Nolēmām, ka varētu apmeklēt šo diskusiju, lai gan nebija īsti skaidrs, kāda šādai diskusijai ir nozīme jeb sasniedzamais labums.

Diskusija notika Rīgā, Eiropas Savienības mājā un to vadīja I.Šuvajevs. Iesākumā R.Dimanta un I.Balodis skaidroja A.Barčai par esošo situāciju Latvijā, galvenokārt norādot uz to, ka valsts vairs nespēj palīdzēt saviem pilsoņiem, jo viņi tiek sūtīti pēc palīdzības pie labdarības organizācijām, par ko liecināja labdarības organizāciju un biedrību pārstāvji. Viņi savās runās stāstīja par apstākļiem, kādi ir viņu pārstāvētās organizācijās. No viņu teiktā izriet, ka Latvijā situācija ir smaga un labdarības organizāciju sniegtā palīdzība nav ilgtermiņa risinājums esošajai situācijai.

Monologi no vadītāju puses dažreiz bija ļoti haotiski, strauji mainot saturu par politiku, sociālās labklājības, sociālo dienestu darbu, nodarbinātību, sociālo taisnīgumu, valsts naudas uzkrājumiem, SVF/Banku aizdevumiem un tikai mazliet pieminot par labdarības organizāciju darbību.

Neizpalika arī bez emocijām un satrauktas balss toņiem no diskusijas dalībniekiem, jo tika pieminēti jau daudzi tūkstoši cilvēku, kuriem nav vienkārši ko ēst un palīdzību ir spiesti meklēt dažādos veidos, tikai ne strādājot, jo tādu iespēju valsts nepiedāvā/nenodrošina.

Noslēgumā A.Barča atzina, ka ir pielaistas kļūdas attiecībā uz labdarības organizācijām, ir jāuzlabo sociālā dienesta darbs, vajadzētu mainīt sociālo darbinieku lomu, lai tie nebūtu tikai pabalstu piešķīrēji, bet gan sociālā darba veicēji, palīdzot savlaicīgi noteikt, kam būs nepieciešama palīdzība un to arī nodrošināt.

Mūsuprāt diskusijā trūka debates par labdarības būtību, jēgu, kādai tai vajadzētu būt. Bet tas ir saprotami, jo pašlaik labdarības organizācijas un biedrības ir iesaistījušās ziedojumu un dāvinājumu haosā, ko varētu salīdzināt ar ielāpu sarūsējušai mucai, kurai sūces parādās arvien vairāk.

Mēs uzskatām, ka esošā sociālajā situācijā, kad nav darbs, ir neēduši bērni un vecāki, palielinās noziegumi, tas ir drauds valsts drošībai, par ko ir atbildīga visa politiskā kliķe. Tāpēc, mūsuprāt, ir nepieciešams nekavējoties veikt sekojošus soļus:

Pirmkārt, nodrošināt iespēju strādāt, lai cilvēkiem būtu iespēja sevi apgādāt, nevis saņemt pārtiku no valsts vai labdarības organizācijām, tādā veidā slīgstot bezdarbībā.
Piemēram, simts latnieki ir laba ideja, bet nav pārdomāta, jo ir neefektīva, gan valstij gan strādājošam.

Otrkārt, neaizņemties no bankām naudu, par kuru mēs un mūsu bērni maksās lielus procentus, kas savukārt neļaus Latvijas tautsaimniecībai attīstīties, bet izmantot visus iespējamos palīdzības veidus kurus piedāvā Eiropa Nabadzības un sociālās atstumtības mērķu programmās, lai attīstītu nodarbinātību un ražošanu.

1. Visiem strādājošajiem, kam ir ģimenes saistības un kas strādā vai vēlas strādāt, ir tiesības to darīt, nepakļaujoties diskriminācijai un izvairoties no konfliktiem, kas rastos viņu darba un ģimenes saistību dēļ;
2. Visiem strādājošajiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm.

Ja šie četri punkti tiktu pildīti, tad skaļi piesauktais solidaritātes princips savā būtībā varētu īstenoties, lai kopīgiem spēkiem uzlabotu esošo situāciju.

Līdz šim solidaritāti varēja attiecināt tikai uz sabiedrības savstarpējo palīdzību, apliecinot varas pārstāvjiem, cik nopietna ir situācija Latvijā.