Tur mūs laipni sagaida centra direktore Daina Roze, kuru bērni mīļi iesaukuši par Rozīti.:) Rozīte mūs cienā ar kafiju un garšīgām pašu centra darbinieku ceptām magoņmaizītēm. Uz galda deg sveces. Omulīga gaisotne. Uzzinām ko vairāk arī par pašu sociālās aprūpes centru.
Tas ir veco ļaužu pansionāts un bērnu nams vienu viet, kas celts jau padomju laikos un šobrīd ir viens no labāk sakārtotajiem un, jāsaka, arī perspektīvākajiem šāda veida sociālās aprūpes centriem Latvijā. Par to visvairāk jāpateicas pašai direktorei, kura mērķtiecīgi un saimnieciski lietderīgi tērē katru ziedojumos saņemto latu. Jāatzīmē, ka valsts nav īpaši devīga sociālās aprūpes uzlabošanā. Tomēr nav jau tā, ka nedod neko!
Savus 25 Ls mīkstajam inventāram gadā katram bērnam vienalga piešķir!!! Lai nu kā, labi, ka Latvijā un pasaulē dzīvo cilvēki, kuri var atļauties šajā jomā ziedot daudz vairāk līdzekļu! Par tiem tad arī tiek segti remontdarbi, jaunu telpu izbūve, kas paredzēta bērniem invalīdiem, tāpat arī bumbiņu baseins, kas palīdz bērnu attīstībā, un tamlīdzīgas lietas. Vajadzību, protams, vienmēr ir vairāk nekā rocības, tāpēc, paldies Dievam, vienmēr atrodas arī cilvēki, kuri ir gatavi dot.
Elgars ar tīģeri
Ivo ar lāci
Renārs ar lāci
Rihards ar lāci
Armands ar lauvu
Mareks ar lāci
Baiba ar zaķi
Edgars ar zaķi
Apciemojam arī lielos bērnus. Kā jau tīņu vecuma cilvēki, viņi mūs sagaida un uzlūko ieinteresēti, tomēr ar nedaudz jūtamu skepsi.
Ingus ar kaķi
Aivars ar ziloni
Viktors ar zebru
Artis ar suni un Lauris ar lāci
Madara ar miki peli
Aiva ar sarkanmatainu lelli
Agnis ar govi
Vēlāk arī mums parāda esošo virtuvi....
.... un vannas istabu.
Spēcīgiem iespaidiem pilni atvadamies no bērniem, direktores Dainas un dodamies atpakaļ uz Rīgu pilnīgi pārliecināti, ka šī nav bijusi nedz vienīgā, nedz pēdējā reize, kad ceļš mūs vedis uz Tērvetes sociālās aprūpes centru. Vai varbūt nākamreiz vedīs uz kādu citu Latvijas bērnu namu... Tad arī brauksim atkal un atkal pretim priekam...
Nepaliec Viens
Atbalstīja:
Bildes ©lachi