Zīmējumus no Rīgas 5. speciālās internātpamatskolas zīmējumu konkursam Bībeles Stāsti Ziemassvētkos ir atsūtījuši pedagoģes Diānas Reķes audzēkņi: Māra Anna Šmite, Sarmīte Liģere, Inese Kalniņa, Diāna Lasmane, Linards Purniņš, Jānis Antonēvičs, Solvita Kamara, Gunta Martinska, Elvita Rosicka, Nora Kalniņa un Jolante Leicāne-Pitkēviča.
Rīgas 5. speciālās internātpamatskolas audzēkņu darbus recenzē Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers.
Guntis Dišlers
Tas ir patiess Dieva brīnums, ko prot ieraudzīt bērni! Nav galu galā nejaušība, ka Kristus pats tā teica: "Laidiet bērniņus pie Manis, jo viņiem pieder Debesu valstība..." Kristus un bērnu tuvums - lūk, īstais Ziemassvētku brīnums, šī mūžīgā noslēpuma atminējums. Droši vien tāpēc cilvēki pēc tā ilgojas, pēc tā tiecas un par to jūt lielu prieku.
Noras zīmējumā baznīca - Kristus bērniņš, Jāzeps un Marija stāv baznīcā, gluži kā ienākuši mūsu vidū. Droši vien draudze dzied "Klausa nakts, svēta nakts", un visi trīs ir draudzes vidū, kopā ar cilvēkiem. Tā ir viņu vieta - baznīcā, kas grimst noslēpumaini violetajā krēslā.
Gunta Svēto ģimeni uzzīmējusi pie naktī pie kūtiņas. Tas, ka ārā auksts, katram kļūst skaidrs, paskatoties uz krāsām - zils, pelēks. Taču ieskatieties, šie toņi ir tīri, dzidri, un pasaules šajā naktī izskatās nomazgāta. Gluži kā Ziermassvētku vēstī - Dievs ir apžēlojies par cilvēci, Savu Dēlu pie tās sūtīdams. Bībelē ir skaisti vārdi: "Redzi, viss ir tapis jauns..." Un tad arī tumšās Latvijas ziemas nakts vairs nemaz nav dubļaina, bet gan sidrabota.
Jolante uzzīmējusi Mariju, Dievmāti, ar Jēzus bērniņu rokās. Gaišās, priecīgās krāsās, starojošu. Nezinu, vai apzināti, bet varbūt Dievišķas nojautas vadīta, Marija izskatās kā senās svētbildēs - staru vainags aiz muguras, un seju, un rokas, un Jēzus bērnu klēpī apvelk loks. Lieliska kompozīcija - staru vainags un arka, un aplis uz figūras. Lieliski!
Elvitas zīmējums ir gan precīzs krāsās (dzeltens - zils), gan asprātīgs - kūtiņa dzeltenā kvadrātā, mežs baltā mākonī. Asprātīga meitene!
Solvita uzzīmējusi septiņus eņģeļus - tas ir pilnības un paša Dieva skaitlis Bībelē. Ir spetiņas krāsas varavīksnē, ir septiņas skaņas gammā, ir septiņas zvaigznes debesīs, un - ir septiņi eņģeļi, kas gavilē un dzied tikko piedzimušajam Kristus bērnam: "Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!" Svarīgākais par tiem septiņiem ir nākošais, astotais -jo viņš nav vis eņģelis, bet gan Dievs pats, kurš atnācis pasaulē. Un tur, kur eņģeļi gan gribētu ieskatīties, bet nevar, tur guļ silītē piedzimis Dieva Dēls.
Jāņa zīmējumā redzama Svētā ģimene uz baznīcas fona. Zila debesis, sarkani jumti, bet Jāzeps stāv, baltās drēbēs ģerbies. kāpēc viņš balstās? - es cenšos uzminēt. Varbūt tāpēc, ka viņš neticēja, ka šāds brīnums iespējams, bet tagad redz, ka ir kļūdījies? Jo Jānis viņam uzzīmējis melnu jostu ap gurniem. Kā veco šaubu ēnu. Man liekas, ka ikvienā no mums ir kaut kas no šī Jāzepa - neticība, šaubas, aizdomas, un tad apmulsums brīnuma priekšā, kad tas notiek. Acīmredzamais - neticamais... Un tad ir drusku kauns par savām šaubām.
Linards uzzīmējis mazu baznīciņu dziļi piesnigušā mežā, bet debesīs zelta mākonī eņģelis tur rokās Jēzus siltīti. Bērns dus it kā mākonī pār pasauli. Tā mazā baznīciņa un tas mākonis - it kā diva pasaules, katra par sevi, un var likties, ka sytarp abām nav nekā kopēja.
Ne velti Jānis uzzīmējis baltus, dziļus sniegus meža biezokņos. Droši vien tur grūti piekļūt, tur ir aukstsi un tumšs naktī. Tomēr ir viens, kas saista kopā šo zelta mākoni ar mazo baznīciņu - un tās ir sveču zeltainās ugunis baznīcas stiklos. tādā pašā krāsā, kā eņģeļis, un Jēzus bērns, un zelta mākonis sudraba debesīs. Dievs un cilvēks nekad nav tālu viens no otra, un tas, kas likās šķirts - paskaties, tas iedegas tavā sirdī kā tavā paša baznīcā.
Inesei zīmējums pavisam interesants padevies - ar svītru pa diagonāli. Tāds drosmīgs zīmējums. Augšā dāvanas zem eglītes, apakšā ganiņš ar avīm, un Jēzus salmu klēpī. Tāda vienkārša ainiņa. Kaut kā tā... Izskatās, ka tas bērns ir nevērīgi nomests zemē, kaut kur stūrī, un acis pieķeras vairāk tiem sarkanajiem dāvanu maisiem. Vai tāpēc, ka šie dāvanu maisi liekas svarīgāki?
Te nu jāsāk domāt: kādas dāvanas nes prieku? Tās, kas maisos, rotaļlietas un konfektes, vai arī tā dāvana, kuru Dievs cilvēkam dod? - Protams, ka tā, ko Dievs cilvēkam dod, labi audzināti bērni steigsies atbildēt, jo tā viņiem tiek mācīts. Bet sirds vairāk tiecas pretī tām dāvanām, kuras paslēptas maisā zem eglītes. Tas liekas saprotamāk. Bet - apdomā labi,kas paliks, kad konfektes būs apēstas un rotaļlietas apnikušas.
Sarmīte uzzīmējusi dzeltenu baznīcu un svēto ģimeni tās priekšā. Bet nē - ir vēl kaut kas šajā pasaulē, ko mēs ikdienā neredzam, bet Ziemassvētku naktī gan ieraugām - tie ir eņģeļi, kas citkārt neredzami atklājas cilvēkiem. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, kurš piestājas klāt kristību brīdī un tad paliek ar viņu kopā visu mūžu. Sargeņģelis arī pavada dvēseli mūžībā.
Māras Annas svētā ģimene pavisam moderna ģimene - paskatieties uz Mariju! Nebūs grūti jaunās māmiņas sejā ieraudzīt jaunu, elegantu sievieti brīnišķīgā zilā kleitā. Droši vien jaunā māksliniece te attēlojusi to, ko uzskata par skaistas sievietes ideālu - skaistu seju, slaidu augumu, bērnu un vīru blakus. Grūti gan iedomāties, kā šī elegantā sieviete sader kopā ar aitiņām visapkārt. Un vispār - kā viņa gadījusies kūtī?
Noras zīmējumā baznīca - Kristus bērniņš, Jāzeps un Marija stāv baznīcā, gluži kā ienākuši mūsu vidū. Droši vien draudze dzied "Klausa nakts, svēta nakts", un visi trīs ir draudzes vidū, kopā ar cilvēkiem. Tā ir viņu vieta - baznīcā, kas grimst noslēpumaini violetajā krēslā.
Gunta Svēto ģimeni uzzīmējusi pie naktī pie kūtiņas. Tas, ka ārā auksts, katram kļūst skaidrs, paskatoties uz krāsām - zils, pelēks. Taču ieskatieties, šie toņi ir tīri, dzidri, un pasaules šajā naktī izskatās nomazgāta. Gluži kā Ziermassvētku vēstī - Dievs ir apžēlojies par cilvēci, Savu Dēlu pie tās sūtīdams. Bībelē ir skaisti vārdi: "Redzi, viss ir tapis jauns..." Un tad arī tumšās Latvijas ziemas nakts vairs nemaz nav dubļaina, bet gan sidrabota.
Jolante uzzīmējusi Mariju, Dievmāti, ar Jēzus bērniņu rokās. Gaišās, priecīgās krāsās, starojošu. Nezinu, vai apzināti, bet varbūt Dievišķas nojautas vadīta, Marija izskatās kā senās svētbildēs - staru vainags aiz muguras, un seju, un rokas, un Jēzus bērnu klēpī apvelk loks. Lieliska kompozīcija - staru vainags un arka, un aplis uz figūras. Lieliski!
Elvitas zīmējums ir gan precīzs krāsās (dzeltens - zils), gan asprātīgs - kūtiņa dzeltenā kvadrātā, mežs baltā mākonī. Asprātīga meitene!
Solvita uzzīmējusi septiņus eņģeļus - tas ir pilnības un paša Dieva skaitlis Bībelē. Ir spetiņas krāsas varavīksnē, ir septiņas skaņas gammā, ir septiņas zvaigznes debesīs, un - ir septiņi eņģeļi, kas gavilē un dzied tikko piedzimušajam Kristus bērnam: "Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!" Svarīgākais par tiem septiņiem ir nākošais, astotais -jo viņš nav vis eņģelis, bet gan Dievs pats, kurš atnācis pasaulē. Un tur, kur eņģeļi gan gribētu ieskatīties, bet nevar, tur guļ silītē piedzimis Dieva Dēls.
Jāņa zīmējumā redzama Svētā ģimene uz baznīcas fona. Zila debesis, sarkani jumti, bet Jāzeps stāv, baltās drēbēs ģerbies. kāpēc viņš balstās? - es cenšos uzminēt. Varbūt tāpēc, ka viņš neticēja, ka šāds brīnums iespējams, bet tagad redz, ka ir kļūdījies? Jo Jānis viņam uzzīmējis melnu jostu ap gurniem. Kā veco šaubu ēnu. Man liekas, ka ikvienā no mums ir kaut kas no šī Jāzepa - neticība, šaubas, aizdomas, un tad apmulsums brīnuma priekšā, kad tas notiek. Acīmredzamais - neticamais... Un tad ir drusku kauns par savām šaubām.
Linards uzzīmējis mazu baznīciņu dziļi piesnigušā mežā, bet debesīs zelta mākonī eņģelis tur rokās Jēzus siltīti. Bērns dus it kā mākonī pār pasauli. Tā mazā baznīciņa un tas mākonis - it kā diva pasaules, katra par sevi, un var likties, ka sytarp abām nav nekā kopēja.
Ne velti Jānis uzzīmējis baltus, dziļus sniegus meža biezokņos. Droši vien tur grūti piekļūt, tur ir aukstsi un tumšs naktī. Tomēr ir viens, kas saista kopā šo zelta mākoni ar mazo baznīciņu - un tās ir sveču zeltainās ugunis baznīcas stiklos. tādā pašā krāsā, kā eņģeļis, un Jēzus bērns, un zelta mākonis sudraba debesīs. Dievs un cilvēks nekad nav tālu viens no otra, un tas, kas likās šķirts - paskaties, tas iedegas tavā sirdī kā tavā paša baznīcā.
Inesei zīmējums pavisam interesants padevies - ar svītru pa diagonāli. Tāds drosmīgs zīmējums. Augšā dāvanas zem eglītes, apakšā ganiņš ar avīm, un Jēzus salmu klēpī. Tāda vienkārša ainiņa. Kaut kā tā... Izskatās, ka tas bērns ir nevērīgi nomests zemē, kaut kur stūrī, un acis pieķeras vairāk tiem sarkanajiem dāvanu maisiem. Vai tāpēc, ka šie dāvanu maisi liekas svarīgāki?
Te nu jāsāk domāt: kādas dāvanas nes prieku? Tās, kas maisos, rotaļlietas un konfektes, vai arī tā dāvana, kuru Dievs cilvēkam dod? - Protams, ka tā, ko Dievs cilvēkam dod, labi audzināti bērni steigsies atbildēt, jo tā viņiem tiek mācīts. Bet sirds vairāk tiecas pretī tām dāvanām, kuras paslēptas maisā zem eglītes. Tas liekas saprotamāk. Bet - apdomā labi,kas paliks, kad konfektes būs apēstas un rotaļlietas apnikušas.
Sarmīte uzzīmējusi dzeltenu baznīcu un svēto ģimeni tās priekšā. Bet nē - ir vēl kaut kas šajā pasaulē, ko mēs ikdienā neredzam, bet Ziemassvētku naktī gan ieraugām - tie ir eņģeļi, kas citkārt neredzami atklājas cilvēkiem. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, kurš piestājas klāt kristību brīdī un tad paliek ar viņu kopā visu mūžu. Sargeņģelis arī pavada dvēseli mūžībā.
Māras Annas svētā ģimene pavisam moderna ģimene - paskatieties uz Mariju! Nebūs grūti jaunās māmiņas sejā ieraudzīt jaunu, elegantu sievieti brīnišķīgā zilā kleitā. Droši vien jaunā māksliniece te attēlojusi to, ko uzskata par skaistas sievietes ideālu - skaistu seju, slaidu augumu, bērnu un vīru blakus. Grūti gan iedomāties, kā šī elegantā sieviete sader kopā ar aitiņām visapkārt. Un vispār - kā viņa gadījusies kūtī?
