatīva mums ir jau bijusi pazīstama pēdējos piecdesmit gadus. Valdība neapšaubāmi ir pelnījusi nopietnu kritiku, tai pat laikā uzskatīt viņus par pilnīgi citu sugu ir pārlieku vienkāršoti, jo no kurienes rodas tie korumpētie, vienaldzīgie, rausēji? No mums. Reiz kāda paziņa sacīja, ka gribot iekļūt valdībā, lai varētu „visiem pa priekšu grozīties un labi izskatīties". Mums jāaudzē nākošā paaudze, kaut arī tā jau ir lielā mērā iebojāta ar dzīves realitāti.
9) No vēstures ir jāmācās, ka no tās var mācīties.
Skotu vēsturnieks un ekonomists Aleksandrs Teilors par tautas attīstības posmiem sacīja, ka tauta no verdzības tiecas uz garīgu ticību, no garīgas ticības uz lielu drosmi, no lielas drosmes uz brīvību, no brīvības uz pārpilnību, no pārpilnības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību, no izlaidības uz verdzību. Ja nu mēs esam apveltīti ar šo izpratni, tad mēs varam pārraut šo fatalitātes apli, un neatkārtot tās pašas kļūmes vēl un vēlreiz.
10) Valstiska brīvība ir Dieva dāvana.
Teilors runā par garīgu ticību, atšķirībā no psiholoģiskas ticības kā pašpārliecības. Garīga ticība nozīmē attiecības ar Dievu. Atmodā populārās Tengiza Abuladzes (1924-1994) filmas "Grēknožēla" (uzņemta 1984. g., rādīta 1987. g.) beigās kāds jautā: "Vai šis ceļš ved uz dievnamu?" - "Nē." - "Tad kāpēc ir vajadzīgs tāds ceļš, kas neved uz baznīcu?" - Gudrs jautājums, jo atklāj to, kam daudzi 18 gadus staigājam garām.
Kāds gan sakars Baznīcā sludinātajam ar ikdienas skarbo realitāti? Vistiešākais, jo Baznīca runā par cilvēku, tāds kāds viņš ir patiesībā - bez dekorācijām un ornamentiem, kā grēcinieku. Bet arī par tām milzu iespējām, kas viņam kā indivīdam un kā sabiedrībai ir dotas Dievā, Viņa patiesībā un mīlestībā.
Šodien runājam par krīzi; tas ir grieķu vārds, nozīmē - „tiesa". Šobrīd mūsu sabiedrība, valstiskums tiek savas tautas un Dieva tiesāts, pārbaudīts saknē. Tāpēc ir svarīgi, ka šajā šķirtnē mēs Dieva mums noliktajā izvēlē starp svētību vai lāstu, joprojām apliecinām To, Kuru esam likuši savas valsts himnas sākumā, lūdzot un apliecinot vienlaikus, ka savu valsti redzam kā Dieva dāvanu, tāpēc: „Dievs, svētī Latviju!"
Padomju laikā šķita, ka teju vai visu grūtību un problēmu cēlonis ir nīstais režīms, tik nokratīt to! Brīvībai no tā vajadzēja nozīmēt normālu, cilvēka cienīgai dzīvi!
Mums neienāca prātā, ka nekrietnība un ļaunums varētu turpināties arī pašu valstī. Uz režīma listes varēja norakstīt savu egoismu, lišķību, skaudību, mantkāri, visu, par ko nu godīgi jāsaka, - tas ir savējais, "made in Latvia"!
Jā, mēs esam cietuši no svešām varām, un tam mums vajadzēja ko iemācīt. Tautā jau saka, ka, ja sveša vara izsūc, pazemo, nicina, tas ir saprotami, tāpēc jau tā ir sveša. Bet, ja savējā to dara, kā rezultātā ap 400 000 ekonomisko bēgļu atstāj valsti, tad tas jau nav saucams savādāk kā savas varas pilsoņu karu pret savu tautu. Tauta jau saka: ko agrāk nespēja svešzemnieki, to tagad latvieši paveic savām rokām! Dzirdēju, ka viens otrs grasās izkārt karogu tikai 11., bet ne vairs 18. novembrī.
3) Cīņa par brīvību vispirms ir garīga un iekšēja.
Vēsturiski cīņa par neatkarību izrādījās vieglāka kā cīņa par brīvību; jo cīņa par neatkarību ir cīņa pret ārējo ienaidnieku, kuru viegli var pazīt pēc padomju uzplečiem, sarkanarmijas bruņutransportieriem vai interfrontiskās klaigāšanas. Cīņa par brīvību vispirms ir cīņa pret ļaunumu, alkatību, savtību, mantkāri, vienvārdsakot - grēcīgumu sevī un savējos.
Uzceltās barikādes mēs nojaucām drīz pēc notikumu beigām. Šķiet, ka tām tikpat ātri sekoja iekšējās barikādes, kuras cēlām pret svešo ļaunumu un savtību. Mēs neiedomājāmies, ka pašu liekulība, ieraušanas kāre un viss cits, ko par grēku sauc, nebūs atšķirīgs no iepriekšējās varas. Tam mēs nebijām gatavi.
4) Cīņa par brīvību, lai gan ir personiska, taču nav privāta.
Mēs uzskatām savu iekšējo pasauli par savu privātīpašumu, kas attiecas vienīgi uz mums. Sv. Raksti saka, ka no sirds, ar ko tiek apzīmēta cilvēka būtība, „iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi" (Mt 15, 19). Tāpēc nav vienalga, kas notiek otrā cilvēkā, jo kā saka vācu filosofs Hēgelis, būtība nevar neizpausties, kas nozīmē, ka kādam nāksies saņemt attiecīgo ļaunuma velti. Ne velti Dostojevskis saka, ka cilvēka sirds ir Dieva un velna cīņās lauks. Šī cīņa nebeigsies, kamēr esam dzīvi. Barikāžu laiks ilga tikai dažas nedēļas, bet par brīvību ir jācīnās katru dienu. Brīvam būt ir katra uzdevums uz visu mūžu - ne mazāk. Tas nozīmē būt nomodā uz savas sirdsapziņas barikādēm vienmēr, jo mana brīvība ir kopējs ieguvums un mana verdzība ir kopējs zaudējums!
5) Brīvība nav pašmērķis, bet līdzeklis mērķa sasniegšanai.
Kādiem mērķiem mēs esam Dieva dāvanu - savu valsti, brīvību - lietojuši? Kas bija mūsu mērķis? Lai būtu saimnieki savā zemē? Pēc 18 gadiem brīvības - vai esam tādi? Un ja nē, kam esam to izpārdevuši?
Vai maz zinām, kādēļ kā valsts pastāvam? Vai ne tādēļ, lai tās iedzīvotājiem nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, sociālu taisnīgumu un tās pamatnācijai - uzplaukumu?
Latvijas avīzes akcija „Latvijas mērķis", jautājot iedzīvotājiem par valsts pastāvēšanas nolūku, norāda, ka nezinām. Dzejniece Māra Zālīte saka: ".. varbūt, ka politiķi nemaz nav spējīgi formulēt Latvijas valsts ideju, tās jēgu un dziļāko būtību jeb koncepciju. Tā mēs arī nezinām, kas mēs esam, kas būsim, šoseja, Honkonga vai Šveice. Kā sanāks, tā būs. Ja mēs neredzēsim savu ideoloģiju Latvijas valsts interesēs, tad agri vai vēlu piesliesimies kādai citu interešu balstītai ideoloģijai".1
6) Brīvība bez morāles ir korupcija.
Kāds tautfrontietis saka: „Tā brīvība tāda ačgārna iznākusi." Vēsturē tas nav nekas jauns. Vergu sacelšanās vadonis Spartaks (109 -71 pr. Kristus) zaudēja tādēļ, ka viņa ģenerāļi paši iemanījās kļūt par vergturiem, apkrauties ar mantām un īpašumiem, t.i., aptaukoties, jo bija un palika vergi savās dvēselēs.
Neatkarība vien, bez morālo un garīgo vērtību dominantes, bez patiesības un taisnības ir korupcija. Tā nenovērtēšana ir novedusi pie tā, ka mums vēl ir valstiskums, bet to balstošais patriotisms sāk izzust. Neatkarība ir nepieciešama, bet ir nepietiekama, lai uzveiktu cilvēka iekšējo postu. Politiskā neatkarība vien, bez garīgās brīvības sava grēcīguma dēļ, tiecas atkal kļūt par atkarību. Dostojevska Lielinkvizitors saka: "Nav cilvēkam nemitīgāku un mocošāku rūpju kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, drīzāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus".2 Brīvībai vajag stiprāku balstu par mūsu vājo cilvēcību. Tai jāpamatojas pārpasaulīgā vērtību sistēmā, Kristus vēstī: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8, 31-32).
7) Garīgās vērtības ir paliekošas, materiālās - pārejošas.
„Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi" saka Raksti (Ps 90, 10). Tātad, būt cilvēkam nozīmē būt iesaistītam diezgan īslaicīgā pasākumā. Jo svarīgāk ir to izmantot pareizi, svētīgi. Ne velti Jēzus stāsta par bagātnieku, kurš saka: es „uzcelšu lielākus [šķūņus] un tur savākšu visu .. mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?" (Lk 12, 18-21). Cilvēki ceļ milzu, greznas un dārgas mājas, kurās viņi nedzīvos ilgi, krāj kontus, kurus nespēj notērēt. Kāpēc? - līdzi taču to nepaņemsi. Man kā mācītājam ir nācies izvadīt daudzus cilvēkus, nabadzīgus un turīgus, un kā mirušie viņi visi ir vienādi. Daudzi no turīgajiem ar savām dotībām būtu varējuši veikt svētīgākas lietas, kā vergot savai alkatībai. Iepretim tam ir garīgās vērtības, kas ir paliekošas, mūžam pastāvošas, un tām ir jābūt arī mūsu valstiskuma pamatam.
8) Valsts esam mēs paši.
Tas ir ikdienas vingrinājums praktiskajā personu vietniekvārdu locīšanā: "es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas", kopā - mēs - Latvijas valsts! Tagad, kad dzird vārdus "Latvijas valsts", daudzi skeptiski parausta plecus vai nopūšas. Pārāk daudz vilšanās.
Tomēr, - lai kāda, bet sava valsts. Citas mums nav, šī ir mūsējā. Mūsu valdība, lai kāda, tomēr - savējā. To labi izsaka krievu sakāmvārds: „lai kāds nelietis, tomēr savējais". Un ja savējais, tad tomēr ir zināma cerība atrast kā uz viņu iedarboties. Cita alternatīva mums ir jau bijusi pazīstama pēdējos piecdesmit gadus. Valdība neapšaubāmi ir pelnījusi nopietnu kritiku, tai pat laikā uzskatīt viņus par pilnīgi citu sugu ir pārlieku vienkāršoti, jo no kurienes rodas tie korumpētie, vienaldzīgie, rausēji? No mums. Reiz kāda paziņa sacīja, ka gribot iekļūt valdībā, lai varētu „visiem pa priekšu grozīties un labi izskatīties". Mums jāaudzē nākošā paaudze, kaut arī tā jau ir lielā mērā iebojāta ar dzīves realitāti.
9) No vēstures ir jāmācās, ka no tās var mācīties.
Skotu vēsturnieks un ekonomists Aleksandrs Teilors par tautas attīstības posmiem sacīja, ka tauta no verdzības tiecas uz garīgu ticību, no garīgas ticības uz lielu drosmi, no lielas drosmes uz brīvību, no brīvības uz pārpilnību, no pārpilnības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību, no izlaidības uz verdzību. Ja nu mēs esam apveltīti ar šo izpratni, tad mēs varam pārraut šo fatalitātes apli, un neatkārtot tās pašas kļūmes vēl un vēlreiz.
10) Valstiska brīvība ir Dieva dāvana.
Teilors runā par garīgu ticību, atšķirībā no psiholoģiskas ticības kā pašpārliecības. Garīga ticība nozīmē attiecības ar Dievu. Atmodā populārās Tengiza Abuladzes (1924-1994) filmas "Grēknožēla" (uzņemta 1984. g., rādīta 1987. g.) beigās kāds jautā: "Vai šis ceļš ved uz dievnamu?" - "Nē." - "Tad kāpēc ir vajadzīgs tāds ceļš, kas neved uz baznīcu?" - Gudrs jautājums, jo atklāj to, kam daudzi 18 gadus staigājam garām.
Kāds gan sakars Baznīcā sludinātajam ar ikdienas skarbo realitāti? Vistiešākais, jo Baznīca runā par cilvēku, tāds kāds viņš ir patiesībā - bez dekorācijām un ornamentiem, kā grēcinieku. Bet arī par tām milzu iespējām, kas viņam kā indivīdam un kā sabiedrībai ir dotas Dievā, Viņa patiesībā un mīlestībā.
Šodien runājam par krīzi; tas ir grieķu vārds, nozīmē - „tiesa". Šobrīd mūsu sabiedrība, valstiskums tiek savas tautas un Dieva tiesāts, pārbaudīts saknē. Tāpēc ir svarīgi, ka šajā šķirtnē mēs Dieva mums noliktajā izvēlē starp svētību vai lāstu, joprojām apliecinām To, Kuru esam likuši savas valsts himnas sākumā, lūdzot un apliecinot vienlaikus, ka savu valsti redzam kā Dieva dāvanu, tāpēc: „Dievs, svētī Latviju!"
Guntis Kalme
[1] Cit. pēc: Tauriņš, Gunārs. Politika (Intelekts, Kultūra, Atbildība). 2. daļa. Rīga: Sociālo tehnoloģiju augstskola, Juridiskā koledža, 2001, 28. lpp.
[2] Fjodors Dostojevskis, Brāļi Karamazovi, Kopoti Raksti, IX sēj., R., Liesma, 1977., 292. lpp.
Bilde ©Barca
