Aicinām pievienoties svētceļojuma grupai kura dodas uz Medžugorji, lai vienotos klusuma un gavēņa rekolekcijās. Svētajos Rakstos ir daudz norāžu par gavēni, kura praktizēšana mūsdienu Baznīcā ir izzudusi. Gavēņa jēdziens bieži tiek pārprasts, tādēļ tam netiek ierādīta atbilstoša vieta garīgajā dzīvē.

Vārda "gavēnis" izcelsme meklējama ebreju valodā, un tulkojumā tas nozīmē "aizklāt vai aizvērt kādam muti". Savukārt grieķu vārds nozīmē "neēst". Šī vārda tiešajā nozīmē gavēnis ir labprātīga atteikšanās no pārtikas. Bet Gavēnis nav gavēņa dēļ, – tas ir svētuma līdzeklis. No praktiskā viedokļa raugoties, gavēnis mums saistās ar pārtikas nozari.

Mēs visi – pat gados vecie, slimie un jaunie – esam aicināti gavēt. Taču ne visi – vienā un tajā pašā veidā. Mums jāmeklē Dievs, jālūdz Viņa vadība un tad jāseko iedvesmām, kuras jūtam nākam no Viņa. Daži var būt aicināti gavēt pie maizes un ūdens (tas, saskaņā ar Dievmātes sacīto, ir "labākais" gavēnis), citi var būt aicināti atmest smēķēšanu, alkohola lietošanu vai televizora skatīšanos. Citi savukārt var ievērot agrāko laiku Gavēņa tradīciju: iztiekot dienā ar divām ēdienreizēm, kurās maltīte ir pieticīga.

Gavēšana vienmēr nenozīmē "neēšanu". Var gandarīt, ēdot to, kas negaršo, vai arī neizsakot aizskarošas piezīmes cilvēkam no apkalpojošā personāla vai savam draugam. Lai ko arī mēs nebūtu aicināti darīt, mums jāgavē ar tādu pašu entuziasmu un sparu kā tad, kad atbildam Marijas aicinājumam padziļināt savu lūgšanu. Svarīgi tas, ka mēs sākam gavēt un ļaujam, lai Dievs, izlietojot šo gavēni, mūs ved pa svētuma ceļu, kas ikvienam cilvēkam ir savs.

Gavēnis nepieprasa pilnīgi atteikties no ēšanas un dzeršanas. Tieši otrādi, vēstījumi paskaidro, ka gavēņa dienās mums jāēd vismaz maize un jādzer ūdens. Lai gavēnis kļūtu viegls un patīkams, šajās dienās mums daudz jālūdzas. Gavēņa dienās lūgšana veic tādu kā robežzīmes funkciju, iezīmējot ceļu, kas mums ejams. Jau no paša iesākuma gavēnis atbrīvo miesu no negatīvajiem spēkiem; tas ļauj izvadīt nederīgos uzkrājumus un pārpalikumus, kas žņaudz miesu un to nospiež. Lūgšana mūs sargā no spriedzes un nervozitātes, kas pavada šo izvadīšanas procesu.