Skolotāji un vecāki!
Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un audzināšanas metodes man nav pa prātam. Kāpēc? 

 

Ir iemesls.

Kad mans sešgadīgais dēls stiepa no veikala ārā pirkumus, uz šķībajiem klātesošo skatieniem atbildēju: man taču blakus ir vīrietis! Un šis, to dzirdot, bija varen lepns. Protams, varēju nest pati. Bet kas tad manu bērnu audzinās? Dzīve? Būs pārāk skarbi – žēl nabadziņa. Labāk lai stiepj.

Ar skolas dienām un nedienām mudināju tikt galā pašiem, kolēģu darbā nejaucos, pat uz vecāku sapulcēm gāju reti. Mācīju, kā mācīties, pakaļ daudz neskatījos un mājasdarbus nekontrolēju. Pašiem jāatbild par rezultātu. Ar vienu aci, protams, uzmanīju. Padomu, protams, neliedzu, bet iejaucos tikai ārkārtas gadījumos.

 

Zinu, gadījās arī nepatīkamas situācijas, bet kur tad viņi iemācīsies sadzīvot ar cilvēkiem? Pēc tam, lielajā dzīvē? Pārāk skarbi, to viņi nav pelnījuši. Ja mājās un skolā viss bija pārāk viegli un apkārt tikai uķi-puķi vien, pagādāju sarežģījumus – bargu mūzikas skolotāju (kas gan patiesībā bezgala mīlēja savus audzēkņus).

 

Nevaru, protams, apgalvot, ka darīju pareizi, bet zināju vienu – maniem bērniem jāmācās dzīvot.

Kāpēc rakstu?

 

Tāpēc, ka ik pa laikam nākas dzirdēt, ka vecāki čatos ņem skolotājus priekšā ne pa jokam, pat aizmirstot, ka viens otrs no tiem arī skolā strādā, ka pieprasa strādāt tā vai šitā, atlaist, sūtīt pensijā utt. Viens skolotājs pārāk bargs, otrs nav pietiekoši prasīgs, trešais vecs, ceturtais uzdod pārāk daudz, bet piektais – pārāk maz mājasdarbu, sestais neprot noturēt disciplīnu, septītais nesmaida gana laipni un tā joprojām. Pat kolēģi, kas strādā citā skolā, reizēm uzskata, ka tajā, kur mācās pašu bērns, jābūt visam tieši tāpat un jāstrādā tāpat kā pašam vai pašai (un vai tur tiešām ir tik ideāli?).

Mēs visi esam cilvēki, turklāt visai dažādi. Un par to jāpriecājas – kur gan mūsu bērni mācīsies sadzīvot ar cilvēkiem? Turklāt, pirms uzklupt skolotājiem, padomāsim – varbūt mani sasniegusī informācija nav gluži pilnīga un precīza?

  

Turpinot vēl, par to pašu.

Pēc iepriekš rakstītā redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te problēmu gana.

Skolas, klases, administrācijas prasības, paši skolēni un skolotāji nav vis kā filmās redzētas klonu armijas. Tās ir visai atšķirīgas pasaules, jo nav pat divu vienādu cilvēku. Prasīt, lai šajā sarežģītajā sistēmā viss ir akurāt vienādi, būtu… teiksim, mazliet dīvaini. Piemērus? Lūdzu!

Gandrīz visai klasei pārbaudes darbā atzīmes nesekmīgas. Ko nu? Vainot skolotāju? Bērnus? Vecākus (Bet mēs tik ļoti nopūlējāmies, mājasdarbus pildot!)? Anulēt rezultātus (Tā būtu krāpšanās!)?

 

Vienas receptes nav. Tikai skolotājs var tādā reizē meklēt ķibeles cēloņus un tos novērst. Tikai skolotājs zina, kas teikts stundās, kas un kā mācīts, kas ir vai nav noticis. Es parasti ļauju labot – pēc tam, kad par šo tēmu vēl papildus strādāts. Atsevišķās reizēs neļauju (nekaunīga un ļaunprātīga špikošana). Man nav iebildumu, ja skolēni paņem līdz šādus vai tādus darbus un pēc tam atnes atpakaļ, vai arī fotografē tos.

 

Taču zinu gadījumus, kad kolēģiem tas beidzies ar nepamatotiem uzbraucieniem un papildus prasībām no tādu vecāku puses, kuri nez par ko cīnās un svēti tic sava mīluļa stāstītajam. Bet pusaudži parasti nespēj pilnībā novērtēt ne savu sniegumu, ne arī savu prasmju un zināšanu apjomu.

Protams, vispārējie likumi un noteikumi ir jāievēro. Bet, jo brīvāks savā darbībā ir skolotājs, jo labāk viņš veiks savus pienākumus un labāks būs rezultāts. Un ideālajā gadījumā tēvs un māte nāks uz skolu, lai sadarbotos ar pedagogiem un palīdzētu savam bērnam.

 

Ak, šis tālais ideāls! Bet ticiet man – tā dažkārt gadās!

 

Māra Ozola 

 

Pievienot komentāru