KĀ SAGLABĀT CILVĒCĪBU situācijās un apstākļos, kurus nevari ietekmēt? Runāšu caur vairākām savām dimensijām - kā ārste, jo lielākā mana mūža daļa ir saistīta ar medicīnu, kā māksliniece - caur mākslu es dziedinu, kā sieviete un cilvēks ar daudzām garīgām praksēm un pieredzēm- dzīvoju ar sirdi un mācu cilvēkiem būt veselumā un balansā. 

Kad es ienācu pasaulē, vecāki bija gatavojušies un gaidījuši mani - un es saņēmu to pašu labāko - mīlestību un zināšanas, pie kam, neko neuzspiežot, atļaujot izdarīt savas izvēles. Bezgalīga pateicība par to viņiem, jo es esmu uzaugusi kā brīvs cilvēks, brīvā pasaulē.

Beznosacījumu mīlestība piešķir brīvības spārnus un spēku dzīvei, kuru uzkrājot, spējam dot to atkal tālāk nākamajām paaudzēm. Ko mēs spēsim iedot nākamajām paaudzēm, ja zaudēsim šo dievišķo saikni ar mīlestību? Jau pēc divām, trīs paaudzēm, visticamāk, sabiedrība mūsu vārdus vairs neatcerēsies, bet mūsu cilvēkmīlestība dzīvos mūsu bērnu bērnos laimīgi vai nelaimīgi ( ja būs pazaudējusies) tālāk. 

Un runa ir tieši par pazaudēšanos. Jau šobrīd mūsu mazajā valstī ir vismaz sešas mākslīgās apaugļošanas klīnikas, jo jaunu cilvēku veselības stāvoklis ir tik katastrofāli slikts, ka dabiski ieņemt bērniņu ir teju izredzēts stāvoklis, un grūtniecības bieži ir jāsaglabā ārsta uzraudzībā. Ir izaugusi pirmā pamperu un pet pudeļu paaudze, nākamā jau tiek radīta datoros.

 

Man kā ārstei šī situācija ir uzkrītoša un pesimistiska. Mums bieži vien nav laika samīļot un apskaut vienam otru, apstāties, ieskatīties acīs un pajautāt- kā Tu tagad jūties? Kā es Tev varu palīdzēt grūtā brīdī? Kā es varu Tevi iepriecināt? Nemaz nerunājot par to, ka pēkšņi mājsēdes laikā atklājas, ka cilvēki nespēj viens otru mīlēt vienas ģimenes ietvaros.

 

Mēs esam aizmirsuši uzsmaidīt viens otram, priecāties, un arī sajust līdzcietību, iejūtību, kad tas ir nepieciešams. Vai vienkārši - uzklausīt. Bez vērtējuma. Vienkārši sadzirdēt. Arī tad, ja otrs domā kā citādi, atšķirīgi. Jo mums katram ir sava pieredze. Un nav ne pareizi, ne - nepareizi. Jo mums nav tiesību vērtēt. Dabā taču izaug viss - koks, zieds, visam savs rits un dzīve.

 

Vai, audzējot ar vērtējumu - iegūt vairāk - mēs patiešām iegūstam to, kas mūs dara veselus un laimīgus? Sakiet, kur te ir mīlestība? Tas pasaules varenais virzītājspēks, kas nevērtē, bet virza visu dzīvo ar milzu gudrību, atļaujot visam būt. 

 

Ziniet, ir tāds cilvēka psihes aizsargmehānisms, kā šķelšana (labie- sliktie, balts- melns). Psihoterapijā tas raksturo nenobrieduša cilvēka psihi. Nobriedis cilvēks tik brīvi šajos grāvjos nekrīt un iet pa ceļu, vērojot, ieklausoties, ieraugot, ar savu viedokli, diskutējot, vienlaikus cienot, pieņemot citus.

 

Man rodas iespaids, ka tieši tik, cik mūsu sabiedrības psihe ir sašķēlusies, tikpat sašķēlusies ir vara. Daudzi ir, kur nu kurais, bailēs un stūros iedzīti, izmisumā par savu tagadni, bažās par nākotni, sākuši apriet viens otru, aizmirstot, ka MĒS VISI ESAM VIENS jeb KĀ SAUC, TĀ ATSKAN. 

Ārsti ir devuši Hipokrāta zvērestu, sniegt palīdzību ikvienam pacientam. Mums nav tiesību šķirot ne pacientus, ne ārstus - kurš atbilst vai neatbilst kādam jaunizveidotam kodam.

 

Situācijā, kad medicīnā jau tā nepietiek ārstu un medmāsu, atšķelt kādu ir neprāts, faktiski, vājprāts. Tas būtu tieši tāpat, ja es atļautos salīdzināt, piemēram, atšķelt sabiedrībā dabiski ieņemtos bērniņus un mēģenes bērnus. Baltos un melnos, divkājainos un klibos, kurlos un aklos. Sakiet, kur šeit ir mīlestība? Kur šeit ir cilvēkmīlestība? 

Ļaujiet cilvēkiem būt ar savu izvēli, strādāt, ļaujiet cilvēkiem dziedāt, ļaujiet bērniem sportot, priecāties, iet dabā! Un mēs visi būsim veselāki. Esam iejūtīgi, atbalstoši, mīloši un viens otru cienoši! 

Mums ir tikai viens ceļš un kopīgi ejams ceļš. Roku rokā. CILVĒKMĪLESTĪBĀ.