Pokarā ievēroju kaņepes. Kā vēlāk uzzināju, tās ir īstās kaņepes Cannabis sativa, no kurām var iegūt hašišu (marihuānu).

Pēc narkotisko vielu tirdzniecības aizliegšanas Nepālā narkomānu bari no Katmandu ar steigu pārvākušies uz Pokaru, jo tur šī hašiša kaņepe aug visās ceļmalās. Pokarā un ap to aug arī psilocibīnsēne, angliski magic mushrooms. Tā satur psilocibīnu, kas pēc savas iedarbības ir līdzīgs sintētiskajam LSD (lizergskābes dietilamīds) un Meksikas peijotas kaktusa meskalīnam. Šīs vielas izraisa krāsainas halucinācijas un ir pieskaitāmas narkotiskajām vielām. Psilocibīna sēni pārgriežot, griezuma vieta tūlīt krāsojas zila, sēne labi aug liellopu mēslos un tikai musonu periodā.

Ar autobusu turpinām ceļu līdz Kusmai, no kuras milzīgā kravas mašīnā mēs, mūsu krava, 50 nesēji (porteri), sakaru virsnieks, pavārs, pavāra palīgs, nesēju priekšnieks (sirdars) un divi viņa palīgi pa tikko būvētu asfalta ceļu nokļūstam Balungā. Seko pirmais ceļa posms kājām, kas gan ilgst tikai pusotru stundu – līdz Parses ciematiņam. Ieejam tajā relatīvi tīri, vēl samērā bālām un smaidīgām sejām un ziņkārībā ieplestām acīm. Ciematiņš mazs, netīrs, vienu šauru ieliņu kleķa mājām; māla grīdas, ēdiens tiek vārīts pavardos bez skursteņa. Nakšņojam kādas celtnes bēniņos uz lāvām, kas pārklātas ar kaut kādu audumu. Bambusa jumts, logu ailes bez stikliem. Mūsu nesēji satupušies uz citu māju kāpnēm, jūklis ar kravas izvietošanu. Cauri ciematam iet ēzeļu karavānas un nesēji, kas nes ap 50kg smagu drāšu ruļļus. No divām caurulēm tek ūdens, zem krāna var mazgāties, ja vien kāda nepāliete tur jau nemazgā traukus. Par ēst vārīšanu un ēdienu pasniegšanu rūpējas pavāri. Nesēji ēd atsevišķi, un es nezinu, ko īsti. Starp mūsu piecdesmit nesējiem ir piecas sievietes – viena veca sieva, viens precēts pāris ap četrdesmit un trīs jaunas meitenes gariem brunčiem un kakla rotām. Vakarā līst, ieliņa pludo. Cilvēki slēpjas zem jumtiem.